Rudens meklējumos Gaujas Nacionālajā parkā

Pēc dažiem garākiem pārgājieniem uz rietumiem un dienvidaustrumiem no Rīgas nolemju, ka labprāt apskatītu Gaujas Nacionālo parku rudenī. Sākotnējā ideja par Siguldu vai Cēsīm rudenī ātri attīstās par gājienu no Cēsīm uz Siguldu. Takas dažādos virzienos un versijās lielākoties jau izstaigātas iepriekš, bet šī kļūst par īpašo – rudens versiju.

Ņemot vērā izvirzīto mērķi, jāsāk nodarboties ar augstāko matemātiku, rēķinot noejamo attālumu, manu iespējamo ātrumu un dienas garumu. Rudens spiež arvien saīsināt distanci, ja vēlies visu apskatīt dienas gaismā.

Ņemot vērā to, ka no stacijām, kas no Rīgas puses ir tālāk par Siguldu, nedēļas nogaļu vakaros ir tikai viens vilciens uz Rīgu, par pārgājiena starta vietu izvēlos Cēsis, lai būtu mazāk stresa pārgājiena finišā, zinot, ka vēl daži vilcieni būs pieejami.

Nākamā dilemma par pārgājiena startu. Pirmais vilciens no Rīgas svētdienas rītā Cēsīs ierodas 08:21, kas ir gandrīz stundu pēc saullēkta. Kad septembra noslēdzošajai nedēļas nogalei meteorologi apsola lieliskus laikapstākļus, nolemju, ka negribu zaudēt ne minūti no dienas gaismas, un sāku meklēt iespējas Cēsīs nokļūt uz 7:00 no rīta.

Apvaicājos paziņu lokā tiem, kam ir tāda vai citāda saikne ar Cēsīm, bet tik agram svētdienas rītam karieti atrast neizdodas. Tad nu lemju atbalstīt Cēsu tūrisma industriju un apmesties kādā no Cēsu viesnīcām. No piedāvātajām iespējām izvēlos HOTEL CĒSIS, jo viesnīcas atrašanās vieta sakrīt ar iecerēto pārgājiena starta vietu – Maija parku.

Sestdienai, 26.septembrim jau iecerēta kāda erudīcijas aktivitāte, kas var prasīt visai daudz laika, tāpēc izvēlos uz Cēsīm doties ar autobusu, nevis pēdējo vilcienu, lai vismaz kādu brīdi pabūtu arī mājās. Pārāk vēlu startēt arī nevaru, jo modinātājs tiks likts jau uz 6:00 no rīta un pirms 50 kilometru pārgājiena es labprāt izgulētos.

Autobuss uz Cēsīm pamazām piepildās pasažieriem. Izrādās, ka netrūkst tādu, kas sestdienas vakarā alkst nokļūt Cēsīs vai vismaz izkļūt ārā no Rīgas.

20:30 dodamies ceļā. Ceļš līdz pat Cēsīm aizrit domās par gaidāmo pārgājienu. Kad autobusa šoferis sāk kārtot salonu, pamanu, ka esmu palicis vienīgais no pasažieriem, tveru somu, lecu ārā no autobusa un dodos uz savu naktsmītni.

No autoostas līdz viesnīcai ejams vien simbolisks gabaliņš. Ap 22:30 vakarā Cēsu ielās vēl var manīt ļaudis, kas vienatnē, pa pāriem vai nelielos bariņos dodas savās sestdienas vakara gaitās. Pie kafejnīcas “Pagrabiņš”, kas atrodas viesnīcas ēkas pagrabā arī vēl manāma dzīvība.

Viesnīcas reģistratūrā precizēju, ka rīt brokastis mani gaidīs līdzi ņemšanai paredzētā iesaiņojumā, jo oficiālās brokastis pirms 7:00 vēl netiek pasniegtas. Meitene, kas mani reģistrē, apsola no rīta sagādāt arī brokastis. Variantu tās ņemt līdzi uz numuriņu jau šovakar ātri noraidu, jo mana istabiņa nebūs aprīkota ar ledusskapi un savā pārgājienā pārāk ātras kājas nekāroju.

Numuriņā sagatavoju apģērbu pārgājienam un, daudz nedomājot, liekos uz auss. Visas sajūtas vēsta, ka rīt gaidāms lielisks piedzīvojums.

Par to, ko sastapu un ieraudzīju rudenīgajās Gaujas Nacionālā parka takās, lasiet šeit.

Neliels pārgājiens ģimenes lokā

Jau labu laiku manā prātā rosās doma par to, ka jāizved pārgājienā abi dēli. Tad nu cītīgi domāju, kāds maršruts varētu būt gana interesants diviem jauniešiem un tai pašā laikā gana īss, lai tiem būtu vēlēšanās ko tādu vēlāk atkārtot.

Zinu, ka abi puiši spēj noskriet 4-5 km (pārbaudīts dažādās sacensībās), tāpēc īsāku distanci pārgājienam pat neizskatu. Vispirms sašaurinu izvēli līdz konkrētam apgabalam – Gaujas nacionālajam parkam. Ļoti pateicīga vieta tam, lai parādītu, ko piedāvā Latvijas daba.

Savās gaitās Gaujas nacionālo parku esmu izstaigājis krustām un šķērsām un no visām man zināmajām vietām pirmajam puišu pārgājienam izvēlos Līču-Laņģu klintis. Tas ir jau gatavs maršruts deviņu kilometru garumā, kas dod iespēju apskatīt Lielo Ellīti un Līču-Laņģu klintis, pakavēties Gaujas krastā un iepazīties ar Latvijas industriālo mantojumu – Lodes karjeru. Īsajā distancē gaidāmi gan meži, gan (cerams) saules pielieti posmi. Savās gaitās esmu šai apkārtnē manījis dažādas dzīvās radības, kas īpaši interesētu vecāko dēlu, kas pamazām kļūst par dabas fotogrāfu.

Vairākus mēnešus pirms iespējamā pārgājiena sāku abus puišus tam morāli gatavot. “Vai tur būs, ko fotografēt?” piesardzīgi vaicā vecākais dēls. “Jā, tur noteikti būs, ko fotografēt,” es apstiprinu. Konkrētu pasākuma norises vietu gan dēliem neatklāju, lai tiem tiktu kāds pārsteigums.

Kad ieminos par šo plānu savai māmiņai, arī tā izrāda interesi par pievienošanos mazajai ekspedīcijai. Tad nu top ideja par trīs paaudžu pārgājienu.

Dažādu apstākļu dēļ iespējamais pasākuma norises laiks pārvietojas arvien tālāk kalendārā, kamēr beidzot notveram savu iespēju. Pārgājienā dosimies 16.augustā. Iesaku visiem pamazām kravāt savas somas, izlemt, ko tie gribēs ņemt līdzi. Tuvojoties sestdienai, kļūst skaidrs, ka laiciņš būs ļoti karsts.

Apzinoties, ka pamata maršruts pat ļoti lēnā tempā neprasīs vairāk par trim vai četrām stundām, apsveru arī dažus apskates objektus, līdz kuriem atsevišķi piebraukt ar auto. Tā kā pārgājiens notiks Priekuļu novadā, savās domās pārcilāju to, ko pats esmu te redzējis, un izšķiros par diviem papildinājumiem – Septiņavotu Lielo ūdenskritumu un Ērgļu klintīm. Tas sola vēl dažas nelielas pastaigas, kas lieliski papildinās pamata maršrutu.

Par to, kā mums veicās mazajā pārgājienā, lasiet šeit.

Un atkal no Cēsīm uz Valmieru

Pēc tam, kad ir aizsoļots no Cēsīm uz Valmieru gar Gaujas kreiso krastu, ir skaidrs, ka to pašu atkārtošu arī pa Gaujas pretējo krastu. Patiesībā tieši labajam krastam vajadzēja būt pirmajam, jo tur jau maršruts gatavs, bet kreisā krasta un jaunatklājumu vilinājums izrādījās pārāk liels.

Pa Gaujas labo krastu ved marķēts EnterGauja maršruts, tāpēc šai gadījumā topogrāfisko karšu pētīšana izpaliek. Tā kā Ērgļu klintis tika iekļautas manā kreisā krasta maršrutā, tās no labā krasta programmas izslēdzu, toties lūkoju pēc kādas citas “odziņas”, ar ko papildināt oficiālo maršrutu.

Pārgājienā gar kreiso krastu nostiprinu pārliecību, ka Liepas iezi vislabāk skatīt no pretējā krasta. Kreisajā krastā tev jāzina, kurās vietās var nokļūt pie Gaujas, gūstot iespēju palūkoties uz atsevišķiem Liepas ieža elementiem, bet visa ieža apskatei jāatrodas tālāk no tā.

Ar Tomu, kas Kocēnu novadā darbojas tūrisma jomā, e-pastos apspriežu šo jautājumu. Viņš atbalsta domu, ka no Sietiņieža gar tauvas joslu vajadzētu spēt nokļūt līdz Liepas iezim.

Pētot satelītu attēlus, secinu, ka pie “Leču” mājām tauvas josla ir tām ļoti tuvu, tāpēc lūdzu Toma atbalstu manas vizītes saskaņošanā ar “Leču” saimniekiem. Tieku pie “Leču” saimnieces tālruņa numura, kuru paredzu izmantot pārgājiena dienā, kad būšu jau pie Liepas ieža.

Laika prognozes sestdienai, 28.martam paredz visai siltu laiku, tāpēc pārlūkoju pārgājiena ekipējumu. Pirmais, no kā atsakos, ir salīdzinoši smagie Zamberlan zābaki. Šoreiz paļaušos uz neskaitāmos pārgājienos (tai skaitā “Simtiņā”) ievalkātiem La Sportiva kalnu skriešanas apaviem. Tie gan laiž cauri ūdeni, bet konkrētajā maršrutā ūdens šķēršļu maz, vienīgais nezināmais ir tauvas josla no Sietiņieža līdz Liepas iezim. Apņemos darīt visu, lai paliktu sausām kājām.

Pārskatu arī apģērba kārtas, iepriekš pielietoto flīsīti nu liekot somā, lai ir sausa, silta rezerve nepieciešamības gadījumam. Ejot paļaušos uz vindstoperi un plānu termo kārtu.

Maršruts ir skaidrs, mani sagaida aptuveni 40 kilometru soļojums. Soma šoreiz vieglāka, jo mājās tiek atstātas pie apaviem stiprināmās radzes. Par to, kā man veicās Gaujas labajā krastā, lasiet šeit.

Kā es gāju Kvēpenes lūkoties

Jau pirms dažām nedēļām zināju, ka šai nedēļas nogalē soļošu pa Kvēpenes pakalniem, jo šo maršrutu faktiski plānoju vienlaikus ar Priekuļu novadam paredzēto, ko realizēju tieši pirms nedēļas. Vajadzīgie pieturas punkti bija atrasti, atlika tikai izvēlēties secību, kādā tos apmeklēt.

Vispirms gan bija jāatdzīvina telefons, kas apklusa Priekuļu novada Garkalnē. Par laimi ar baterijas nomaiņu pietika, lai es atgrieztos pie sakariem. Vienīgais zaudējums bija visas iepriekš veiktās atzīmes MAPS.ME aplikācijā. Par to gan īpaši nepārdzīvoju, jo ir iespēja karti pamazām piepildīt no jauna. Katram gadījumam “bruņojumā” tika iekļauts arī pulsometrs, kas var piefiksēt noieto distanci.

Izvēlējos maršrutu sākt ar Rūsiņa kalna apskati, tad apmeklēt Kvēpenes dižozolu, Kvēpenes pilskalnu un no pilskalna kāpt lejup uz Kvēpenes alu un Kvēpenes svētavotu. Tālāk pa takām uz Raiskuma pusi.

Objektus apskatei izvēlējos pats un šai reizē ar tūrisma informācijas centriem nesazinājos, jo jau internetā pieejamie materiāli bija gana izsmeļoši, lai es justos pārliecināts par savu izvēli.

Kvēpenes maršruts bija precīzi zināms posmā līdz Raiskuma kapu kapličai, bet tālāko risinājumu biju nolēmis izvēlēties uz vietas, jo plānojot nevarēju zināt, cik daudz spēka paņems Kvēpenes pakalni, kas arī bez biezas sniega segas ir gana izaicinoša vieta pārgājieniem.

Papildus izaicinājums bija arī tas, ka šīs bija ugunskristības jauniem trekinga zābakiem, un, protams, nevarēju paredzēt, cik labi tie sadzīvos ar manām kājām, vai saikni izdosies nodibināt uzreiz. “Virsotnes” puiša ieteikums bija nesākt uzreiz ar 30 kilometriem, bet drīzāk izvēlēties 10-15 kilometru distanci, tomēr Kvēpenes maršruts jau tik ļoti bija manās domās un sirdī, ka plānus nemainīju.

Ņemot vērā vairākus nezināmos, iespējas bija šādas:

  1. No Raiskuma kapu kapličas atpakaļ uz Cēsīm
  2. Apkārt Raiskuma ezeram un uz Cēsīm
  3. Apkārt Raiskuma un Auciema ezeriem un uz Cēsīm
  4. Gar Raiskuma, Auciema un Ungura ezeriem uz Stalbi

Par to, kā man veicās un kurš no variantiem tika izvēlēts, lasiet šeit

Sūram darbam saldi augļi

Ja iepriekš vispirms kādu dienu vai divas atguvu spēkus pēc pārgājiena un tikai tad sāku plānot nākamo aktivitāti, tad šoreiz maršruts sāk tapt jau uzreiz pēc atgriešanās no Cēsīm. Un top ne tikai maršruts šai sestdienai, 19.janvārim, bet arī idejas vēl vienai pastaigai Cēsu pusē.

Visu nedēļu mans deguns regulāri ciemojas datorā vai telefonā, pētot kartes, aprakstus un citu informāciju, kas palīdzētu padarīt maršrutu pēc iespējas piepildītāku.

Sejas izteiksme gan mainās no priecīgas uz saspringtu, jo maršrutā parādās objekti, kas tūristiem netiek īpaši popularizēti, tāpēc to atrašana prasīs papildus piepūli.

Sākums ir abas māsas – Ērgļu klintis un Ramātu klintis. Kartē ļoti uzkrītoši ir arī Septiņavotu ūdenskritumi, kā arī, iepazīstoties ar dažādu informāciju, acīs iekrīt pie Jāņmuižas esošā Berlīne un pati Jāņa muižas ēka.

Ramātu klintis ir viens no objektiem, uz kuru nav norādes un labiekārtotas takas, tāpēc vienlaikus vairākos virzienos sāku meklēt padomu, kā labāk pie tām nokļūt. Kāds puisis, kas pie klintīm bijis pavisam nesen, atsūta ekrānšāviņu ar savu maršrutu, bet tā mērogs ir tāds, ka minētā bilde tikai apstiprina to, ka Ramātu klintis ir tur, kur tām arī vajadzētu būt. Puisis uz klintīm gājis no Rāmnieku tilta puses, bet es plānoju nākt no Ērgļu klintīm. Uzrunāju vēl kādu aktīvas atpūtas entuziasti, bet viņa pie šīm klintīm nav bijusi, tāpēc palīdzēt nevar. Tad nu cerības uz Priekuļu novada TIC.

Priekuļu novada tūrisma darbiniecei jau svētdienā, 13.janvārī nosūtu vairākus jautājumus. Ne tikai par Ramātu klintīm, bet arī Septiņavotu ūdenskritumiem un klintīm pie Raunas upes. Jā, kamēr plānoju maršrutu, esmu pamanījis, ka ir vairākas klintis Raunas upē pavisam sasniedzamā attālumā no citiem maniem apskates objektiem. Lapa vietas.lv ir noderīga ar to, ka parāda, kādi vēl objekti ir tuvumā tam, ko tu aplūko, un ļauj ar nelielām korekcijām labi papildināt maršrutu. Tā atradu gan klintis, gan citu interesantu informāciju. Uzreiz nolemju, ka objekti, kuru apmeklēšana var nodarīt skādi augiem vai dzīvniekiem, piemēram, Sikspārņu alas vai Spulgsūnu ala, nebūs manā sarakstā.

Ramātu klintis un ūdenskritumi atrodas privātīpašumos, arī Raunas klinšu sasniegšanai, iespējams jāšķērso privātīpašums, tāpēc ceru uz Priekulu novada TIC ieteikumiem. Nekas, ko esmu atradis līdz šim, neliecina, ka piekļuve objektiem būtu liegta, tomēr jāapzinās, ka katram īpašniekam var būt savas specifiskas prasības.

Atbildi uz savu e-pastu saņemu tik trešdienā, kad Priekuļu novada tūrisma darbiniece atgriežas darba ierindā. Tā kā objekti, par kuriem vaicāju, netiek popularizēti, atrodas privātīpašumos un laika līdz manam pārgājienam ir maz, neko daudz palīdzēt gan viņa nevar.

Tad nu ar pamatīgu rūpju rievu pierē ķeros pie maršruta pārplānošanas tā, lai nebūtu jāšķērso neviens pagalms vai tamlīdzīga privāta teritorija, kur cilvēki mēdz biežāk mēdz uzturēties un var nebūt sajūsmā par nelūgtu viesi. Pat tad, ja tas ir tikai viens puisis, nevis vesela tūristu delegācija. Un ar vietējiem suņiem vienoties varētu būt vēl grūtāk.

Dažas modifikācijas maršrutā atrisina iepriekš minēto jautājumu, tai pašā laikā nodrošinot arī to, ka vairākos posmos ceļš būs jālauž pašam, jo taku tur vienkārši nav. Kopējā distance virs 30 kilometriem, kas ir gana labs attālums, tik nevar zināt, kāds būs ceļa segums. Tad nu sūrā darbā tapa tāds maršruts, ka nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu to realizēt. Apraksts par to, kā man gāja, šeit.

Skats uz Gauju no Ērgļu klintīm

No Āraišiem uz Cēsīm

Jau kādu laiku atpakaļ par vienu no pārgājienu mērķiem biju noskatījis Āraišus. Kartēs gan mērīju visādi, bet nekāds prātīgais pastaigas garums kā nesanāca, tā nesanāca, tāpēc sāku meklēt iespējas kvalitatīvi pagarināt distanci.

Pirmā ideja bija apiet apkārt Āraišu ezeram, bet, kad jautājumu par šāda pārgājiena iespējām uzdevu Amatas novada TIC, tiku no idejas atrunāts, jo vietām ezera krasts esot purvains un arī pa ledu šo maršrutu veikt neieteica. TIC ieteikums bija palūkoties uz nūjošanas pasākumu maršrutiem, kas ik gadu tiek organizēti Āraišu apkārtnē.

Uzmeklēju nūjošanas maršrutus un secināju, ka tie ietver Kārļus un Ainavu krauju pie Amatas. Kopējā distance jau sanāca pieklājīga, tomēr gar Amatu jau biju soļojis pagājušā gada novembrī, un tikai jau redzēta objekta dēļ soļot turp un atpakaļ īsti nekāroju.

Idejai gan ar roku neatmetu un turpināju pētīt kartes. Viss liecināja, ka Cēsis ir salīdzinoši netālu no Āraišiem, kā arī ir iespēja pievienot maršrutam Sarkanās rakstu klintis, kurām reiz biju paskrējis garām (vai, drīzāk, pārskrējis pāri). Arī Rakšu zooloģiskajā dārzā apmeklētāja statusā sen nebiju viesojies. Tad nu plāns bija gatavs 🙂

Par to, kā man gāja, aicinu lasīt šeit

Livonijas ordeņa pils drupas Āraišos