Viena diena Beverīnas novadā ar Strenčiem piedevās

Savos regulārajos jaunu maršrutu un ideju meklējumos, mēdzu palūkoties arī, ko piedāvā vietas, kas ir netālu no iepriekš apgūtām trasēm. Īpaši iecienījis esmu pirmo vilcienu, kas no Rīgas dodas uz Valmieru, jo tas pietur virknē staciju Gaujas nacionālā parka teritorijā, dodot iespēju parku iepazīt krustu un šķērsu.

Šoreiz gan mans skatiens aizklīst ārpus Gaujas nacionālā parka. Valmiera un tās apkārtne jau sen ir manā darāmo darbu sarakstā, bet tālāk par to nav tikusi. Nu lūkoju, kas apskatāms Valmieras pusē.

Pamanu, ka ir takas gar Abulu, kas, savukārt, tek cauri Brenguļiem, Trikātai. Un viss liecina, ka virkni apskates objektu piedāvā tieši Trikāta – novada vienīgā baznīca, pilskalns ar pilsdrupām, Baltijas resnākā kļava un citi. Pamazām lieku atzīmes kartē un secinu, ka Trikātu noteikti vēlos apskatīt.

Vēl gan tāds sīkums, kā organizēt transportu, jo sestdienu vakaros ir viens vienīgs vilciens, kas ved uz Rīgu. Rēķinot attālumus saprotu, ka no Trikātas Strenči būs tuvāk, nekā Valmiera. Nu atliek vien noskaidrot, vai vilciens joprojām pietur Strenčos. Par laimi, jā, 17:10 ir vilciens no Strenčiem uz Rīgu.

Strenču virziens gan sola labu gabalu soļot gar šoseju, bet īstas izvēles man nav. Katram gadījumam piefiksēju arī, ka vēl pēc vilciena var notvert arī autobusu uz Rīgu. Plānoju gan tā, lai tiktu vilcienā.

Aptuvenā distance ap 40 kilometriem. Laiks starp izkāpšanu Valmieras stacijā un iekāpšanu Strenču stacijā nedaudz vairāk kā astoņas stundas. Tas nozīmē visai raitu soļojumu, jo jānotur temps ne zemāks par 5 km/h. Mērķis šķiet sasniedzams, jo šoreiz maršrutā nav brikšņainu posmu.

Kad esmu apkopojis visai garu apskates objektu sarakstu, nosūtu to arī Beverīnas novada tūrisma speciālistei. Tad atceros, ka ir iespēja sazināties arī ar Beverīnas novada velobraucienu un pārgājienu entuziasti Santu, kuras e-pastu izdodas atrast, un nosūtu savu sarakstu arī viņai.

Santa atbild visai ātri un pat ir salikusi manis noskatītos objektus uz kartes vienā maršrutā. Vēl vairāk, viņa ir pievienojusi vēl virkni interesantu objektu, kā arī izmetusi vienu no manis iecerētajiem, jo tas nozīmētu visai garlaicīgu pārgājiena posmu. Pat posmu no Trikātas līdz Strenčiem Santa ir pamanījusies padarīt interesantāku. Nopriecājos par tādu pievienoto vērtību. Beverīnas novadu Santa pārzina sīki un pamatīgi.

Santa pārliek ieplānoto arī GPX formātā, un nu man ir viss nepieciešamais Beverīnas novada iepazīšanai.

Par to, kāda bija mana diena Beverīnas novadā, lasi šeit.

Un atkal no Cēsīm uz Valmieru

Pēc tam, kad ir aizsoļots no Cēsīm uz Valmieru gar Gaujas kreiso krastu, ir skaidrs, ka to pašu atkārtošu arī pa Gaujas pretējo krastu. Patiesībā tieši labajam krastam vajadzēja būt pirmajam, jo tur jau maršruts gatavs, bet kreisā krasta un jaunatklājumu vilinājums izrādījās pārāk liels.

Pa Gaujas labo krastu ved marķēts EnterGauja maršruts, tāpēc šai gadījumā topogrāfisko karšu pētīšana izpaliek. Tā kā Ērgļu klintis tika iekļautas manā kreisā krasta maršrutā, tās no labā krasta programmas izslēdzu, toties lūkoju pēc kādas citas “odziņas”, ar ko papildināt oficiālo maršrutu.

Pārgājienā gar kreiso krastu nostiprinu pārliecību, ka Liepas iezi vislabāk skatīt no pretējā krasta. Kreisajā krastā tev jāzina, kurās vietās var nokļūt pie Gaujas, gūstot iespēju palūkoties uz atsevišķiem Liepas ieža elementiem, bet visa ieža apskatei jāatrodas tālāk no tā.

Ar Tomu, kas Kocēnu novadā darbojas tūrisma jomā, e-pastos apspriežu šo jautājumu. Viņš atbalsta domu, ka no Sietiņieža gar tauvas joslu vajadzētu spēt nokļūt līdz Liepas iezim.

Pētot satelītu attēlus, secinu, ka pie “Leču” mājām tauvas josla ir tām ļoti tuvu, tāpēc lūdzu Toma atbalstu manas vizītes saskaņošanā ar “Leču” saimniekiem. Tieku pie “Leču” saimnieces tālruņa numura, kuru paredzu izmantot pārgājiena dienā, kad būšu jau pie Liepas ieža.

Laika prognozes sestdienai, 28.martam paredz visai siltu laiku, tāpēc pārlūkoju pārgājiena ekipējumu. Pirmais, no kā atsakos, ir salīdzinoši smagie Zamberlan zābaki. Šoreiz paļaušos uz neskaitāmos pārgājienos (tai skaitā “Simtiņā”) ievalkātiem La Sportiva kalnu skriešanas apaviem. Tie gan laiž cauri ūdeni, bet konkrētajā maršrutā ūdens šķēršļu maz, vienīgais nezināmais ir tauvas josla no Sietiņieža līdz Liepas iezim. Apņemos darīt visu, lai paliktu sausām kājām.

Pārskatu arī apģērba kārtas, iepriekš pielietoto flīsīti nu liekot somā, lai ir sausa, silta rezerve nepieciešamības gadījumam. Ejot paļaušos uz vindstoperi un plānu termo kārtu.

Maršruts ir skaidrs, mani sagaida aptuveni 40 kilometru soļojums. Soma šoreiz vieglāka, jo mājās tiek atstātas pie apaviem stiprināmās radzes. Par to, kā man veicās Gaujas labajā krastā, lasiet šeit.

%d bloggers like this: