Ogres novada ceļos un takās starp Jumpravu un Ogri

Oktobra pēdējai nedēļas nogalei sola lieliskus laikapstākļus, tāpēc ielūkojos savā pārgājienu ideju krājumā. Nolemju turpināt turēties pie vietām, kas sasniedzamas pa dzelzceļu, un atkal veros uz Rīgas – Daugavpils dzelzceļa līniju.

Pagājušā gada maijā devos no Jumpravas uz Ogri gar Daugavu, iegriežoties Kaibalā, Lielvārdē, Ķegumā un citās interesantās vietās likteņupes krastos. Jau tolaik biju kartē atzīmējis dažus punktus, kas atradās pārāk tālu no maršruta, bet būtu apmeklēšanas vērti. Apzīmējumi kartēs, piemēram, liecināja, ka uz dažām Ogres upes pietekām ir atrodami ūdenskritumi. Ogres krastos var skatīt arī klintis.

Sāku rūpīgāk pētīt kartes un vienu aiz otra rindoju vēl dažādus objektus, ko būtu vērts apciemot. Nu jau jāķeras pie nākamā vingrinājuma. Jāsaprot, cik garu maršrutu esmu iezīmējis un vai tas ir pieveicams vienas dienas ietvaros. Aptuvens aprēķins liecina, ka no Jumpravas līdz Ogrei tie būtu 42 kilometri, bet skaitu vēl dažus kilometrus klāt, apzinoties, ka gaidāmas vairākas atkāpes no pamata maršruta, kur arī sakrāšu metrus un kilometrus.

Tā kā solīts samērā silts laiks, termosa ar tēju vietā mugursomā iegulst ūdens pudele. Nodrošinos arī ar ko apēdamu, jo veikalu maršrutā būs maz.

Par pārgājienu Ogres novadā lasiet šeit.

Saulriets virs Ogres

Kokneses zviedru skanstis un citi labumi

Iedvesmu kārtējam pārgājienam gūstu, pētot Kokneses karti dažādā palielinājumā. Pirmās pamanu vietas, kurās norādīti arheoloģijas pieminekļu apzīmējumi ar pievienotiem uzrakstiem “Zviedru skansts”.

Kad sāku tuvāk pētīt kartēs redzamo, ieraugu vēl vairākas vietas, kurās atzīmētās līnijas atdarina skanstu nocietinājuma kontūras, liecinot, ka arī tur varētu būt saskatāms kas no Kokneses 17.gadsimta militārā mantojuma.

Atzīmējis visas iespējamās skanstu atrašanās vietas kartē, ķeros pie nākamā jautājuma. Apzinos, ka skanstis var būt privātīpašumos vai citās vietās, kur apmeklētāji nav gaidīti, tāpēc rakstu vēstuli Kokneses tūrisma informācijas centram, lai noskaidrotu iespējas parastam cilvēkam apskatīt kādreizējo nocietinājumu paliekas.

Lauma no Kokneses TIC dara zināmu, ka sūdzības par privātīpašnieku liegumu skatīt skanstis līdz šim neesot saņēmuši. Rodas jautājums, vai sūdzējusies ir otra puse – privātīpašnieki, bet tas paliek pie manis.

Idejas turpina rosīties manā galvā, un vaicāju Laumai, vai būtu kāds vietējais, kam būtu interese pavadīt mani skanstu maršrutā. Koknesietis noteikti gan labāk zinātu to, kur un kā skanstīm piekļūt, gan spētu vienoties ar citiem vietējiem par skanstu apmeklējumu. Par maršruta izveidi Lauma iesaka sazināties ar vietējo gidi Spodru.

Spodra apstiprina, ka esmu noskatījis visas tās vietas, kur skanstis varētu būt redzamas, un min, ka vislabāk skanstis skatāmas pie kafejnīcas “Panna” un Baznīcas kapos, kas izveidoti uz vēsturiskās skansts.

Gide pastāsta par gadījumiem, kad Koknesē viesojies vēsturnieks Urtāns, kurš arī pētījis šīs skanstis, un min vēl virkni vietu, kuras būtu vērts apskatīt un par kurām tai būtu interesanti stāsti.

Kad iespējamie skanstu apskates punkti atzīmēti un zinošu cilvēku apstiprināti, ķeros pie vēl pamatīgākas kartes izpētes, lai skanstu maršrutu papildinātu ar citiem interesantiem objektiem. Vienu tādu objektu zinu uzreiz, jo vēlos klātienē skatīt brūža drupas Pērses labajā krastā, kuras iepriekš esmu redzējis tikai caur Kokneses pilsdrupu logu ailēm. Lauma e-pastā min, ka pie tām var nokļūt, izbraucot cauri Bilstiņiem un nokāpjot lejā pa kalnu.

Atzīmēju vēl dažus punktus kādreizējās Bilstiņu muižas teritorijā, Kokneses mācītājmuižu otrpus Rīgas – Daugavpils šosejas, un saraksts ar objektiem, kurus iepriekš neesmu skatījis, man ir gatavs. Spodras iedvesmots, pievienoju iespējamajam maršrutam arī atsevišķus iepriekš skatītus objektus, kurus būtu vērts apciemot vēlreiz.

Par to, kā pagāja mana diena Koknesē un Kokneses pagastā, lasiet šeit.

Atmiņas par kādu piedzīvojumu

Apaļus sešus gadus pēc paša notikuma un pirmās publikācijas par to uz šo lapu pārceļo arī kāda ceļojuma apraksts. Šķietami ikdienišķs darba komandējums uz Igaunijas un Lietuvas galvaspilsētām diviem puišiem pārvēršas īstā piedzīvojumā.

Piedzīvotais ir tik spilgts, ka pēc atgriešanās mājās nekavējoties sēžos pie datora, lai to visu pierakstītu.

Apraksts par 99,9% saglabāts tieši tāds, kādu to publicēju Facebook pirms 6 gadiem. Pievienota vien sauja komatu, un veikti daži citi kosmētiski uzlabojumi.

Par mūsu 2015. gada 15. un 16. oktobrī piedzīvoto lasiet šeit.

Paldies Jānim, kas atgādināja par šo! 😊

Viļņa oktobrī

No Pļaviņām uz Odzienu un atpakaļ

Kad svētdienai, 10.oktobrim tiek solīta skaidra, saulaina un samērā silta diena, nekavējoties pārcilāju prātā iespējamos maršrutus pārgājienam svaigā gaisā.

2019.gadā divas reizes paviesojos Pļaviņās, un pēc tam kartē atzīmēju vēl virkni vietu, kuras labprāt apciemotu, bet tad šis maršruts tiek nolikts kaut kur tālāk apziņas plauktiņos un pamazām pārklājas ar putekļiem. Nolemju, ka ir pienācis brīdis notraukt šos putekļus un reiz iecerēto realizēt dzīvē.

Ja daži pieturas punkti ir skaidri jau kopš 2019.gada – Odzienas pils, Vietalvas baznīca, tad vēl daži maršrutu papildina īsi pirms starta, kad pamatīgi izpētu dažādās kartēs rodamo informāciju par vietām, ko ir vērts apmeklēt iecerētā maršruta apkārtnē.

Atsevišķu objektu atrašanās vietas dažādos avotos atšķiras, tāpēc savā MAPS.ME aplikācijā atzīmēju visus variantus, lai tad jau dzīvē pārbaudītu to, kurš no avotiem sniedz precīzāku informāciju.

Sestdienas vakarā lieku modinātāju uz 05:40 svētdienas rītā un liekos uz auss, nepacietībā gaidot jaunatklājumus, ko man dāvās Pļaviņu apkārtne.

Par to, kā man veicās ar iecerētā realizāciju, lasiet šeit.

Odzienas pils

Zelta rudens Aizkraukles novadā

Oktobra sākumam sinoptiķi sola tik lieliskus laikapstākļus, ka vienojos ar jaunākā dēla komandas biedra tēvu par puikas nogādāšanu treniņā un plānoju garāku rudens pastaigu.

Siguldas klasiku apguvu jau pirms gada, tāpēc šoreiz lemju par labu Daugavas ielejas apciemojumam. Savulaik distanci no Kokneses uz Skrīveriem esmu mērojis, bet citā gadalaikā. Padomā ir arī daži nelieli maršruta jauninājumi, lai iepazītu ko iepriekš neredzētu.

Būtiskākais jauninājums ir Kalnaziedu pilskalna apciemojums. Iepriekš nesekmīgi meklēju taku uz to, bet tagad esmu bruņojies ar vietējo tūrisma nozares darbinieku padomiem par to, kā nokļūt pilskalnā, tāpēc izredzes uz sekmīgu iznākumu ir visnotaļ labas.

Gluži katru maršruta cilpu kartē nevelku, tāpēc vien aptuvens aprēķins vēsta, ka soļošu vismaz 40 kilometru. Nodrošinos ar karstu dzērienu un ko uzkožamu enerģijas atjaunošanai pārgājiena laikā, bet paredzu arī veikalu apmeklējumus, jo maršrutā būs trīs pilsētas – Koknese, Aizkraukle un Skrīveri.

Tieku pie iespējas pagulēt nedaudz ilgāk, jo pats agrākais vilciens, kas var mani nogādāt Koknesē, no Rīgas atiet 07:31 no rīta. Modinātāju lieku uz 05:40 sestdienas, 2. oktobra rītā.

Par Aizkraukles novadā piedzīvoto lasiet te.

Kaives Senču ozolu meklējot

Kaives Senču ozols jau labu laiku pabijis manu pārgājienu mērķu sarakstā, bet tehnisku iemeslu dēļ ideja bija nolikta uz plauktiņa un krāja tur putekļus līdz pat 2021.gada jūnija beigām, kad nolēmu beidzot doties apciemot ozolu.

Maršruts top salīdzinoši viegli, jo ir skaidrs, ka jātiek līdz ozolam un vēlams pēc tam nonākt vietā, no kuras transports nogādās mani Rīgā. Lemju par labu apļveida maršrutam Tukums – Kaives Senču ozols – Tukums.

Lai maršruts interesantāks, plānoju atpakaļ doties pa citu ceļu, nekā tas, pa kuru sasniegšu ozolu. Izpētu arī citus objektus, kas varētu būt apskatāmi pārgājiena laikā. Apkārtnē bijis visai daudz muižu, un to, kas palicis no dažām no tām, varētu būt iespēja skatīt dabā.

Distance aptuveni 35 kilometrus gara. Mazliet izaicinoši, ņemot vērā to, ka labu laiku neesmu soļojis šādus attālumus, bet pārgājienu sākšu gana agri, lai būtu iespēja bez steigas paveikt iecerēto.

Par to, kā man veicās pārgājienā no Tukuma līdz Kaives Senču ozolam un atpakaļ, lasi šeit.

Ziemassvētku vecītis apciemo Līgatni

Lai arī pirms Ziemassvētkiem darba daudz, Ziemassvētku vecītis rada iespēju apciemot Līgatni un pārgājienā iepazīt pilsētu un tās apkārtni.

Par Ziemassvētku vecīša piedzīvojumiem Līgatnē lasiet šeit.

Foto: Raivo Freimanis

Pārgājiens Tukuma pusē

Dienas gaišajam laikam sarūkot arvien īsākam, sarūk arī pārgājienu kilometri tiem, kas vēlas interesantus objektus skatīt dienas gaismā. Tad vēl jo svarīgāk rast tādus transporta risinājumus, kas ļautu iespējami efektīvāk izmantot dienas gaišo laiku.

Cītīgi pētu kartes un vilcienu sarakstus. Gaujas Nacionālo parku esmu biežs viesis, tāpēc šoreiz kāroju ko citu. Interesantas vietas ir Valkas pusē, bet tur visai mazs laika sprīdis starp pirmo vilcienu, kas pienāk Valkā un pēdējo vilcienu no tās uz Rīgu. Ir virzieni, kuros pirmais transports – autobuss vai vilciens – kursē pārāk vēlu. Daļu no īsās dienas būtu jāpavada transportā.

Atceros neseno pārgājienu no Tukuma uz jūrmalu. Toreiz pirmais vilciens no Rīgas bija ļoti agri un Tukumā ierados ar pirmo gaismiņu. Nu jau ap to laiku vēl būs tumšs, bet var plānot maršrutu tā, lai pirmo apskates objektu sasniedzu rītausmā.

MAPS.ME savulaik jau atzīmēta Jaunmoku pils, Vecmoku muižas drupas un vēl daži apskates objekti, kas palika ārpus Tukuma – Jūrmalas maršruta. Velkot maršrutus starp šiem punktiem, secinu, ka ir labas izredzes savirknēt lielu daļu no tiem. Aptuveni 30 kilometru distance arī ar labu rezervi ļauj iekļauties dienas gaismā, kas pieejama vien aptuveni astoņas stundas. Tātad Tukums!

Kad aptuvenais maršruts iezīmēts, papētu sīkāk tā tuvāko apkārtni, lai atrastu vēl kādus interesantus apskates objektus. Tukuma apkārtnē ir daudz kādreizējo muižu, un nu dažas no tām nokļūst manā plānā.

Rīti pamazām kļūst arvien aukstāki, tāpēc sameklēju ko siltāku, ko pavilkt zem vindstopera. Arī zeķes šoreiz būs nedaudz siltākas. Citādi gan palieku pie pārbaudītām vērtībām, jo tempā, kādā parasti soļoju, īsti nesalst.

Laika prognozes svētdienai, 15.novembrim sola apmākušos laiku, bet priecē tas, ka, jo tuvāk nāk nedēļas nogale, jo mazāka varbūtība, ka līs lietus. Saprotu, ka šoreiz zilas debesis noteikti izpaliks, bet arī lietusmēteli visticamāk nevajadzēs.

Sestdienas vakarā uzstādu modinātāju uz 4:00 no rīta un laicīgi liekos uz auss, lai tiktu pie spēcinošas miega devas pirms paredzētās aktivitātes.

Par to, kā mani sagaidīja Tukuma puse, lasiet šeit.

Rudens pārgājiens Siguldā un tās apkārtnē

Kad septembra beigās Siguldā noslēdzu pārgājienu no Cēsīm, nospriežu, ka vēlos ko pavisam klasisku – zelta rudens pārgājienu Siguldā. Tveru MAPS.ME aplikāciju, lai sāktu plānot iespējamo maršrutu.

Siguldas pusē esmu staigājis visos gadalaikos un pabijis ļoti dažādās vietās, tāpēc nu ir izaicinājums izlemt, kurus no apskates objektiem skatīt atkal, kuriem doties garām un kas varētu būt jaunatklājums.

Virkne manu pārgājienu domubiedru ir viesojušies vietā, ko mēdz dēvēt par Melnupītes kanjonu. Es šai vietā vēl neesmu pabijis. Redzētie foto attēli liecina, ka vieta ir ļoti skaista, tāpēc nolemju padarīt to par galveno sava pārgājiena mērķi, pārējo maršrutu tad pielāgojot tam, kā veiksies Melnupītes kanjonā, cik daudz laika un spēka man būs atlicis pēc tā apskates.

Lielu jautājuma zīmi lieku iepretim Blusu alas un Iežu grāvja nosaukumiem, kur paviesojos pavasarī. Tie ir visai netālu no Melnupītes kanjona, tai pašā laikā atceros, ka “Virsotņu” saimnieki bija skaidri norādījuši, ka svešus gājējus savā pusē nealkst sastapt, tāpēc man ļoti jādomā, kā izvīt maršrutu, lai nestaigātu turp un atpakaļ pa vienu un to pašu ceļu.

Spriežu, ka noteikti apciemošu Turaidu, kuras pilī pavasarī viesoties nevarēju, jo muzejrezervāts apmeklētājiem bija slēgts. Vēl vienu pieturas punktu lieku vietā, kur Gauju šķērso kājinieku tilts. Visu pārējo nolemju brīvi improvizēt.

Pārgājienam esmu noskatījis svētdienu, 25.oktobri, kad dienas laikā lietu nesola, bet zinu, ka līs naktī uz svētdienu, tāpēc gatavojos tam, ka būs jābrien dubļus. Paredzu kājās aut vieglos La Sportiva zābakus.

Par to, kā man veicās rudens El Classico Siguldā, lasiet šeit.

Rudens meklējumos Gaujas Nacionālajā parkā

Pēc dažiem garākiem pārgājieniem uz rietumiem un dienvidaustrumiem no Rīgas nolemju, ka labprāt apskatītu Gaujas Nacionālo parku rudenī. Sākotnējā ideja par Siguldu vai Cēsīm rudenī ātri attīstās par gājienu no Cēsīm uz Siguldu. Takas dažādos virzienos un versijās lielākoties jau izstaigātas iepriekš, bet šī kļūst par īpašo – rudens versiju.

Ņemot vērā izvirzīto mērķi, jāsāk nodarboties ar augstāko matemātiku, rēķinot noejamo attālumu, manu iespējamo ātrumu un dienas garumu. Rudens spiež arvien saīsināt distanci, ja vēlies visu apskatīt dienas gaismā.

Ņemot vērā to, ka no stacijām, kas no Rīgas puses ir tālāk par Siguldu, nedēļas nogaļu vakaros ir tikai viens vilciens uz Rīgu, par pārgājiena starta vietu izvēlos Cēsis, lai būtu mazāk stresa pārgājiena finišā, zinot, ka vēl daži vilcieni būs pieejami.

Nākamā dilemma par pārgājiena startu. Pirmais vilciens no Rīgas svētdienas rītā Cēsīs ierodas 08:21, kas ir gandrīz stundu pēc saullēkta. Kad septembra noslēdzošajai nedēļas nogalei meteorologi apsola lieliskus laikapstākļus, nolemju, ka negribu zaudēt ne minūti no dienas gaismas, un sāku meklēt iespējas Cēsīs nokļūt uz 7:00 no rīta.

Apvaicājos paziņu lokā tiem, kam ir tāda vai citāda saikne ar Cēsīm, bet tik agram svētdienas rītam karieti atrast neizdodas. Tad nu lemju atbalstīt Cēsu tūrisma industriju un apmesties kādā no Cēsu viesnīcām. No piedāvātajām iespējām izvēlos HOTEL CĒSIS, jo viesnīcas atrašanās vieta sakrīt ar iecerēto pārgājiena starta vietu – Maija parku.

Sestdienai, 26.septembrim jau iecerēta kāda erudīcijas aktivitāte, kas var prasīt visai daudz laika, tāpēc izvēlos uz Cēsīm doties ar autobusu, nevis pēdējo vilcienu, lai vismaz kādu brīdi pabūtu arī mājās. Pārāk vēlu startēt arī nevaru, jo modinātājs tiks likts jau uz 6:00 no rīta un pirms 50 kilometru pārgājiena es labprāt izgulētos.

Autobuss uz Cēsīm pamazām piepildās pasažieriem. Izrādās, ka netrūkst tādu, kas sestdienas vakarā alkst nokļūt Cēsīs vai vismaz izkļūt ārā no Rīgas.

20:30 dodamies ceļā. Ceļš līdz pat Cēsīm aizrit domās par gaidāmo pārgājienu. Kad autobusa šoferis sāk kārtot salonu, pamanu, ka esmu palicis vienīgais no pasažieriem, tveru somu, lecu ārā no autobusa un dodos uz savu naktsmītni.

No autoostas līdz viesnīcai ejams vien simbolisks gabaliņš. Ap 22:30 vakarā Cēsu ielās vēl var manīt ļaudis, kas vienatnē, pa pāriem vai nelielos bariņos dodas savās sestdienas vakara gaitās. Pie kafejnīcas “Pagrabiņš”, kas atrodas viesnīcas ēkas pagrabā arī vēl manāma dzīvība.

Viesnīcas reģistratūrā precizēju, ka rīt brokastis mani gaidīs līdzi ņemšanai paredzētā iesaiņojumā, jo oficiālās brokastis pirms 7:00 vēl netiek pasniegtas. Meitene, kas mani reģistrē, apsola no rīta sagādāt arī brokastis. Variantu tās ņemt līdzi uz numuriņu jau šovakar ātri noraidu, jo mana istabiņa nebūs aprīkota ar ledusskapi un savā pārgājienā pārāk ātras kājas nekāroju.

Numuriņā sagatavoju apģērbu pārgājienam un, daudz nedomājot, liekos uz auss. Visas sajūtas vēsta, ka rīt gaidāms lielisks piedzīvojums.

Par to, ko sastapu un ieraudzīju rudenīgajās Gaujas Nacionālā parka takās, lasiet šeit.