Cilpu cilpām ap Ieriķiem

Kad 11.aprīlī atgriežos no Ieriķu – Āraišu pārgājiena, zinu, ka vēlos atgriezties Ieriķos, jo virkne iespējamu apskates objektu un vietu palika ārpus pārgājiena maršruta.

Uzreiz maršrutā iekļauju Kumadas ieteku Amatā. Nospriežu arī, ka vēlos iziet Kumadas kreiso krastu.  LVM GEO kartē redzu, ka tur ir mikroliegumi, tāpēc sazinos ar Jāni no Dabas aizsardzības pārvaldes, lai pārliecinātos, ka viens gājējs tur nekaitēs. Tā kā tieku atzīts par gana nekaitīgu, atzīmēju šo posmu savā plānā.

Meklējot ceļa turpinājumu no Kumadas ietekas Amatā (ejot gar Kumadas kreiso krastu), kartē uzduros vietai ar nosaukumu “Incēnu viduslaiku kapsēta” un pievienoju arī to saviem apskates objektiem.

Ļoti neatlaidīgi urda sajūta, ka Ieriķu dzirnavu takās atrastie trīs ūdensģīmji ir vien maza daļiņa no ūdensģīmju armijas, kas slēpjas Melderupes krastos. Oficiālu informāciju par ūdensģīmju skaitu man neizdodas atrast, tāpēc plānoju taku iziet vēlreiz, ļoti koncentrējoties uz ūdensģīmju aprisēm upes krastos.

Kādā aprakstā par Kumadas upi tiek pieminētas kaļķu cepļa drupas Kumadas kreisajā krastā. Meklējot kartē, atrodu, ka tādas drupas tiešām ir atzīmētas Cepļa ielas galā.

Par vēl vienu papildinājumu kļūst Cecīļu dabas taku daļa no “Lejas Ķaubu” mājām līdz ieejai takās, jo Ieriķu – Āraišu pārgājienā pie “Lejas Ķaubiem” novirzījos no marķētās Cecīļu dabas takas.

Lūkojoties uz šo visu, spriežu, ka priekšā aizraujošs pārgājiens Ieriķu pusē. Laika prognoze nedēļas nogalei arī ir visai daudzsološa, jo lietus netiek prognozēts. Pārskatu apavu izvēli, šoreiz izvēloties “smago artilēriju” – Zamberlan zābakus, lai nekādi dubļi neliegtu man sasniegt tos objektus, ko vēlos apskatīt.

Par to, ko piedzīvoju un skatīju Ieriķu apkārtnē, lasiet šeit.

No Ieriķiem uz Āraišiem

Spilgti atceros kādas korporācijas “Spīdola” biedrenes jautājumu, kas man tika uzdots pagājušā gada aprīlī, kad spīdolām stāstīju par pārgājieniem. “Vai esat gājis arī gar manu Kumadiņu?” kundze vaicāja. Jau tolaik Kumadas upe kādu brīdi bija pavadījusi manā darāmo darbu sarakstā, un nu gadu pēc minētā jautājuma nolemju, ka beidzot ir pienācis laiks realizēt šo pārgājienu.

Vispirms gan jārod atbildi uz jautājumu, ar ko varu papildināt Kumadas pārgājienu. Pirms tās ir Ieriķu dzirnavu dabas taka, gar Kumadu ved Cecīļu dabas takas posms, bet tad upe ietek Amatā, un iespēju iet atpakaļ pa to pašu ceļu es neizskatu.

Risinājums pamazām top, kad pētu Cecīļu dabas takas aprakstus un secinu, ka pa marķētām takām varu nokļūt līdz pat Ķaubju iezim Amatas krastos, pa ceļam apskatot virkni objektu, ko iepriekš neesmu skatījis vispār vai esmu redzējis no cita skatu punkta (piemēram, Amatas pretējā krasta).

Netālu no Ķaubju ieža ir Kārļi, no kuriem, savukārt, vien neliels gabaliņš ejams līdz Āraišiem. Abās minētajās vietās ir pabūts iepriekš, bet, kā par to esmu pārliecinājies ne reizi vien, arī tādās vietās var atrast ko jaunu, iepriekš nepamanītu.

Nomēru arī attālumu no Āraišiem līdz Cēsīm, bet to paturu prātā vien rezervei, ja nu posmu no Ieriķiem līdz Āraišiem pieveicu tik strauji, ka varu atļauties apskatīt arī Cēsis.

Papildinājumu rodu arī turpat pie Amatas, jo redzu, ka uz Melturiem takas ved gan gar vienu, gan otru upes krastu. Pārgājiena maršrutā iekļūst mazāk zināms posms (gar Amatas kreiso krastu), kas papildināts ar aktīvas atpūtas cienītāju vidū iecienīto labā krasta posmu, bet šoreiz tikai līdz Kārļiem.

Buros cauri kartēm un secinu, ka iespējas atrast ko jaunu ir arī Amatas labajā krastā. Atzīmēju savā plānā atsevišķus punktus, kurus dabā vērts aplūkot tuvāk, un maršruts ir gatavs.

Aptuvens aprēķins liecina, ka šoreiz jānoiet 30 km. Atturos no minējumiem par to, cik daudz laika tas prasīs, jo saprotu, ka būs gan jākāpelē, gan jādodas man nezināmās takās. Mierina apziņa, ka manā rīcībā būs gana daudz laika, lai paspētu visu interesējošo apskatīt pat pavisam pieticīgā ātrumā.

11.aprīlim tiek solīts saulains laiks, kas, protams, vēl vairāk veicina prieku par gaidāmo pārgājienu.

Par to, kā pagāja mana diena Amatas novadā, lasiet šeit.

Kā es gāju Gaujas klinšu lūkoties

Ideja kārtējam pārgājienam top, aplūkojot jau iepriekš veiktus maršrutus. Skatoties kartē oficiālo versiju pārgājienam no Līgatnes uz Cēsīm, secinu, ka ļoti daudz smilšakmens atsegumu paliek ārpus šī maršruta. Gaujas krastos vien atrodu piecus iežus, ko nekad iepriekš neesmu redzējis. Posmā no Skaļupes līdz Veclauču tiltam iepriekš iets vien pa ceļu, bet, lai skatītu klintis, gājiens jāveic gar pašu Gaujas krastu. Arī Amatas posms starp Veclauču tiltu un upes ieteku Gaujā tiks iepazīts pirmo reizi un sola vismaz vienu prāvu smilšakmens atsegumu – Vecupes iezi.

Pamazām atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā objektus, ko vēlētos aplūkot, un visai drīz ir gatavs maršruta uzmetums, bet ir viens būtisks izaicinājums – liela daļa maršruta mani īpaši interesējošajā posmā ved pa privātiem īpašumiem.

Sapakoju visus mani interesējošos posmus un objektus vienā e-pastā un nosūtu jautājumus par tiem Ievai no Amatas novada, cerot, ka viņa varēs līdzēt ar kādu padomu. Ieva uzreiz ķeras pie manas aktivitātes saskaņošanas ar Amatas abos krastos lejpus Veclauču tilta esošo māju saimniekiem. Pati viņa šo posmu nav gājusi, tāpēc pārsūta manu vēstuli arī Sigitai, kas mēdz rīkot pārgājienus Amatas novadā.

Ievai izdodas saņemt piekrišanas no visiem māju saimniekiem. Par posmu no Skaļupes līdz Ķūķu klintīm Ieva min, ka “neliela josla gar upi ir GNP teritorija, savukārt tālāk meži jau sadalās piecos īpašumos, bet domājams, ka par vienkāršu pastaigu mežā nav nepieciešams īpaši saskaņot ar īpašniekiem”. Tā kā mans plāns ir turēties tauvas joslā, meža īpašnieki var būt bez raizēm.

Sigita min, ka viņas pieredze ir no Cēsīm līdz Amatas ietekai, tāpēc par posmu starp Skaļupi un Amatu tā man palīdzēt nevarēs, toties padalās ar idejām maršrutam viņai zināmajā pusē.

Ieva, Sigita un citi, ar ko pārmiju kādu vārdu par maršrutu, nekavējas vērst uzmanību uz to, ka bez īpašas atļaujas nedrīkstu apmeklēt otrpus ceļam esošo Roču rezervātu. Satraukumam gan nav iemesla, jo rezervāts neietilpst manos plānos.

Pateicoties Ievai un Sigitai, man nu ir pārliecība, ka maršruts ir izejams. Nezināmais ir tas, cik ilgā laikā to var paveikt. Arī meklējot kādus aprakstus interneta dzīlēs, par šo posmu var atrast vien visai vecu un trūcīgu informāciju, kas vēsta, ka vietām ceļu būs jālauž pašam.

Ieplānoju uz Līgatni doties ar ierasto pirmo vilcienu no Rīgas uz Valmieru, kas man dos aptuveni desmit līdz divpadsmit stundu pārgājienam. Aptuvens aprēķins liecina, ka ejami 33 – 34 kilometri, bet dzīve parasti ievieš savas korekcijas, un distance var izrādīties nedaudz garāka. Pēdējais vilciens no Cēsīm uz Rīgu ir nedaudz pirms 18:00, pēdējais autobuss – ap 20:00.

Kad maršruts saplānots, atliek sagaidīt pārgājienam piemērotu dienu, jo jaunu vietu izpēti labprāt veiktu apstākļos, kas ļauj mierīgi iepazīt un nofotografēt atrastos dabas dārgumus. Sestdienai, 4.janvārim tiek solīts visai nemīlīgs laiciņš, toties daudzsološas ir prognozes svētdienai, 5.janvārim, kad meteorologi paredz skaidru laiku bez nokrišņiem.

Saprotu, ka svētdienas vakarā transports būs visai pilns, jo pēc svētkiem strādājošie un studenti plūdīs uz Rīgu, tāpēc nolemju orientēties uz pēdējā vilciena notveršanu, kurā vietu ir krietni vairāk, nekā autobusā.

Maršruts ir gatavs, izbraukšanas laiks skaidrs. Sestdienā sakravāju somu ceļam un agrāk dodos pie miera, jo modinātājs skanēs jau 4:20 no rīta.

Par to, kā man veicās Gaujas un Amatas krastos, lasiet šeit.

Enkurakmens iezis