Kā es gāju Gaujas klinšu lūkoties

Ideja kārtējam pārgājienam top, aplūkojot jau iepriekš veiktus maršrutus. Skatoties kartē oficiālo versiju pārgājienam no Līgatnes uz Cēsīm, secinu, ka ļoti daudz smilšakmens atsegumu paliek ārpus šī maršruta. Gaujas krastos vien atrodu piecus iežus, ko nekad iepriekš neesmu redzējis. Posmā no Skaļupes līdz Veclauču tiltam iepriekš iets vien pa ceļu, bet, lai skatītu klintis, gājiens jāveic gar pašu Gaujas krastu. Arī Amatas posms starp Veclauču tiltu un upes ieteku Gaujā tiks iepazīts pirmo reizi un sola vismaz vienu prāvu smilšakmens atsegumu – Vecupes iezi.

Pamazām atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā objektus, ko vēlētos aplūkot, un visai drīz ir gatavs maršruta uzmetums, bet ir viens būtisks izaicinājums – liela daļa maršruta mani īpaši interesējošajā posmā ved pa privātiem īpašumiem.

Sapakoju visus mani interesējošos posmus un objektus vienā e-pastā un nosūtu jautājumus par tiem Ievai no Amatas novada, cerot, ka viņa varēs līdzēt ar kādu padomu. Ieva uzreiz ķeras pie manas aktivitātes saskaņošanas ar Amatas abos krastos lejpus Veclauču tilta esošo māju saimniekiem. Pati viņa šo posmu nav gājusi, tāpēc pārsūta manu vēstuli arī Sigitai, kas mēdz rīkot pārgājienus Amatas novadā.

Ievai izdodas saņemt piekrišanas no visiem māju saimniekiem. Par posmu no Skaļupes līdz Ķūķu klintīm Ieva min, ka “neliela josla gar upi ir GNP teritorija, savukārt tālāk meži jau sadalās piecos īpašumos, bet domājams, ka par vienkāršu pastaigu mežā nav nepieciešams īpaši saskaņot ar īpašniekiem”. Tā kā mans plāns ir turēties tauvas joslā, meža īpašnieki var būt bez raizēm.

Sigita min, ka viņas pieredze ir no Cēsīm līdz Amatas ietekai, tāpēc par posmu starp Skaļupi un Amatu tā man palīdzēt nevarēs, toties padalās ar idejām maršrutam viņai zināmajā pusē.

Ieva, Sigita un citi, ar ko pārmiju kādu vārdu par maršrutu, nekavējas vērst uzmanību uz to, ka bez īpašas atļaujas nedrīkstu apmeklēt otrpus ceļam esošo Roču rezervātu. Satraukumam gan nav iemesla, jo rezervāts neietilpst manos plānos.

Pateicoties Ievai un Sigitai, man nu ir pārliecība, ka maršruts ir izejams. Nezināmais ir tas, cik ilgā laikā to var paveikt. Arī meklējot kādus aprakstus interneta dzīlēs, par šo posmu var atrast vien visai vecu un trūcīgu informāciju, kas vēsta, ka vietām ceļu būs jālauž pašam.

Ieplānoju uz Līgatni doties ar ierasto pirmo vilcienu no Rīgas uz Valmieru, kas man dos aptuveni desmit līdz divpadsmit stundu pārgājienam. Aptuvens aprēķins liecina, ka ejami 33 – 34 kilometri, bet dzīve parasti ievieš savas korekcijas, un distance var izrādīties nedaudz garāka. Pēdējais vilciens no Cēsīm uz Rīgu ir nedaudz pirms 18:00, pēdējais autobuss – ap 20:00.

Kad maršruts saplānots, atliek sagaidīt pārgājienam piemērotu dienu, jo jaunu vietu izpēti labprāt veiktu apstākļos, kas ļauj mierīgi iepazīt un nofotografēt atrastos dabas dārgumus. Sestdienai, 4.janvārim tiek solīts visai nemīlīgs laiciņš, toties daudzsološas ir prognozes svētdienai, 5.janvārim, kad meteorologi paredz skaidru laiku bez nokrišņiem.

Saprotu, ka svētdienas vakarā transports būs visai pilns, jo pēc svētkiem strādājošie un studenti plūdīs uz Rīgu, tāpēc nolemju orientēties uz pēdējā vilciena notveršanu, kurā vietu ir krietni vairāk, nekā autobusā.

Maršruts ir gatavs, izbraukšanas laiks skaidrs. Sestdienā sakravāju somu ceļam un agrāk dodos pie miera, jo modinātājs skanēs jau 4:20 no rīta.

Par to, kā man veicās Gaujas un Amatas krastos, lasiet šeit.

Enkurakmens iezis