11.04.2020. Amatas novada upju un ceļu līkločos

Pirmais vilciens no Rīgas uz Valmieru ierasti patukšs. Aiz loga pamazām aust saule, var manīt, ka nakts bijusi samērā vēsa. Parasti vilcienos neguļu, bet šorīt tas laikam nolēmis īpaši pacensties, lai ieaijātu mani miegā. Acis teju aizveras, tomēr neļaujos kārdinājumam. Vēlreiz izpētu kartes un prātā pārcilāju iespējamos maršruta risinājumus. Šīs dienas plānā nedaudz līkumots ceļš no Ieriķiem uz Āraišiem. Ja pieveicu to ļoti strauji, pastāv iespēja doties tālāk uz Cēsīm.

Vangažu stacijā iekāpj kāds kungs, kas, šķiet, ir pastāvīgais šī vilciena pasažieris. Konduktore tikai pavaicā: “Kā parasti?” Tā kā kopš 2018.gada rudens gana bieži braucu ar pirmo vilcienu, kas kursē no Rīgas uz Valmieru, esmu šo kungu ievērojis jau iepriekš. Viņš iekāpj Vangažos (vienmēr otrajā vagonā), apsēžas aptuveni vienā un tai pašā vietā ar muguru braukšanas kustības virzienā un izkāpj jau nākamajā stacijā – Inčukalnā.

Ieriķu dzelzceļa stacijā

Ieriķu dzelzceļa stacijā mani sagaida saule un zilas debesis. Izkāpju gan es, gan vēl kāds puisis, kas aizsoļo tālāk gar sliedēm uz Cēsu pusi. Es iedarbinu pulsometru un dodos uz Stacijas ielu. Ar sparīgu “Labrīt!” pārsteidzu kādu vietējo iedzīvotāju. Pie krustojuma ar Lielo ielu stāv vairāki prāvi puķupodi, kuros esošie ziediņi saules gaismā pamazām nopurina nakts auksto dvašu.

Sildoties rīta saulē

Lielajā ielā cilvēku vēl visai maz. Ugunsdzēsēju depo ēkā klusums, arī veikalu “LaTS” atvērs tikai 9:00, kad es jau būšu gabalā. Iepretim veikalam sēž divi vecāki kungi un ko apspriež, kad tiem sveicienu nosūta garām braucošais busiņš. Iespējams, busiņu stūrē pastnieks, jo to vēl vairākas reizes manu parādāmies no dažādām Ieriķu ieliņām.

Pie Ieriķu pamatskolas ieraugu prāvu piemiņas akmeni, kas veltīts folkloristam Voldemāram Stelbergam (1891-1940). 2001.gadā atklāto akmeni veidojis tēlnieks Voldemārs Koltovs, iekaļot tajā arī saules zīmi un vārdus “Spīguļo, saulīt!”. V.Stelbergs pirmās Latvijas brīvvalsts laikā savācis 2630 folkloras vienības. Ieriķos tas mitinājies paša celtajos “Upmaļos”, kas nodega Otrā Pasaules kara beigās.

Piemiņas akmens Voldemāram Stelbergam

Turpinot savu ceļu, pa Lielo ielu aizsoļoju līdz Vidzemes šosejai. Palaidis garām dažus auto, šķērsoju šoseju un dodos Cecīļu ielas virzienā. Drīz jau no šosejas tilta lūkojos uz Melderupi (Grūbu) un tās krastos izveidoto Ieriķu dzirnavu parku.

Lai iekļūtu parkā, jāiegādājas biļeti, tāpēc aizsoļoju līdz krodziņam “Pie Dzirnakmeņa”, pie kura mani sveicina prāvs kurmis ar apaļām brillēm uz deguna. Krodziņš savu darbu sāk jau pulksten 8:00, pagaidām apmeklētājus nemana, vien te strādājošā meitene telpas stūrī loka uz galdiņiem liekamās salvetes. Tieku pie biļetes Ieriķu dzirnavu parka apmeklējumam (trīs eiro), kā arī iegādājos biļeti ieejai Cecīļu dabas takās (divi eiro), kurp došos pēc dzirnavu taku apskates. Saņemu dzirnavu parka atslēgu ar norādījumu vārtiņus aiz sevis aizslēgt, gan ieejot parkā, gan izejot no tā.

Kurmis

Kā meitene noteikusi, aizslēdzu aiz sevis vārtiņus un pa taciņu, kas darināta no koka dēlīšiem, dodos iekšā parkā. Pirmā mani sveic briežu ģimene – trīs sūnu skulptūru kompozīcija. Tālāk parkā sastopu arī sūnu mežacūkas un vientuļu alni. Melderupe te trauc lejup pa vairāku ūdenskritumu kaskādi, lai vēlāk sastaptos ar Kumadas upi.

Briežu ģimene

Upes gultnē un krastos vietām manāmi ūdensģīmji – prāvi dažādu seju atlējumi. Viens tāds saviebts ģīmis uz mani raugās jau pašā takas sākumā. Savā pastaigā pa parku ieraugu vēl divus ūdensģīmjus, bet esmu drošs, ka to te ir vairāk. Ūdensģīmji prasmīgi maskējas, uzaudzējuši aļģu bārdas, skropstas un pat matus, un nemanāmi iekļaujas Melderupes krastu ainavā.

Ūdensģīmis

Parka vidū atrodas veco ūdensdzirnavu drupas. Dzirnavas te atradušās vairāk kā 300 gadu, bet padomju laikos dzirnavu darbība pārtraukta, tās pamazām bruka, līdz punktu pielika 1987.gada ugunsgrēks. Atjaunots ir dzirnavu rats, kas par godu agrākajam dzirnavu saimniekam nosaukts Jorģa vārdā. Ieriķu ūdensdzirnavas ir atzītas par vietējās nozīmes arhitektūras pieminekli.

Ieriķu dzirnavu drupas un atjaunotais rats

Drupu augšstāvā ierīkots koka pārsegums, padarot to par skatu laukumu, no kura palūkoties uz Melderupi un apkārtējo parku. Tukšās logu ailas apakšstāvā aizklātas vitrāžu imitācijām un nu rīta saules staros košām krāsām piepilda klusos dzirnavu kambarus.

Ieriķu dzirnavu pagalmā

Krāšņākais ūdenskritums meklējams pie dzirnavu drupām. Iepretim tam iekārtota koka laipa, kuras forma atgādina kuģa priekšgalu. Laipa nodēvēta par “Titāniku”, tā norādot uz pazīstamo ainu no kinofilmas, un sniedz iespēju jaunlaulātajiem un citiem parka viesiem iejusties Leonardo di Kaprio un Keitas Vinsletas lomās.

Melderupes ūdenskritums

Izstaigājis Ieriķu dzirnavu parka takas, dodos uz izeju. Atslēdzu un aizslēdzu vārtiņus, nododu atslēgu meitenei krodziņā un, novēlējis tai priecīgas Lieldienas, dodos tālāk savā pārgājienā. Secinu, ka kopš izkāpšanas Ieriķu dzelzceļa stacijā noieti 2,6 kilometri, bet ātrums vien nedaudz pārsniedz 3 km/h. Sākums noteikti ir lēns un mierīgs, bet dzirnavu parka takas bija tā vērtas. Ja mani negaidītu 30 kilometru soļojums, varētu vēl nesteidzīgi pameklēt kādu ūdensģīmi.

Omulīgs ūdensģīmis

Dodos tālāk pa Cecīļu ielu. Līdz oficiālajai ieejai Cecīļu dabas takā ejams aptuveni kilometrs, ko pieveicu visai raiti. Drīz kļūst redzama ieeja takā. Pagaidām nevienu citu pastaigu interesentu te nemanu. Gabaliņu pirms ieejas takā strauji griežos pa kreisi un nozūdu mežā. Pirms dodos Cecīļu takā, ir vēl kāds objekts, ko vēlos uzmeklēt.

Taku varu saskatīt, bet labiekārtojumu meklēt te, protams, lieki. Laužos uz priekšu, kāpjot pāri kritušiem kokiem. Sasniedzu vietu, kur, iespējams, pēc sniegotākām ziemām vai lielām lietusgāzēm manāms strautiņš, bet šobrīd tikai slapjāks pamats zem kājām un augsnē izgrauztā gultne liek domāt, ka reizēm te plūst ūdens. Pēc mirkļa stāvu Kumadas upes krastā.

Kumada

Kartēs esmu manījis apzīmējumu “Kumadas ūdenskritums”, tāpēc nu dodos lejup gar upi, lai to uzmeklētu. Jo tuvāk vietai, kur meklējams ūdenskritums, jo vairāk šaubos, ka tāds eksistē dabā. Pagaidām ne troksnis, ne tas, ko redzu acu priekšā, neliecina par ūdenskrituma klātbūtni. Šķērsām Kumadai guļ daudz koku, ik pa brīdim kāpju pāri vai lienu pa apakšu kārtējai priedei.

Priekšā manu ko tādu, kas atgādina prāvāku krācīti. Navigācija saka, ka ūdenskritums ir te. Pārkāpju uz ko nelielai saliņai līdzīgu un eju lūkot, kāds tad izskatās Kumadas ūdenskritums. Jāsaka, ka krietni atbilstošāks apzīmējums ir kādā mājas lapā manītais “Kumadas ūdenskritumiņš” 😊 Kumadas gultne šai vietā pilna visai lieliem akmeņiem, un tiešām var saskatīt nelielu kāplīti, kur ūdens krīt lejup.

Kumadas ūdenskritumiņš

Pavadījis mirkli pie ūdenskritumiņa, soļoju tālāk pa taku gar upi. Kumada veļ savus ūdeņus pa akmeņainu gultni, un kādā vietā pretējā krastā ieraugu nelielu priekšvēstnesi tam, kas sagaida tālāk. Kumadas kreisais krasts paceļas mazliet augstāk, atklājot nelielu, bet visnotaļ izskatīgu smilšakmens atsegumu ar vairākām mazām nišām, no kurām, iespējams, izplūst avotiņi.

Neliels atsegums Kumadas krastā

Drīz esmu pie ieejas Cecīļu dabas takā, uz ko norāda virs takas iekārtā koka plāksne. Tālumā aiz kokiem sāk vīdēt krietni lielāks atsegums par to, ko skatīju vēl pirms mirkļa.

Kad sasniedzu Kumadas krastā iekārtoto atpūtas vietu, kur atrodama arī pirtiņa “Velna pērtuve”, manu uzmanību no iespaidīgās klints upes otrā krastā novērš te esošā galda noformējums. Uz galda manāmas četras tukšas alus pudeles, četras dakšiņas un prāva birste, bet pašā galda vidū – tualetes papīra rullis. Palūkojos apkārt, vai kaut kur ieraudzīšu četrus dzīves svinētājus, bet apkārtnē nevienu nemanu.

Galdiņš klāts

Atgriežos atkal pie klints upes otrā krastā. Cecīļu iezis ir 10 metrus augsts un stiepjas vairāk kā 100 metru garumā. Iezī izveidojušās vairākas alas, kas tiek dēvētas par Velna kambariem. Nostāsti vēsta, ka reiz te mitinājies velns ar divām raganām.

Cecīļu iezis un viens no tā Velna kambariem

Augstāk pa straumi pāri Kumadai nolikts baļķēns, kas, spriežot pēc tajā redzamajiem iegriezumiem, atvieglo nokļūšanu otrā krastā, kur iepretim iezim plešas maza pļaviņa. Speru dažus soļus uz baļķa, bet sajūtu, kas tas rīta agrumā ir vēl mazliet slidens, kas kopā ar manu līdzsvara izjūtu ir recepte lieliskam plunkšķim, tāpēc nolemju griezties atpakaļ un uz iezi lūkoties vien no labā krasta. Šīs dienas pārgājienam izvēlētie “La Sportiva” apavi ir viegli un piemēroti kalnu skrējieniem, bet upju brišana noteikti nav to stihija.

Cecīļu iezis

Lejup pa upi, aiz “Velna pērtuves” ieraugu tiltiņu pār Kumadu, kas dod iespēju Cecīļu iezi tuvāk aplūkot arī no kreisā krasta. Neliela norāde pie tiltiņa vēsta, ka tur meklējams Ziemeļu iezis. Šai brīdī nenojaušu, ka ir vērts paiet vēl mazliet tālāk pa taku. Palūkojos uz Cecīļu ieža profilu un atgriežos labajā krastā.

Pa taku dodos tālāk uz vietu, kur Kumadā ietek Dančupīte. Mazā upīte, dejodama lejup uz Kumadu, smilšakmenī izgrauzusi skaistu kanjonu.

Dančupītes kanjons

Vien mazu gabaliņu augstāk no ietekas Kumadā rodams arī Dančupītes ūdenskritums, kas esot viens no jaunākajiem Latvijas ūdenskritumiem. Ja nokāptu lejā pie ūdenskrituma, tas ar saviem 1,90m paceltos nedaudz virs manas galvas, bet šobrīd ūdenskritumu vēroju no upītes krasta. Pavasara palu laikā arī šis mazais ūdenskritums varētu būt visai iespaidīgs. Šobrīd, protams, ūdens mazāk, bet arī tāds šis ūdenskritums priecē aci. Dančupītes straume te sadalās, ļaujot ūdenim izvēlēties, kurā virzienā tas kāro mesties lejup.

Dančupītes ūdenskritums

Atgriežos vietā, kur Dančupīte ietek Kumadā, un izvēlos sekot norādei uz “Līčiem”. Šī ir viena no vietām, kur atrodama arī taku shēma ar norādītiem galvenajiem apskates objektiem. Posmā līdz Dzilnas iezim taka marķēta ar dzelteniem apļiem uz kokiem. Apļi ir visai spilgti. Iespējams, tie nesen atsvaidzināti.

Cecīļu dabas takas saulainais marķējums

Soļojot gar Kumadu, pamanu pretējā krastā esošu soliņu, kas ļauj ceļiniekiem atvilkt elpu saulītē pie upes. Ko daudz interesantāku gan pamanu aiz soliņa, kur tālāk mežā vīd kas lielai klintij līdzīgs.

Šķiet, tieši šis ir Ziemeļu iezis, uz kuru norādīja pie tiltiņa pār Kumadu atrodamā zīme. Vai tas ir Cecīļu ieža ziemeļu gals, vai atsevišķs iezis, bet tur nu tas vīd starp kokiem, un tiltiņu esmu atstājis jau labu gabalu aiz muguras. Mirkli apsveru iespēju doties tālāk, bet iezis liekas tik prāvs, ka nolemju, ka ir to jāapskata tuvāk.

Arī šeit var manīt pāri upei kritušus kokus, bet neviens no tiem neizpelnās manu uzticību. Upe ir samērā sekla, tāpēc nolemju doties šī gada pirmajā peldē. Protams, ceru, ka peldinātas tiks tikai kāju pēdas. Auju nost apavus, novelku zeķes, uzrotu bikšu staras un iebrienu aukstajos Kumadas ūdeņos. Zem ūdens gadās pa kādam viltīgam akmenim, tomēr veiksmīgi sasniedzu pretējo krastu. Tāpat basām kājām aizcilpoju pa taku, kas ved augšup pie ieža, bet tad gan piesēžu uz neliela baļķēna, lai apautu kājas.

Ziemeļu iezis

Ziemeļu iezis paceļas augstu virs manas galvas. Lai gan tas ir visai nomaļus, arī šim iezim tikuši dažu mākslinieku autogrāfi. Redzu, ka pirms manis te paviesojies, piemēram, Dima. Ieža pakājē manāms kas nelielam un visai aizaugušam dīķim līdzīgs. Iespējams, te no ieža dzīlēm satek kādi avotiņi.

Apskatījis iezi, dodos atpakaļ pie Kumadas. Lai cik kārdinošs būtu saulītē novietotais soliņš, nolemju nekavējoties turpināt ceļu, jo pagaidām uz priekšu virzos visai lēni. No upes krasta pamanu vietu, kur divi koki nokrituši netālu viens no otra. Prātā iešaujas doma, ka šoreiz kājām būs jāiztiek ar vienu peldi. Nokāpju pie abiem kokiem un novērtēju attālumu starp tiem. Šķiet, ka plāns izdosies. Izvēlētā poza gan nav tā cieņpilnākā, toties visai droša. Stāvot uz viena no kokiem, balstos pret otru, nedaudz augstāko ar rokām un tā virzos uz pretējo krastu. Upes vidū koks, uz kura stāvu, ieliecas no mana svara, tomēr iztur, un drīz esmu atpakaļ Kumadas labajā krastā.

Tilts pār Kumadu

Turpinu savu ceļu pa dzelteni marķēto taku. Taku sazarojumā ieraugu virkni piedāvājumu ceļa turpinājumam. Kumadas ieteku Amatā atstāju citai apmeklējuma reizei un soļoju uz to pusi, kur meklējami Lielais akmens un Dzilnu iezis.

Lielais akmens atrodas netālu no “Līču” mājām vietā, kur Amata met līkumu. Pie akmens aizved atsevišķs Cecīļu takas atzarojums. Iespējams, dažkārt Lielo akmeni ieskauj upes ūdeņi, bet nu līdz tam var aiziet sausām kājām, uzmanoties vien no dažām slapjākām vietām. Akmens virsma ir zema, bet ļoti plata. Te droši varētu atlaisties saulītē. Šķiet, ka daļa akmens varētu būt iegrimusi zemē.

Lielais akmens

Mans pārgājiens turpinās gar Amatu, nākamais mērķis – Dzilnas iezis. Ik pa brīdim izeju upes krastā, lai tvertu skatus kā uz vienu, tā otru pusi. Lapu koki vēl tikai gatavojas izplest savus lapu vainagus, tāpēc arī tur, kur taka ved attālāk no upes, samērā viegli notvert brīžus, kad ir vērts iziet Amatas krastā.

Amata agrā pavasarī

Upes līkumā parādās Dzilnas iezis. Sarkanīgais milzis paceļas 35-40 metru augstumā. Šodien mans uzdevums būs nokļūt tā virsotnē, jo tieši turp ved dabas taka.

Informācijas stends, kurā informāciju par iezi var izlasīt latviešu un angļu valodās, rotāts ar nelielu kāda vietējā zālēdāja galvaskausu. Varbūt tas kalpo par atgādinājumu ieža virsotnē atturēties no pārgalvīgiem soļiem.

Nedaudz biedējošs informācijas stends

Taka ved arvien augstāk, un pie sevis jau pagūstu nodomāt, ka kaut kur ieža otrā pusē tā noteikti ne mazāk strauji trauks lejup. Sasniedzis vietu, kur no Dzilnas ieža virsotnes paveras skats uz Amatas līkumu lejā un mežiem upes krastos, es apstājos, lai mirkli izbaudītu brīvības un plašuma sajūtu.

Skats no Dzilnas ieža kores

Turpinājumā man jāseko zilas krāsas marķējumam, un, jā, taka strauji aizved lejup. Atsevišķās vietās takas malās augošajiem kokiem piestiprināti šķērskoki, kas kalpo par margām, kur takas gājējiem pieturēties.

Nokāpis lejā no Dzilnas ieža, vēl nesteidzos prom, bet izmantoju iespēju sekot norādei, kas aicina pavērot skatu uz Dzilnas iezi no upmalas, un palūkojos uz krāšņo atsegumu arī no otras puses.

Dzilnas iezis

Ceļa turpinājumā sasniedzu norādi “Baltā ieža avots”. Vārds “avots” atstāj mani samērā vienaldzīgu, bet tad prāts sāk analizēt piebildi “Baltā ieža”. “Tur noteikti jābūt arī baltam iezim,” es nospriežu un dodos meklēt. Patiesi, drīz nonāku pie avota, aiz kura redzams visai balts atsegums. Nopriecājos, ka nolēmu sekot norādei, un dokumentēju atradumu. Iespējams, to ērtībai, kas avotā labprāt papildinātu ūdens krājumus, avots aprīkots ar nelielu renīti, kuras galā ūdens krīt lejup.

Baltā ieža avots

Nākamo uzmeklēju Amatas kreisā krasta pieteku Pērļupi, kas līkumu līkumiem izvijusies mežā. Augstāk Pērļupes krasta nogāzē paslēpusies Pērļupes ala.

Pērļupe

Sekojot norādei uz Pērļupes alu, dodos augšup pa nogāzi. Arī te manāmas improvizētās margas. Tuvojoties vietai, kur varētu atrasties ala, jau manu, ka neko daudz no tās neieraudzīšu, jo nogāze te pamazām brūk. Nelielas norādes vēsta, ka vēlams atturēties no tuvošanās nogāzei. Ar skatienu novērtēju nogruvumu, tad palūkojos navigācijā un nolemju vēl nedaudz paiet pa taku.

Gājiens vainagojas ar panākumu. Arī šeit nogāze ir nogruvusi, tomēr alas ieeja palikusi vaļā. Tieši tāpat, kā pie blakus nogruvuma, te ir novietota brīdinājuma zīme, bet pats spēcīgākais brīdinājums ir gruvešu čupa blakus alas ieejai. Nealkstu būt alā, kad šī čupa noslēdz tās ieeju. Apskatījis alu, griežos atpakaļ un pa nogāzi jožu lejā uz Pērļupi.

Ieeja Pērļupes alā

Norāde vēsta, ka pēc viena kilometra ieraudzīšu Stūķu iezi. Vispirms gan pārvarams neliels tiltiņš pār Pērļupi, tad varu atgriezties Amatas krastos.

Pērļupe

Turpinu sekot zilajiem marķējumiem uz kokiem līdz vietai, kur Amatas pretējā krastā pamanu augstu, no sarkanām un baltām smilšakmens joslām veidotu sienu. Stūķu iezis kļūst par pirmo vietu kopš krodziņa “Pie Dzirnakmeņa”, kur sadzirdu cilvēku balsis. Amatas labā krasta taka ir populārāka par tās kreiso krastu, un tieši šobrīd kāda ģimene kāpj lejā no Stūķu ieža, lai turpinātu ceļu upes tecējuma virzienā.

Stūķu iezis

Upes krastā te iekārtota atpūtas vieta, un uzcelts neliels guļbaļķu namiņš, kurā, iespējams, ceļinieki var patverties lietainās dienās vai gadījumos, kad kāro nosnausties.

Būve pie Stūķu ieža

Gluži kā Dzilnas iezis, arī Stūķu iezis paceļas aptuveni 40 metru augstumā, tikai šai gadījumā varu uz to raudzīties pavisam mierīgi, jo kāpiens iezī izpaliks. Aplūkoju iezi no dažādiem punktiem Amatas krastā un soļoju tālāk.

Vizbulītes Amatas krastos

Amatas krasti zied. Izdodas ieraudzīt gan zalktenes, gan zilas un baltas vizbulītes. Kāds romantiski noskaņots bērzs cieši piespiedies egles sāniem, un nu abi kopā lūkojas uz Amatas plūdumu.

Arī kokiem sirdīs pavasaris

Vienā no upes līkumiem, kur taka aizved prom no upes, pamanu vīdam ko atsegumam līdzīgu, tāpēc dodos turp. Amatas labajā krastā te parādās salīdzinoši neliels, sarkanīgs atsegums, kura vārdu, ja tāds ir, man pagaidām nav izdevies izdibināt. Protams, ka, salīdzinot ar Dzilnu un Stūķu iežiem, šis šķiet tāds pavisam mazais brālis.

Neliels atsegums Amatas krastā

Turpinot ceļu, soļoju te gar upes krastu, te pāri pļaviņām un cauri mežiem. Šur un tur saulē izklāti zilo vizbuļu paklāji. Visapkārt čivina, dzied, ķērc, svilpo. Daba ir pamodusies un gatava pavasara ballītei.

Sasniedzu vietu, kur nāksies tā labi pakāpties, jo nu jāuzraušas Ķaubju ieža mugurā. Šis ir vēl augstāks par tā Dzilnas un Stūķu brāļiem. Kad sāku kāpienu, sadzirdu balsis un pamanu aktīvas atpūtas cienītāju grupu upes pretējā krastā. Kāpšanas atvieglošanai takas uzturētāji radoši izmantojuši kritušos kokus, kuru stumbros nu iecirsti pakāpieni. Lai iešana stabilāka, koki aprīkoti arī ar margām, kas gan, neskatoties uz prāvām naglām, vietām vairs īsti neturas koka stumbrā.

Kad esmu uzrausies Ķaubju iezī, varu uz mirkli atvilkt elpu un novērtēt iespējas aplūkot iezi, kura mugurā nu stāvu. Koki slēpj zemākos ieža slāņus, tāpēc manam skatienam atklājas vien daļa no Ķaubju ieža augšmalā esošās dolomītu joslas.

Ķaubju ieža dolomītu josla

No Ķaubju ieža paveras skats uz Amatas labajā krastā esošo Ainavu krauju un tās daudzslāņainajiem sāniem. Ar staltām eglēm rotāta, Ainavu krauja slejas pret debesīm. Krauja ir puskilometru gara, tā kā manam skatienam atsedzas vien neliels tās posms.

Skats uz Ainavu krauju

Zili marķētā taka nu pagriežas prom no Amatas, un es tai sekoju. Drīz gan šķirsies arī mani un marķētās takas ceļi. Taka ved caur daļēji iztīrītu mežu un pamazām virzās atpakaļ uz Pērļupi.

Uz ceļa, kas savieno “Ķaubu” un “Lejas Ķaubu” mājas, pagriežos nost no Cecīļu dabas takas un dodos ārā uz Cēsu – Ieriķu ceļu. “Ķaubu” saimnieki, šķiet, ir aizrautīgi biškopji, jo to pagalmā rindojas neskaitāmi dažāda lieluma bišu stropi.

“Ķaubu” bišu stropi

Kad soļoju no “Ķaubiem” uz lielceļu, manu trīs gājējus, kas arī dodas uz Kārļu pusi. Tie soļo visai raiti, savukārt, manu uzmanību ik pa brīdim novērš kas tāds, ko vēlos nofotografēt, tāpēc paredzu, ka distance starp mani un šiem gājējiem saglabāsies.

Ganībās otrpus ceļam no “Plūču” mājām ganās bariņš visnotaļ noaugušu gotiņu. Daža balta, cita zeltaini brūna. Kāda no govīm sveicina mani ar skaļiem māvieniem.

Gotiņa

Vietā, kur no galvenā ceļa atdalās iebrauktuve “Saulgožu” sētā, es pagriežos uz tik tikko manāmu taku, kas ved uz dienvidaustrumiem, pretēji Amatas tecējumam. Šī, protams, ir viena no viegli mežonīgajām takām. Vietām skaidrāk saskatāma iemītā taka, vietām tā pazūd briksnājā, lai pēc brīža atkal parādītos. Izaicinājums ir mazie strautiņi, kas tek lejup uz Amatu, jo to apkārtne ir īpaši slapja. Meklēju vietas, kur drošāk likt soli, un joprojām esmu sausām kājām.

Skats uz Amatu no tās kreisā krasta

Lejā paliek Kārļu HES un Kārļu dzirnavu ezers. Es soļoju te augstāk, te zemāk gar nogāzi, vairoties iebrist kāda pagalmā. Vietām eju gar pļavas vai lauka malu, jo pa kreisi no manis ir stāvs nobrauciens lejup. Paeju garām  “Mazplūču”, “Dzirnaiņu” un “Vizuļu” mājām. Lejā paliek Vizuļu iezis, kuram pievērsīšos no pretējā Amatas krasta. Pie “Melturu” mājām, kur vīri labo kādas nelielas ēkas jumtu, nolemju iet ārā uz Vidzemes šoseju. Novēlu veiksmi darbā puisim, kas rosās uz jumta, un pa auto iebrauktu ceļu izeju uz lielās šosejas.

Vidzemes šoseja Melturos

Seko neliels soļojums gar šoseju, jo tūlīt aiz tilta pār Amatu plānoju atgriezties upes krastos. Stāvlaukumā otrpus šosejai var manīt vairākus auto. Noprotu, ka šai Amatas krastā vairs nevarēšu soļot cēlā vientulībā.

Iespējams, kāds ceļu un tiltu būves inženieris mācētu izskaidrot risinājuma loģiku, bet mani tiešām mulsina kāpnītes, kas ved augšup katrā no tilta galiem, lai pēc tam atdurtos brauktuvi atdalošajā barjerā. Speru platu soli pāri barjerai un kāpju lejup.

Paeju garām Latvijas Vides, ģeoloģijas un meteoroloģijas centra novērojumu stacijai un esmu atgriezies Amatas krastos. Šoreiz norādes, kam jāseko, ir oranžu rombu izskatā. Kad sasniedzu pirmo upes līkumu, sadzirdu balsis kaut kur augšā. Tur kāda ģimene vērtē iespējas ceļa turpinājumam, bet mūsu ceļi nekrustojas. Kad es uzraušos augšā krastā, nevienu tur vairs nesastopu.

Amatas krastos

Lai cik vilinoši būtu pieturēties marķētajai takai, ik pa brīdim meklēju savus ceļus. Tā jau drīz dodos pa taku, kas aizved lejup, pa kreisi no galvenās takas. Iespējams, man tikai rādās, bet šķiet, ka uz kāda koka stumbra redzu vecu marķējumu. Iespējams, oficiālā taka reiz vijusies pa leju. Par novirzīšanos no ceļa tieku atalgots ar zilo vizbulīšu klājienu, avotiņu, kas iztek no spraugas dolomītos, kā arī skrējienu augšup nogāzē uz visām četrām, jo tieši tā ir ātrāk.

Te dzimst avotiņš

Nopurinu smiltis no cimdiem un tālāk kādu brīdi atkal soļoju pa marķēto taku. Tas gan tikai īsu mirkli, jo aiz kokiem manu vizuļojam Vizuļu iezi. Kad saprotu, ka oficiāla ceļa lejup nebūs, bet iezis draud palikt aiz muguras, sameklēju taciņu, kas aizved slīpi lejup, un sekoju tai. Šķiet, mazliet iztraucēju kādu ģimeni, kas iet pa leju. Vispirms sadzirdu balsis, tad pamanu, ka nedaudz tālāk grupiņa apstājusies briksnājā un gaida, kad paiešu garām. Iespējams, šī ģimene visu ceļu no pirmā līkuma aiz Melturu tilta ir mērojusi pa leju, tā apskatot arī Īļaku iezi. Traucu lejup līdz pat ūdens malai, kur apstājos, lai izbaudītu skatu uz Vizuļu iezi.

Vizuļu iezis

Ja Varavīksnes ieža vārds nebūtu jau aizņemts, es to droši piešķirtu Vizuļu iezim, skatoties uz krāsu daudzveidību tā dolomīta un smilšakmens slāņos. Ieža pakāje gan atgādina būvgružu izgāztuvi, jo dolomīta slāņi lieliski drūp, pamazām paslēpjot smilšakmens pamatu, uz kura balstās iezis. Sajūsmā par pavasara iestāšanos lejup no ieža trauc avotiņa ūdeņi.

Vizuļu iezis un tā avotiņš

Ģimene, kuru pirms brīža manīju krastmalas brikšņos, jau ir kur nozudusi. Paskatos, ka tepat lejā ir taka, kas ved man vajadzīgajā virzienā, un nolemju vēl uzkavēties tuvāk Amatai.

Taka gar Amatu

Drīz aiz kokiem manu augstu virs upes saulē spīdam gaišu dolomīta sienu. Krasts te vietām ļoti slapjš, tomēr izdodas atrast vietu, kur varu piekļūt pie pašas upes un iegūt netraucētu skatu uz Dolomītu krauju.

Skats uz Dolomītu krauju

Domāju, ka nu mana taka aizvīsies kaut kur augšup, lai paietu garām Dolomītu kraujai pa augšpusi, bet, nē, taka turpinās pa leju, un drīz es sasniedzu dolomīta sienu, kas ļoti atgādina senas pils mūrus. Šeit svarīgi piebilst, ka rekomendētais maršruts ir pa marķēto taku augšpus kraujas, jo lejā ir mālaina, slapja un dolomīta gabaliem piebirusi taka.

Taka gar Dolomītu krauju

Dolomītu krauja tuvplānā izskatās iespaidīgi, bet nu “būvgružu izgāztuve”, kurai līdzīgu manīju jau pie Vizuļu ieža, man jāizbrien savām kājām. Dolomīts šķiet ļoti kārs uz drupšanu. Ejot pa leju, ķivere būtu noderīgs aksesuārs.

Dolomītu krauja

Taka vietām ļoti slapja, bet izdodas rast ceļu apkārt vai vismaz vietas, kur kāja neiegrimst. Šur un tur dolomīta lauskas izvietotas tā, ka, šķiet, kāds tās apzināti salicis, lai būtu, kur spert kāju. Dažkārt šķiežu mālainos dubļus uz visām pusēm.

Dolomītu krauja

Kad ieraugu vietu, kur krasts starp krauju un upi kļūst platāks un lejā manāma arī taka, dodos zemāk un nokļūstu vizbulīšu karaļvalstī. Ziliem, baltiem un dzelteniem ziediem pilni Amatas krasti.

Vizbulīšu karaļvalstī

Dolomītu krauja tagad slejas augstu virs manis. Tā kā koki vēl nav salapojuši, skats joprojām visai krāšņs. Sev priekšā dzirdu balsis un pamanu, šķiet, to pašu ģimeni, ko sastapu pie Vizuļu ieža. Viena no ģimenes atvasēm ir sajūsmā par dubļainās un akmeņainās takas piedāvājumu. Šķiet, pirms puikam ļauj kāpt automašīnā, to ar visām drēbēm būtu jāpakļauj pamatīgai dušai. Brīdī, kad tuvojos, jaunietis sirsnīgi cīnās ar kādu koka zaru. Šai brīdī par savu bīstamību atgādina arī Dolomītu krauja, jo kādus 30-40 metrus man aiz muguras no kraujas atdalās un lejup aizripo dolomīta gabals.

Lejpus Dolomītu kraujas

Drīz jau krauja beidzas, un, atstājis ģimeni lejā, es sekoju kādam puisim ar fotoaparātu augšup uz marķēto taku. Fotogrāfs arī pamanījis vizbulītes un pievēršas tām. Te es apsteidzu gan puisi, gan ģimeni, kas man pa priekšu gāja gar krauju. Pirms Kārļu HES sastopu divus puišus soļojam pretējā virzienā, bet tie nav pārlieku runīgi un sveicienam neatbild.

Līdzās Kārļu HES un Kārļu dzirnavu ezeram aiz nogāzē augošajiem kokiem slēpjas Dambja iezis. Šobrīd tas vēl manāms caur nogāzes apaugumu, bet drīz tiks paslēpts no ziņkārīgo skatieniem.

Dambja iezis

No Kārļu HES turpinu savu ceļu gar Amatas labo krastu. “Aizsprostu” mājas, kam eju garām, šķiet visai klusas un pamestas. Aiz “Aizsprostiem” sastopu kādu pāri – puisi un meiteni, kas izrādās tikpat mazrunīgi, kā iepriekš satiktie puiši. Apciemoju Gulbju avotu, kas te klusi iztek no pazemes, un paeju garām “Aleju” māju bišu dravai.

“Aleju” bišu drava

Rosība manāma “Paleju” mājās, kas atrodas virs Gulbju ieža. Sasveicinos ar saimniekiem un tad meklēju ceļu garām koka pakāpieniem, kas te daļēji sabrukuši. Veiksmīgi nokļūstu lejā un varu doties uz Amatas krastu, lai palūkotos uz Gulbju iezi. Tas ir neliels, bet samērā izskatīgs iezis. Pēdējais no Amatas iežiem manā šīs dienas maršrutā.

Gulbju iezis

Vēl tikai izeju uz Cēsu – Ieriķu ceļa, lai uzmestu skatienu Ainavu kraujai arī no lejas, un tad dodos kalnup uz Kārļumuižas pusi. Arī te meži vizbulīšu pārpilni. Vietām mežs daļēji izcirsts. Paeju garām mūriem, aiz kuriem slēpjas muižas kapsēta, un no sētas puses tuvojos 19.gadsimta vidū būvētajai kādreizējai Kārļumuižas kalpu ēkai, kurā tagad iekārtota viesnīca “Kārļamuiža”. Muižas kungu māja nopostīta 1905.gada revolūcijas laikā, tad uzcelta atkārtoti, bet pēc nopostīšanas Latvijas Brīvības cīņu laikā 1919. gada jūnijā vairs nav atjaunota.

Kārļumuiža

Viesnīcas telpās valda klusums, bet auto pie ēkas norāda, ka viesi ir kaut kur tepat tuvumā. Kad pavaicāju, vai te kāds sastopams, iznāk saimniece. Par taisnīgu samaksu tieku pie lielas glāzes gardas ābolu sulas. Saimniece min, ka man jābrauc palīgā uz talku. Tad varot tikt pie svaigi spiestas sulas. Pateicos saimniecei par spirdzinošo dzērienu, atvados un dodos tālāk. Līdzās ēkai esošajā ligzdā sparīgi klabina stārķi. Kad izeju uz ceļa pie muižas, pulsometrs rāda, ka noieti 22 kilometri. Mans ātrums joprojām zem 4 km/h, tāpēc pamazām arvien vairāk manī nostiprinās pārliecība, ka finišs pārgājienam būs Āraišos.

Kārļumuižas svēteļi

Savu ceļu uz Āraišiem esmu plānojis tā, lai iespējami mazāk soļotu gar šoseju, kas ved uz Cēsīm un Valmieru. Baudu Drabešu pagasta lauku ainavas. Tikai vēja virziens man nelabvēlīgs, jo garām braucošo auto saceltie putekļi tiek nesti tieši uz mani. Par laimi vējš gana spēcīgs, lai putekļus ātri aizpūstu prom. Jau iemanos pievērt labo aci un aizturēt elpu, kad tuvojas kārtējais autobraucējs, un uz auto šoferiem lūkojos ar vienu aci un piepūstiem vaigiem 😊 Pie “Ceļmalu” mājām ceļu šķērso kāda sieviete koši sarkanā cepurē ar bērzu sulām pilnu plastmasas pudeli rokā. Otrpus ceļam manu bērzu rindu, kurā droši vien tapusi šī sula.

Drabešu pagastā

Kāds gabaliņš veicams arī gar šoseju, kur ieraugu norādi uz pastaigu takām un lielu uzrakstu “Mežu ežu taka”. Stāvu šosejas malā un ar Google palīdzību mēģinu noteikt, ko piedāvā šī taka, bet atrodu vien kādu ierakstu Facebook, kurā minēts, ka taka ir vienu kilometru gara un atbalstām vietējos uzņēmējus. Iespējams, taka izveidota nesen, tāpēc informācijas vēl pamaz. Savā iekšējā referendumā, kurā piedalās prāts un jūtas, lemju par labu ceļa turpināšanai uz Āraišiem.

Tuvojoties Āraišu vējdzirnavām, man virs galvas aizlido četri baltie stārķi. Kā manīju jau pie Kārļumuižas, arī stārķiem pavasaris ir pilnā plaukumā.

Āraišu vējdzirnavas

Āraišu vējdzirnavu durvis ir atvērtas. Dzirnavas tapušas 19.gadsimta vidū Drabešu muižas vajadzībām un pēc rekonstrukcijas 2018.gadā joprojām ir pilnībā funkcionējošas. Apmeklējuma brīdī te valda miers. Iemetu trauciņā divu eiro monētu, kas atbilst ieejas maksai pieaugušajam, un kāpju uz dzirnavu augstāko stāvu, lai tad stāvu pēc stāva pamazām iepazītu celtni.

Āraišu vējdzirnavās

Kad iepazīta dzirnavu ēka, izmetu arī līkumu ap to. No terases aiz dzirnavām paveras skats uz plašu apkārtni. Te var manīt gan Āraišu Zviedru priedi, gan aiz kokiem paslēpušos Āraišu Evaņģēliski luterisko baznīcu, gan Āraišu ezera ūdeņus. Kamēr pastaigājos, kāds stārķu pāris jau iekārtojies līdzās dzirnavām esošajā ligzdā.

Āraišu vējdzirnavas

Pabeidzis dzirnavu apskati, soļoju uz Āraišu Zviedru priedes pusi. Leģenda vēsta, ka šo dižkoku te iestādījis pats Zviedrijas karalis, un, kā jau tas Zviedru priedēm pienākas, koks iestādīts ar saknēm uz augšu. Priede krietni izpletusi savus žuburotos zarus, un tās stumbra apkārtmērs tuvojas divu metru atzīmei.

Āraišu Zviedru priede

Aizeju aplūkot arī Āraišu Evaņģēliski luterisko baznīcu, kas, kā vēsta gada skaitlis virs ieejas durvīm, celta 1225.gadā. Savu esošo izskatu tā ieguvusi 18.gadsimta beigās. Pie baznīcas atrodas divas automašīnas, bet to saimnieki atrodami ezera krastā, nevis baznīcā. Divi vīri sēž ūdens malā un cītīgi vilina pie sevis Āraišu ezerā mītošās zivis.

Āraišu Evaņģēliski luteriskā baznīca

Apskatos savu līdzšinējo veikumu un pieņemu gala lēmumu, ka finišēšu Āraišu dzelzceļa stacijā. Finišs Cēsīs būtu jauks kilometru skaita ziņā, bet nedotu nekādu citu pievienoto vērtību, jo lielākoties ceļš vestu gar šoseju un finišā svarīgākais būtu paspēt uz vilcienu, nevis apskatīt Cēsis. Nu esmu drošs, ka man ir daudz laika nesteidzīgai Āraišu Arheoloģiskā parka apskatei.

Skats uz Āraišu ezerpili

Parka autostāvvietā var manīt dažus auto. Pie apmeklētāju centra ēkas sastopu divas sievietes. “Labdien! Sakiet, lūdzu, jūs viesi vai saimnieki?” es tām vaicāju. “Saimnieki,” atbild jaunākā no sievietēm. Noprecizēju, ka 9.– 10. gs. latgaļu nocietinātās dzīves vietas rekonstrukcija – ezerpils – šobrīd ir slēgta, bet viduslaiku pilsdrupas un akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijas pieejamas apskatei. “Varat arī izšūpoties,” piebilst kompleksa saimniece.

Apmeklētāju centrs saposts Lieldienām

Apciemojumu sāku ar akmens un bronzas laikmeta mājokļu rekonstrukcijām, kas izvietotas Meitu salā. Mājokļi celti, izmantojot arheoloģiskos izrakumos gūtos datus. Te rodamas gan vienkāršākas niedru un zaru būdas, gan neliela guļbūve un stāvbūve. Smaidu izvilina ruberoīda un plēves malas, kas manāmas zem guļbūves jumta sūnu seguma, bet apzinos, ka šeit domāts ne tikai par būvju izskatu, bet arī to kalpošanas ilgumu.

Sena mitekļa rekonstrukcija

Kamēr staigāju pa Meitu salu, ezerā skaļi sasaucas kaijveidīgu putnu bars. Putni iekārtojušies gan uz ezera ūdens virsmas, gan krasta niedrājā.

Skats uz Āraišu ezeru no Meitu salas

No Meitu salas virzos atpakaļ uz parka centrā esošo pilsdrupu pusi. Gar senajiem mūriem dodos uz ezera krastu, kur gaida Lieldienām rotātas šūpoles. Lūk, kur saimnieces piedāvātā iespēja izšūpoties. Aplūkoju šūpoļu rotājumus, bet no šūpošanās atturos un turpinu savu ceļu apkārt pils mūriem.

Lieldienu šūpoles

Vārti uz ezerpils kompleksu ir slēgti, tāpēc te samierinos vien ar senās latgaļu dzīvesvietas rekonstrukcijas foto, kas top pāri vārtiem. Šī esot vienīgā 9.–10. gadsimta šāda veida nocietinātas dzīvesvietas rekonstrukcija Ziemeļaustrumeiropā.

Āraišu ezerpils

Apmeklējumu noslēdzu ar pilsdrupu teritorijas apskati. Livonijas ordeņa pils bijusi apdzīvota no 14. līdz 17.gadsimtam. Tad to drupās pārvērtis karš. Pils mūru aprises lielākoties saglabājušās pa visu perimetru, bet ļoti maz liecību palicis par ēkām, kas atradās pils iekšienē. Pils mūru akmeņi esot izmantoti Drabešu muižas un Āraišu mācītājmuižas būvē.

Skats no pilsdrupām uz Āraišu ezerpili un baznīcu

Dodos atpakaļ uz parka apmeklētāju centru, kur tieku pie karsta šokolādes dzēriena no automāta, kas novietots blakus ēkai. Dzēriena karstums lieliski sasilda, bet garša gan tam varētu būt izteiksmīgāka.

Karsta dzēriena trauks

Tā kā līdz vilcienam daudz laika, nesteidzīgi notiesāju arī pāris ābolus un cepumus. Tikmēr no kādas stāvvietā iebraukušas automašīnas izkāpj vīrietis un dodas apskatīt parka teritoriju, kamēr tā sieva un meita paliek mašīnā. Kļūst skaidrs, kura vēlme bija vizīte šeit. Vīrietis raitā solī apstaigā parka teritoriju, abas auto atstātās dāmas pa to laiku iestiprinās.

Kad elpa atvilkta un enerģijas krājumi atjaunoti, ceļu somu plecos, lai ietu uz Āraišu staciju. Pa lieliem, nosūnojušiem kokiem ieskautu gatvi soļoju uz Drabešu pusi. Skatiens klīst apkārt un aizķeras pie kādas aiz kokiem manāmas ēkas, kuras kolonnām rotātā ieeja atgādina muižas ēku. Aši vaicāju padomu Google un tieku pie atbildes, ka, jā, šī ir kādreizējās Drabešu muižas ēka.

Tad nu daudz nedomāju un izmetu nelielu līkumu līdz 19.gadsimta sākumā celtās muižas kompleksam. Šodien te iekārtota Amatu māja, un interesenti apgūst senos amatus, rokdarbus, tradīcijas, dziesmas, dejas un rotaļas.

Drabešu muižas Amatu māja

Muižas apskate noslēdz mana pārgājiena apskates objektu sarakstu, un es izeju noslēdzošajā posmā uz Āraišu dzelzceļa staciju. Aptuveni kilometru nosoļoju arī gar Vidzemes šoseju, tad pirms dzelzceļa pārbrauktuves pagriežos pa labi uz stacijas pusi. Ieraugu, ka ceļu vietām sedz bruģakmeņi, un bruģis te noteikti ir jau visai sen. Iespējams, reiz šis ir bijis krietni nozīmīgāks ceļš.

Bruģētais ceļš uz Āraišu dzelzceļa staciju

Pēc nedaudz vairāk kā 34 kilometriem finišēju Āraišu dzelzceļa stacijā, pa ceļam pasveicinot kādu sievieti, kas netālu, šķiet, gādā malku krāsnij. Līdz vilcienam uz Rīgu vēl nedaudz vairāk kā stunda, tāpēc mierīgi apsēžos uz soliņa uzgaidāmajā būdiņā. Kamēr gaidu vilcienu, dzirdu otrpus dzelzceļam sasaucamies dzērves.

Āraišu dzelzceļa stacija

Balvā par ilgo gaidīšanu saņemu atjaunoto dīzeļvilciena sastāvu ar ērtiem krēsliem, informatīvajiem ekrāniem, kuros redzamas pieturvietas, vilciena ātrums, temperatūra vagonā un cita informācija, kā arī durvīm, kas atveramas, piespiežot pogu, nevis ar spēku raujamas vaļā, tā demonstrējot savu vīrišķību.

Atpakaļ uz Rīgu

Vilciens trauc atpakaļ uz Rīgu. Ļoti piepildīts pārgājiens Gaujas nacionālajā parkā ir noslēdzies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s