05.01.2020. Ekspotīcija no Augšlīgatnes uz Cēsīm

Svētdienas rītā Rīgu apciemojis sals, ielas klāj plāna ledus kārtiņa, un var manīt tehnikas vienības, kas, oranžām bākugunīm mirgojot, cītīgi piešauj ledum sāli.

Pirmajā vilcienā no Rīgas uz Valmieru braucēju pamaz. Kad jau ceļos kājās, lai izkāptu Līgatnes stacijā, dažas rindas aiz vietas, kur vēl pirms mirkļa sēdēju, pamanu miegainas, bet ļoti pazīstamas acis, kas raugās manī no ar uzrakstu “SUUNTO” rotātas cepures apakšas. “Strēlnieku” Mārtiņš šodien dodas izlūkgājienā vienatnē. Nu, nē, gluži viens viņš nav, jo līdzi tam dodas arī Poga. Mārtiņš atzīst, ka iepriekšējā dienā tā pavēlāk gājis gulēt, kas arī izskaidro manāmo miegainību. Nekas, pārgājienā noteikti miegs zudīs.

Rīts Līgatnes dzelzceļa stacijā

Noskaidrojuši, ka abi dodamies uz Līgatni un darām to kājām, nevis ar autobusu, stacijā atvadāmies, jo Mārtiņam un Pogai vēl jāaiziet līdz veikalam. Iedarbinu pulsometru, ieslēdzu pieres lukturi un, atstarojošajai vestei no mugursomas plandot, dodos biedēt kundzīti ar suni, kas tieši šai brīdī pastaigājas otrpus dzelzceļa sliedēm. Kundze labprāt atbild manam rīta sveicienam, bet tās šunelim gan es raisu aizdomas, ko tas nekautrējas izteikt skaļi. Saimniece savu četrkājaino draugu nomierina, un dodamies katrs uz savu pusi.

Augšlīgatnes ielas vēl visai tumšas, bet pamalē jau var manīt pamazām austošu rīta blāzmu. Laiciņš visai silts 5.janvārim. Arī Augšlīgatnē ir paviesojies sals un atstājis te vieglu sniega imitāciju, kas nu klāj ceļus, pļavas un laukus.

Pa Stacijas ielu soļoju uz Līgatnes pusi. Apkārtējās mājās valda miers, astoņos svētdienas rītā daudzi, šķiet, izvēlējušies ilgāk pagulēt. Kad noieti pirmie divi kilometri, sasniedzu Stacijas un Brīvības ielu krustojumu, šķērsoju Augšlīgatnes robežu un apstājos, lai palūkotos uz austošo rītu. Meteo.lv prognozes šai dienai solījušas skaidru laiku bez nokrišņiem, un šī rītausma ir tieši tāda. Pamale pamazām uzliesmo austošās saules staros, un tumsa atkāpjas.

Rītausma pie Augšlīgatnes robežas

Pa Brīvības ielu, kas aizvedīs mani līdz Līgatnei, garām man pabrauc vien reti auto. Joprojām man pie pieres baltā lukturīša uguns, bet muguru piesedz atstarojošā veste. Katram gadījumam vēl viens atstarotājs likts ap labās rokas apakšdelmu. Ticu, ka retajiem autobraucējiem esmu labi pamanāms. Tā kā vēl priekšā man pagaidām nezināmais posms no Skaļupes līdz “Rakšiem”, soļoju sparīgi, lai iegūtu iespējami vairāk laika, ko pēc tam nepieciešamības gadījumā izmantot Gaujas un Amatas krastos.

Aust jauna diena

Netālu no “Mazzanderu” mājām gaisā uzvirmo kūts aromāts, un turpat blakus ēkām pamanu arī govis, kas rītausmā ganās pļavā. Tām tiek savs prieks no šādas ziemas, jo zaļā zāle viegli pieejama. Rīta agrumā govis vēl visai lēnīgas, dažas nopēta mani, un, kad jau esmu ganībām garām, kāda atsveicinās no manis ar rāmu māvienu.

Pēc piecu kilometru soļojuma esmu jau Līgatnē, griežos nost no Brīvības ielas uz Rīgas ielu, kas šai posmā drīzāk ir meža ceļš, un virzos uz Rīgaskalna pusi, kura apkārtnē slejas vairākas vecā papīrfabrikas ciemata ēkas. Rīts jau ir uzausis, un pieres lukturi es izslēdzu. Pie ēkām klusi stāv nosalušas un ar plānu sniega plīvuru pārklātas automašīnas. To saimnieki vēl tikai raušas ārā no siltām gultām, lai gatavotu brokastis un sāktu dienas gaitas.

Rīts Līgatnē

Izlīkumojis starp ēkām, nokļūstu uz takas, kas ved pāri tiltiņam “Eižens”, garām klintīs iecirstiem pagrabiem līdz Ānfabrikas klintīm. “Eižena” izturību, šķiet, nesen pārbaudījuši dabas spēki. Koki, kas auguši augstāk nogāzē vai nu vēja, vai slīdošas zemes gāzti ir krituši pār mazo tiltiņu. Pats “Eižens” ir noturējies, cietuši vien daži tā stiprinājumi un tilta klājums. Piesardzīgi šķērsoju “Eiženu” un dodos  tālāk.

“Eižens” pēc meža uzbrukuma

Pa ceļam ielūkodamies takas malā esošo pagrabu tumšajās ejās, drīz sasniedzu Ānfabrikas klintis, kas slejas pret rīta debesīm. Līgatnes upe te pavisam rāma pirms bijušā Līgatnes dzirnavu aizsprosta, ļaujot tās ūdeņos spoguļoties tumšo egļu galotnēm.

Pie Ānfabrikas klintīm

No Ānfabrikas klintīm mans ceļš ved uz Līgatnes centru, kur uzmeklēju Lustūža klinti. Koka pakāpieni, kas ved uz skatu laukumiņu iepretim Lustūzim un pagājušajā gadā apmeklētājiem bija slēgti, nu ir atjaunoti, un varu piekļūt klintij iespējami tuvu. Tās sānos cirsto pagrabu durvis tik agrā rītā vēl cieši aizslēgtas.

Lustūzis

Otrpus Spriņģu ielai slejas izrotāta egle, kuru, protams, arī aplūkoju, paspoguļojoties spožajos egles rotājumos. Rosība nu manāma arī pie Līgatnes Tūrisma informācijas centra, bet tā padoms man šodien nebūs nepieciešams, jo maršruts jau ir izplānots. Ielieku pieres lukturi un atstarojošo vesti mugursomā, un eju tālāk pa Brīvības ielu uz Līgatnes papīrfabrikas pusi, kad aiz muguras sadzirdu vairākus svilpienus.

Spoguļojoties Līgatnes egles rotājumos

Man tuvojas Mārtiņš un Poga, kas nu jau arī sasnieguši Līgatnes centru. Mārtiņš nobažījies vaicā, vai esmu secinājis, ka nebūšu gājējs, tāpēc griežos atpakaļ, bet atbildu, ka viss notiek pēc plāna un eju pa jau iecerēto maršrutu. Mārtiņa mērķis ir Līgatnes pārceltuve, bet viņš uz to ies pa Līgatnes upes labo krastu, kamēr es turēšos tās kreisajā pusē. Jau otro reizi šai rītā atvadāmies. Mārtiņš vēl nosaka, ka, iespējams, tiksimies. Mūsu maršruti noteikti krustosies netālu no Līgatnes ietekas Gaujā, tā kā tikšanās iespēja pastāv.

Līgatnes papīrfabrikā valda klusums, teritorija iežogota un aizslēgta. Iepriekš nepieteikti apmeklējumi nav paredzēti. Gar fabrikas žogu izeju augšup uz Gaujas ielu, kur jau manu arī pa kādam rosīgam līgatnietim.

Līgatnes papīrfabrika

Rīta saulē manā priekšā slejas Līgatnes papīrfabrikas direktoru viesu nams, saukts arī par Fāles namu, kas celts pirms vairāk kā gadsimta un nu savās sienās uzņēmis pašus mazākos Līgatnes iedzīvotājus. Te ierīkots bērnudārzs.

Fāles nams

Abās Gaujas ielas malās slejas virkne veco papīrfabrikas ciemata ēku. Dažas no tām nu ieguvušas modernas logu acis, bet joprojām izstaro spēku, sīkstumu un laika rūdījumu, kas palīdzējis tām noturēties kopš 20.gadsimta sākuma. Arī par vecajām koka ēkām krietni jaunākā trīs stāvu ķieģeļu ēka, kas vēl nesen ar aiznaglotiem logiem pacēlās Gaujas ielas malā, nu ieguvusi gan jaunus logus, gan krāsas kārtu.

Gaujas iela ziemas rītā

Aiz “Lāču migas”, vietā, kur Gaujas iela strauji pagriežas pa kreisi, es dodos pa ceļu taisni starp mājām un mežā iekšā. Iztraucēju kādu stirnu, kas gan nemetas bēgt, bet kādu brīdi mierīgi lēkšo pa mežu paralēli manai takai.

Nolemju, ka sen nav skatītas Līgatnes upes klintis, tāpēc pagriežos un pa nogāzi dodos lejup uz Pilsoņu ielas un Līgatnes upes pusi. Papīrfabrikas teritorija te jau beigusies, tā kā mana klātbūtne nevienam netraucēs. Te iztramdu vēl vairākas stirnas, kā arī, iespējams, kādu sievieti, kas Pilsoņu ielas malā nolikusi somu ar plastmasas pudelēs pildītu ūdeni. Iespējams, tepat ir kāda dzeramā ūdens ņemšanas vieta, jo ar tukšu pudeli rokās tuvojas vēl kāda sieviete.

Netālu taka ved lejā uz upi, un es tai sekoju. Iznāku Līgatnes upes malā, kur abos krastos manāmi krāšņi smilšakmens atsegumi. Lielākajā no tiem (kāds pārsteigums!) līgatnieši savulaik izcirtuši pagrabu. Ja vēlas ceļu turpināt bez brišanas, šai vietā tas nav iespējams, jo lielākā klints slejas tieši upes kreisajā krastā, tāpēc lieliem soļiem lēkšoju atpakaļ pa nogāzi. Kad esmu ticis augšā, uz mirkli aizdomājos, vai nu vajadzēja tā skriet ar mugursomu uz muguras un vairāk kā kilogramu smagu zābaku katrā kājā, bet mazais kalnu karaļa sprints jau noslēdzies.

Līgatnes upes klintis

Nedaudz paeju pa Līgatnes ielām, tad atkal atgriežos pie upes vietā, kur to šķērso koka tiltiņš. Šaipus upei klinti rotā vairāku pagrabu slēgtās durvis. Klints paceļas arī Līgatnes upes labajā krastā. Mārtiņu un Pogu te nemanu. Iespējams, tie jau pagājuši garām, iespējams, vēl tikai ceļā uz šejieni, bet nu ir skaidrs, ka šodien vairs netiksimies, jo Mārtiņš dosies uz Gaujas labo krastu un tālāk upes tecējuma virzienā, kamēr man priekšā Gaujas kreisā krasta izpēte pretēji straumes tecējumam.

Pagrabi pie Līgatnes upes

Izmetu līkumu pa Cepurkalna apkārtni. Pa taciņu, ko esmu izvēlējies kāpienam augšup, lejup trauc neliels strautiņš, kas pamatīgi izvagojis ceļu man zem kājām, liekot veltīt pastiprinātu uzmanību katram solim.

Nokļūstu uz takas, kas aizvedīs uz Spriņģu ieža pusi, un dodos lejup pa to. Debesis virs galvas ir apmākušās, šķiet, ka brīžiem no tām nokrīt pa kādai retai lietus pilei vai sniega pārslai. Tās gan ir tik retas, ka, šķiet, aizmaldījušās prom no lielā bara un apjukumā tagad nezina, kurp doties.

Spriņģu iezis – vairākus simtus metru gara klinšu siena – sākas vietā, kur Gauja met līkumu uz rietumu pusi. Apstājos upes krastā, lai iemūžinātu vareno klinti. Sarkanīgais iezis visā tā garumā rotāts ar biezu meža klājumu. Gauja šai rītā mierīgi skalojas gar  klints akmens sāniem.

Spriņģu iezis

Kad Spriņģu iezis apciemots, paeju nedaudz augšup gar Gauju un pagriežos uz taku, kas ved rehabilitācijas centra “Līgatne” virzienā. Centra teritorijā valda miers un klusums, izsoļoju tai cauri, paeju garām Skaļupju daudzdzīvokļu ēkām un, pa veco tiltu šķērsojis Skaļupi, nonāku vietā, kur sākas līdz šim neiepazītais mana ceļa posms. Iepriekš ir iets pa ceļu, kas te ved no Līgatnes uz Drabešiem, līdz Veclauču tiltam, pa ceļam izmetot līkumu arī līdz Ķūķu klintīm, bet nu mans mērķis ir iziet gar pašu Gaujas krastu, kur kā vienā, tā otrā krastā rodami prāvi smilšakmens atsegumi, ko mana acs iepriekš nav skatījusi.

Gājiena sākums pavisam vienkāršs, jo labi iemīta taciņa aizved lejup uz vietu, kur Skaļupe ietek Gaujā. Mirkli uzkavējies vietā, kur abas upes satiekas, sāku lūkot piemērotākās takas gājienam gar Gauju. Meži, kam jāiet cauri, ir privātīpašums. Ieva no Amatas novada, kas palīdzēja saskaņot manu pastaigu ar Amatas krastos esošo māju saimniekiem, ir minējusi, ka viens gājējs pastaigā noteikti nebūtu problēma. Lai vai kā, esmu nolēmis turēties maksimāli tuvu upes krastam – tā saucamajā tauvas joslā – , kas pieļauj kājāmgājēju pārvietošanos.

Skaļupes ieteka Gaujā

Ceļš, kas ved no Līgatnes uz Drabešiem šai vietā ir pavisam netālu no upes krasta, tāpēc nejaušam vērotājam no malas varētu likties mazliet komiski, ka tā vietā, lai soļotu pa labu ceļu, puisis ar mugursomu plecos laužas cauri mežiņam, tomēr tālāk upe un ceļš attālinās viens no otra, un es turpinu soļot iespējami tuvu Gaujas krastam.

Ceļš turpinās

Vietām krasts noaudzis kokiem, vietām soļoju pa zāles klājumu, bet sparīgam gājējam Gaujas krasts ir ļoti labi izejams pat bez labiekārtotām takām. Ir vietas, kur nākas pakāpties augstāk krastā, jo tas kļūst augstāks un stāvāks. Šai posmā klinšu atsegumu nav, un varu koncentrēties ceļam manā priekšā.

Pa taciņu mazu gar Gauju

Kad nobūkšķ auto durvis, pamanu, ka mežā iebraucis tumšas krāsas džips. Iespējams, ka tā saimnieks dodas uzmeklēt kādu labāku copes vietu Gaujas krastā.

Kaut kur Gaujas krastos

Vietā, kur Gaujā ietek strautiņš, ko, šķiet, sauc par Ļaunuma tērci, secinu, ka mani gaida pamatīga kāpelēšana, jo, lai cik neliela šai laikā būtu tērce, tā gadu gadiem ir grauzusi sev ceļu un izveidojusi prāvāku graviņu tieši pirms ietekas Gaujā. Pamazām raušos lejup vienā tērces krastā, lai tad uzmeklētu ērtāko ceļu kāpienam augšup. Vietām nākas piepalīdzēt arī ar rokām, bet augšā esmu un varu lūkot pēc ceļa turpinājuma.

Lejup uz Ļaunuma tērces ieteku Gaujā

Netālu no Ļaunuma tērces, no Līgatnes – Drabešu ceļa puses šeit parādās meža ceļš, kas tālāk pārvēršas par labi iestaigātu taku. Jau kartēs biju manījis, ka šeit ir taka, kas ved līdz pat Ķūķu klintīm. Novērojumi dabā apstiprina kartēs zīmēto.

Gauja, sala un klintis

No augstā Gaujas krasta pamanu saliņu Gaujā, kā arī aiz tās upes pretējā krastā vīd sarkanbrūnas klintis. Mans pirmais jaunatklājums (pašam priekš sevis) šai posmā – Līņu klintis. Drīz sasniedzu krastu iepretim klintīm un varu aplūkot tās tuvāk. Līņu klintis savu vārdu guvušas pēc tuvējo māju nosaukuma.

Līņu klintis

Šaipus upei drīz atrodu Enkurakmens iezi. To, protams, nav tik vienkārši aplūkot, bet sasniedzu gan vietu, kur iezis sākas, gan nedaudz no tā var ieraudzīt no takas, pa kuru soļoju. Pirmo gan ieraugu kādu makšķernieku, kas savu makšķeri iemērcis Gaujas ūdeņos nedaudz pirms klints. Enkurakmens iezis labu laiku bijis bez nosaukuma, tad tam dots vārds par godu tam iepretim Gaujā esošajai Enkurakmeņu salai. Jau divi ieži, ko skatu pirmo reizi dzīvē. Lai kāds būs ceļa turpinājums, jau priecājos par jaunatklājumiem.

Enkurakmens iezis

Vērojot, kā taka šķeļ zaļo paklāju, saprotu, ka šeit nav pat to simbolisko sniega pazīmju, ko rīta agrumā manīju Līgatnē. Turpinot ceļu, biežāk turos uz takas, bet, tuvojoties nākamajai pieturai, ik pa brīdim paeju nost no takas un tuvāk upei. Drīz Gaujas labajā krastā sāk parādīties klinšu atsegumi, kas pamazām aug augstumā, un pēc mirkļa manā priekšā slejas Ķūķu klintis.

Taka uz Ķūķu klintīm

Nolemju, ka iepretim klintīm izveidotā atpūtas vieta jāizmanto tieši tam, kam tā paredzēta, tāpēc ceļu somu nost no pleciem, uzmeklēju karstās tējas termosu un sauju riekstu un mazliet atvelku elpu. Upes krastā parādās divi makšķernieki, ar ko sasveicinos, tad puiši dodas tālāk pa straumei.

Tējas pauze

Pie Ķūķu klintīm esmu paviesojies vairākkārt – kā savos pārgājienos, tā “Simtiņa” ietvaros, kad gan šeit biju melnā tumsā, tāpēc tās ir vienīgais atsegums Gaujas krastos starp Skaļupi un Amatu, kas nepapildina jaunatklājumu sarakstu.

Ķūķu klintis

Dodos tālāk un atpakaļ iekšā nezināmajā. Par posmu no Ķūķu klintīm līdz Amatas ietekai man izdevās atrast visai maz informācijas, un arī tā varētu būt jau novecojusi, tāpēc esmu atvērts visdažādākajiem pavērsieniem.

Ķūķu klintis

Sākums gan izrādās visai vienkārši ejams gar pašu upi, tālāk atrodama arī taka. Pa labi aiz mežiņa manu laukus un netālās “Piesēnu” saimniecības ēkas. Pēc mirkļa savā priekšā ieraugu klinti, te sākas Leimaņu iezis. Nokāpis lejā, redzu, ka te pabijis gan Toļa, gan Dima, gan citi. Klints ir bagātīgi nosēta uzrakstiem. Uz mirkli piesēžu uz koka stumbra, lai mierīgi palūkotos uz klinti.

Leimaņu iezis

Kad soļoju tālāk pa taku, aiz upes krastā augošajiem kokiem redzu, ka arī pretējā krastā parādās klintis – Edernieku iezis. Sākotnēji mēģinu klintis dokumentēt tepat no pretējā krasta augšas, kur gan koki cenšas piesegt pretējā krasta skaistumu, bet kādu gabaliņu tālāk ieraugu vietu, kur beidzas Leimaņu iezis un taciņa ved lejā pie upes.

Taka gar Leimaņu iezi

Šeit neliela zemes strēle ved nedaudz gar Leimaņu iezi, dodot iespēju tuvāk aplūkot to, kā arī Edernieku iezis atklājas visā tā krāšņumā. Abi Gaujas krasti te klinšu ieskauti. Acīm tveru te Leimaņu iezi, te Edernieku iezi, te abus. Neizsakāmi skaisti! Prieks par izvēlēto maršrutu ir audzis vairākkārt un turpina pieaugt ar katru jaunatklājumu.

Edernieku iezis
Leimaņu un Edernieku ieži

Tuvojoties Amatas ietekai, taka kādā brīdī nozūd. Iespējams, nepamanu, ka tā pagriežas prom no Gaujas, jo esmu ļoti koncentrējies uz Amatas ietekas sasniegšanu. Arī šeit jāpārvar zināmu krastu apaugumu, bet tas izdodas raiti, un nu jau stāvu vietā, kur Amata ar Gauju satiekas. Lai arī debesis šodien nav tik skaidras, kā iepriekš solījuši meteorologi, šai brīdī saule nolemj palūkoties, kā tad man klājas, un spoži apspīd mežus Gaujas pretējā krastā.

Amatas ieteka Gaujā

Mirkli uzkavējies pie Amatas ietekas, sāku lūkoties pēc ceļa turpinājuma. Amatas krasts vairākus upes līkumus ir labi noaudzis, bet ejams. Pieturos pie savas Skaļupē sāktās stratēģijas un turos iespējami tuvu upes malai. Vietām manāmas nelielas smilšu pludmales, kuru smilšu kārtu šai dienā pārklāj tik tikko manāma balta sniega kārtiņa.

Jau pēc neliela soļojuma upes pretējā krastā sāk vīdēt sarkanas klintis – Vecupes iezis. Klinšu siena te labu gabalu stiepjas gar upi, bet tad, šķiet, iesniedzas dziļāk sauszemē.

Vecupes iezis

Kad noiets vēl neliels gabaliņš pa upes līkumiem, krasts manā priekšā strauji kļūst stāvāks. Augstāk, šķiet, plešas “Kuršu” vai “Piesēnu” lauki, jo koku galotnes nemana. Daudz nedomājot, raušos krasta nogāzē augšā un drīz tiešām savā priekšā ieraugu saules pielietus laukus, nedaudz tālāk aiz kuriem slejas meža siena.

Lauki pie Amatas

Kas augstu kāpj, tam jākāpj arī lejā. Upe te pagriežas nost no stāvās krasta nogāzes, un es, sekojot Amatai, soļoju atkal lejup. Nedaudz tālāk, upes labajā krastā atkal spīd smilšakmens atsegums, kura nosaukumu man nav izdevies atrast. Arī tepat blakus esošās “Kuršu” mājas atrodas pie atseguma, kas atrodas mazliet nostāk no upes, un aizsedz mājas no laivotāju un citu ceļotāju skatieniem.

Atsegums pie “Kuršu” mājām
Amatas krastos

Vietām “Kuršu” saimnieki pat izbūvējuši kāpnes, pa kurām šejienes apmeklētāji var vieglāk pārvarēt krasta kāpumus un kritumus. Vispirms nokļūstu uz pavisam nelieliem betona pakāpieniem, bet tad nedaudz tālāk sākas kārtējā stāvā krasta nogāze un pat tajā šoreiz izveidoti pakāpieni, kuru malā esošās margas gan lielākoties satrunējušas, atstājot vien metāla stabiņus, pie kurām tās reiz turējušās. Tuvāk saimniecībām iet vieglāk arī tāpēc, ka te sastopami gan ceļi, gan takas, kas palīdz straujāk likt soļus. Otrpus Amatai, kur rodama “Kājiņu” saimniecība, pamanu kādu vīru ceļam mugursomu plecos. Noprotu, ka apkārtne piesaistījusi vēl kādu aktīvas atpūtas cienītāju.

Skats uz Amatu

Kāds pavisam neliels atsegums parādās Amatas labajā krastā, bet tad līkumā iepretim “Kājiņu” mājām šaipus upei atklājas visai prāvs iezis. Arī šis gan ir bez vārda. Katrā ziņā, ja vārds arī ir, informācija par to ir gājusi man secen. “Kājiņu” saimniecībā tieši šobrīd netālu no upes ar motorzāģi strādā kāds puisis. Izvērtējot to, ko līdz šim piedāvājuši abi upes krasti, nolemju ļaut cilvēkam mierīgi strādāt un “Kājiņu” saimniecību šķērsot pa ceļu, nevis gar upi. Bet vispirms man jāsasniedz Veclauču tilts.

Smilšakmens atsegums iepretim “Kājiņām”

Šķiet, ka nu jau esmu “Veclauču” saimniecības teritorijā. Turpinu ceļu gar upi, bet, kad savā priekšā ieraugu norādes par to, ka apmeklētāji nav gaidīti, pagriežos uz Līgatnes – Drabešu ceļa pusi, lai apietu “Veclauču” mājas pāri to pļavām. Ieva no Amatas novada ir manu vizīti saskaņojusi arī ar šo māju saimniekiem, tomēr izvēlos saudzēt to mieru.

Veclauču tilts, kas vēl pagājušajā gadā tika pamatīgi remontēts, nu ir savests kārtībā. To gan vēl neatzīst MAPS.ME aplikācija, kas uzskata, ka te ceļa vidū ir pārrāvums. Ejot gar upēm, navigācija lielākoties palīdz reizi pa reizei noteikt attālumu līdz kādam apskates objektam, jo apmaldīties īsti nav iespējams, tāpēc gan virtuālas, gan papīra kartes var atpūsties.

Veclauču tilts

Šķērsoju Veclauču tiltu, pa labi, otrpus ceļam paliek atpūtas vieta “Amata”, pie kuras piestājušas vairākas automašīnas. Es dodos uz pretējo pusi, pārkāpju pāri brauktuvi norobežojošajai barjerai un pa nelielām kāpnītēm nokāpju lejā pie Amatas. Veclauču tiltu te balsta Veclauču iezis, pa labi no tilta iezī redzama alai līdzīga niša.

Veclauču iezis

Atgriežos pļavā, kas mani šķir no ceļa, kas izvedīs cauri “Kājiņu” saimniecībai, kad nolemju uzmest aci arī atsegumam, kas ir turpat nedaudz tālāk Amatas kreisajā krastā. Iespējams, tas ir Veclauču ieža turpinājums, iespējams, šim iezim ir jau cits nosaukums. Iezis zaļš no visām pusēm, jo tā augšu sedz egles un citi koki, sānus rotā sūnas un dažādi augi, un zaļa arī ieža pakāje virs upes ūdens līmeņa.

Veclauču iezis (vai tā kaimiņš)

No šī ieža gan pagriežos ceļa virzienā. Tas te virzās nedaudz kalnup. Kamēr soļoju uz ceļa pusi, pamanu no “Kājiņu” puses nākam, šķiet, to pašu vīru, ko manīju no Amatas otra krasta. Vīrs soļo gar upi uz Veclauču tilta pusi, bet es izeju uz ceļa un dodos uz Gaujas pusi.

Ceļš aizvijas gar “Kājiņu” ēkām. Saimniecībā viss mierīgi, ne suņi, ne cilvēki neliekas par mani ne zinis, vien no upes krasta skan motorzāģa troksnis. Aiz ēkām turpinu soļojumu gar lauku, bet līdz tam mītais ceļš aizvirzās pa labi kalnup. Kad sasniedzu koku joslu, esmu atkal atpakaļ pie Amatas.

Amatas labajā krastā

Kādu brīdi soļoju gar upi, vērojot “Kuršu” mājas un to apkārtnē esošos atsegumus no pretējā upes krasta. Kad tālumā pavīd Vecupes iezis, dodos prom no upes, lai skatītu to Vecupes ieža daļu (varbūt jau citu iezi), kas paslēpta mežā nedaudz tālāk no upes. Iespējams, zeme te slīdējusi no augšas, iespējams, vēja un upes sanesta, bet sirmais iezis, šķiet, pamazām iegrimst zemē.

Vecupes iezis vai tā bezvārda kaimiņš

Taku šeit nav, tāpēc iedarbinu MAPS.ME un nosaku virzienu, kurā man jādodas, lai sasniegtu “Briedīšu” mājas. Viss liecina, ka būs pamatīgi jākāpj, jo starp mani un “Briedīšiem” ir ne tikai iezis, bet arī stāva un mežiem noaugusi nogāze. Aizeju līdz vietai, kur iezis beidzas, un sāku savu kāpienu augšup. Tieši šis, iespējams, ir dienas smagākais kāpiens. Katrs zābaks liekas pieņēmies svarā, ar katru soli ceļu vairs ne kilogramu, bet vismaz divus. Vietām pieķeros kokiem, arī zemei, bet neatlaidīgi virzos augšup. Drīz sasniedzu vietu, kur mežs daļēji izcirsts, un zeme man zem kājām pamazām izlīdzinās. Līkumojot starp gāzto koku paliekām, drīz atrodu arī meža ceļu, pa kuru jāiet uz “Briedīšiem”.

Augšup uz “Briedīšiem”

Kad ceļš atrasts, soļošana jau veicas krietni raitāk, un drīz savā priekšā manu “Briedīšu” mājas. Mans ceļš ved pa kreiso pusi mājām apkārt, kāda sarkana bulta, kas nostiprināta pie koka, norāda vēlamo virzienu. Arī “Briedīšos” valda klusums, un vien nepārprotams uzraksts “NIKNS SUNS” liecina, ka māju pagalmā svešiniekam labāk kāju nespert.

Tālāk pa labi
Nav, ko piebilst

Izsoļoju Gaujas krastā un nolemju, ka ir laiks karstas tējas pauzei. Tēju papildinu ar dažiem riekstiem un cepumiem, kas aizķērušies mugursomā. Ir labi uz brīdi nocelt no pleciem mugursomu, lai gan jūtu, ka mugura zem somas palikusi pavisam slapja.

Vēl viena tējas pauze Gaujas krastā

Brīdi atvilcis elpu, ceļu atkal somu plecos un sekoju ceļam, kas ved iekšā mežā un tālāk uz “Rakšu” pusi. Šai posmā arī meklējams pēdējais no Gaujas iežiem, kas šodien paredzēti manā maršrutā. Gluži kā netālās mājas, šo dēvē par Briedīšu iezi. Taka gar iezi gan pamazām brūk, ņemot sev līdzi arī improvizēto koka margu, kurai būtu jāattur šejienes apmeklētāji no strauja kritiena lejup gar iezi. Iezis no augšas vien nedaudz saskatāms, noteikti krietni vairāk priecē tos, kas šai vietai garām brauc laivās.

Briedīšu iezis

Esmu soļojis jau vairāk kā sešas stundas, noieti divdesmit astoņi kilometri, debesis ir apmākušās, un, jo īpaši, meža vidū var izjust, ka pamazām klāt lavās vakars. Nonāku pie nelielas upītes, ko dažās kartēs (Google, “Jāņa Sēta”) sauc par Dzērdupi, bet citās (OpenStreetMaps, Latvijas Republikas topogrāfiskā karte) – par Simtēnupi. Tā kā netālu atrodas “Simtēnu” mājas, pieturēšos pie Simtēnupes vārda. Upe gan drīzāk dēvējama par upīti vai pat strautu. Simtēnupe te šķērso manu ceļu, un tilta vai laipas pār to nav, bet ūdens ir tik sekls, ka uzticos savu zābaku ūdensnecaurlaidībai un brienu vien pāri.

Simtēnupe

Kādu gabalu aiz Simtēnupes saprotu, ka man seko divi ar nūjām bruņoti stāvi. Kāds nūjotāju pāris arī izvēlējies šo apkārtni savai pastaigai un turpina man sekot līdz pat “Rakšiem”. To temps gan ir lēnāks par manu, tāpēc ik pa brīdim palielinu distanci starp mums, bet tad atkal apstājos, lai uzņemtu kādu foto, un ļauju sekotājiem man pietuvoties.

Netālu no “Rakšiem” vairākas zīmes norāda uz Sarkanajām rakstu klintīm. Droši varu teikt, ka jaunajai, zaļajai neticiet, ja vien jūsu mērķis nav uzkāpt šo klinšu mugurā, jo tā aicina sekot takai, kas aizvijas pa labi no galvenā ceļa un slīpi augšup. Ir vēl cita zīme lielā ceļa kreisajā malā, kas izskatās vecāka par iepriekš minēto zaļo un saka, ka Rakstu klintis atradīšu pēc 100 metriem, ja turpināšu ceļu taisni uz priekšu. Šai zīmei gan var ticēt.

Kad sasniedzu Rakšupi dažas klintis ieraugu jau uzreiz ceļa labajā malā. Lai arī nosētas ar dažādiem uzrakstiem, par sarkanām es tās nenosauktu, tik ļoti nosūbējis klinšu sarkanums. Lielākā klints gan slēpjas nedaudz tālāk. Uzreiz aiz Rakšupes pagriežos pa labi un soļoju pretēji upītes tecējumam, lai jau pēc īsa mirkļa ieraudzītu lielu, sarkanu klinšu sienu slejamies upītes krastā. Varena klints tik nelielai upītei. Mani sekotāji – nūjošanas entuziasti – iznākuši tikai pastaigāt, tāpēc uz Sarkanajām rakstu klintīm man neseko, bet, nūjas zibinādami, turpina savu ceļu uz “Rakšiem”.

Sarkanās rakstu klintis

Arī es, kad sarkanā klints aplūkota, atgriežos uz ceļa un pieveicu vēl pēdējos metrus līdz “Rakšiem”. Zoodārzā šai laikā var manīt vairākus apmeklētājus, bet tā kasi par savu mērķi izvēlos nevis ieejas biļetes iegādei, bet cerībā tikt pie garda dzēriena, jo mugursomā esošais ūdens palicis visai auksts, savukārt, kaut ko no tējas mājās gaida jaunākais dēls, kura lielākais prieks no tēta pārgājieniem ir karsta, salda tēja.

“Rakšu” darbiniece ir apgādāta ar glāzēm, kurās ir zoodārza iemītniekiem paredzētie našķi, bet dzērienu var piedāvāt vien tepat ārpusē esošajā “Lavazza” kafijas automātā. Meitene laipni samaina sīkāk manis uzmeklēto naudaszīmi, lai es tiktu pie monētām dzēriena iegādei, un es dodos dzēriena meklējumos. Ar lielu glāzi karstas šokolādes piesēžu pie galdiņa, kas atrodas tepat pie kases mājiņas. Dzēriens garšo lieliski. Par mani ieinteresējas arī dažas visai spalvainas parka iemītnieces, tomēr tām jāpaliek bez dzēriena. Mani tās nevar sasniegt, toties nošķaudās tieši blakus kādai zoodārza apmeklētājai, kura sākumā nodomā, ka tai uzspļāva, bet tad atviegloti secina, ka tas bijis vien šķaudiens.

Karsta šokolāde labā sabiedrībā

Pēc brītiņa secinu, ka dzērienu turpināšu baudīt stāvus, jo, lai arī somas sānu kabatā ielikts salokāms padupsenis, uz soliņa esmu apsēdies bez tā, neņemot vērā, ka no gaisa nākušais mitrums ir viegli sasalis un pārklājis kā soliņu, tā galdu, un nu šo ledus kārtiņu es kausēju ar savu pēcpusi.

Šokolāde ir izdzerta. Atsveicinos no “Rakšu” iemītniekiem, atkal piestiprinu atstarojošo vesti pie somas un apbruņojos ar pieres lukturi, ceļu somu plecos, lai dotos 7,5 kilometrus garajā noslēdzošajā posmā līdz Cēsu dzelzceļa stacijai. Šeit es atkal atgriežos iepriekš jau apgūtos ceļos, tā kā jauni atklājumi nav paredzēti.

Augšup uz Cēsīm

Ceļš brīžiem ved te augšup, te lejup, bet lielākoties tomēr vērojama vēlme tam celties augstāk. Atceros, ka “Simtiņā” šo posmu bija jāiet pretējā virzienā, un bija tādi, kas izmantoja reljefu savā labā un skrēja lejup uz “Rakšiem”. Neatlaidīgi stampāju augšup, vien uz mirkli piestājot, lai iemūžinātu ceļa zīmi, kas vēsta, ka dodos 10% slīpumā. Ik pa brīdim man garām pabrauc pa kādam auto. Iespējams, tie ir kādi no apmeklētājiem, ko vēl pirms mirkļa manīju “Rakšos”.

Dzīve iet uz augšu 🙂

Nu jau ir kļuvis manāmi tumšāks, tāpēc slēdzu iekšā pieres lukturi, kura stars brīžiem rotaļīgi atspīd ceļa malā esošo ēku logu rūtīs, kā arī ceļazīmēs. Esmu drošs, ka autobraucēji laikus pamanīs mani un man nedraud kļūšana par dekorāciju kāda auto motora pārsegam.

Pēc nedaudz vairāk kā 34 noietiem kilometriem netālu no Ozolkalna šķērsoju Cēsu pilsētas robežu un pa Līgatnes ielu dodos turp, kur retie rietošās saules stari, kam izdodas izspraukties caur mākoņu segu, rotaļājas uz nesen atjaunotajām Cēsu Svētā Jāņa baznīcas torņa sienām. Kad esmu sasniedzis Līgatnes un Pētera ielu krustojumu, pamanu, šķiet, tos pašu divus nūjotājus, kas sekoja man pirms “Rakšiem”.

Šķērsojot Cēsu robežu

Pa Līgatnes ielu paeju garām Cēsu cietumam un drīz izeju uz Gaujas ielas, kur autobusa pieturā noņemu gan pieres lukturi, gan atstarojošo vesti, jo pilsētā pārvietošos pa trotuāriem. Paliek vien atstarotājs, kas aplikts ap labās rokas apakšdelmu.

Jo tuvāk galamērķim, jo vairāk domas novirzās no pārgājiena un pievēršas citām tēmām. Tagad īpaši domāju par to, ka derētu ko iekost. Nolemju ko ēdamu uzmeklēt Cēsu dzelzceļa stacijas “Narvesen”, bet starp Gaujas un Rīgas ielām esošajā “Maxima” iegriežos, lai tiktu pie negāzēta un istabas temperatūrā esoša dzēriena, ko turpat veikala telpās (protams, jau aiz kasēm) iztukšoju.

Cēsu Svētā Jāņa baznīca

Pa Rīgas ielu sasniedzu Rožu laukumu, pār kuru slejas jau iepriekš manītais Cēsu Svētā Jāņa baznīcas tornis un kuru rotā viena no Cēsu Ziemassvētku eglēm. Otru eglīti, protams, atrodu Vienības laukumā. Kad Cēsu Ziemassvētku rota aplūkota, izeju finiša taisnē – pa Raunas ielu soļoju uz dzelzceļa staciju. Astoņarpus stundas, nedaudz vairāk kā 38 kilometri, un mana ekspotīcija no Augšlīgatnes stacijas līdz Cēsu dzelzceļa stacijai ir noslēgusies.

Vienības laukuma egle

Stacijas telpās pirmo uzmeklēju “Narvesen”, lai tiktu pie karstmaizes, kā arī šodien otrās karstās šokolādes. Pārdevēja ir ļoti laipna, vien uz lūgumu nedaudz sīkāk samainīt manu naudaszīmi nosaka, ka naudas mainīšana Cēsu dzelzceļa stacijas tualešu apmeklētāju vajadzībām “Narvesen” darbiniekiem “ir kā duncis sirdī”, pie tam dažkārt gadoties, ka apmeklētājs monētas iemet, bet durvis tā arī neatveras. “Varētu taču kāds par šo piezvanīt “Bez Tabu”, pārdevēja vēl nosaka.

Notiesājis karstmaizi un izdzēris karsto šokolādes dzērienu, atvados no “Narvesen” darbinieces un dodos pārbaudīt, kā man veiksies ar maksas labierīcību ieejas durvīm. Ilgojos sasvīdušās drēbes nomainīt pret sausu kārtu, bet izklaidēt stacijas publiku ar savu pārģērbšanos gan nevēlos. Telpās iekļūstu veiksmīgi, un drīz jau esmu ģērbies silti un, kas pats svarīgākais, sausi.

Karsts dzēriens un karsta maizīte pēc 38 kilometru soļojuma

Tā kā līdz manam vilcienam vēl aptuveni stunda, iekārtojos stacijas uzgaidāmajā zālē uz soliņa, pieslēdzu līdzi paņemtajam akumulatoram gan pulsometru, gan telefonu un sāku gaidīt. Ar vienu aci jau manu, ka kāds vīrietis riņķo pa staciju, ne gluži vilcienu gaidīdams, un tā arī ir. Vīrietis apsēžas uz soliņa man līdzās, kādu brīdi vēro mani, tad novēl laimīgu Jauno gadu. Īstā vajadzība gan ir 20 centu, bet tos nākas atteikt, jo monētas nesen samainītas un jau izlietotas stacijas labierīcībās. “Tu jau arī droši vien nesmēķē”, vīrietis nosaka. Varu tikai apstiprināt, ka, jā, tiešām nesmēķēju. Ar to nu kļūstu šim vīram pavisam neinteresants, un tas dodas novēlēt laimīgu Jauno gadu citiem stacijas apmeklētājiem.

Arī ierīces jāpabaro

Pēc mirkļa vīram parādās arī biedrs, ar ko papļāpāt. Cik nu spēju saskatīt, jaunpienācējs stacijas apmeklētājus liek mierā, toties tie nav sajūsmā par abu vīriešu klātbūtni, jo pēc brīža to, kurš mani uzrunāja, pašvaldības policisti uzaicina aprunāties ārpusē. Saruna gan ir visai īsa, un pēc tās policisti pazūd, bet vīrietis atgriežas siltās iekštelpās.

Īsi pirms pulksten 18:00 pienāk vilciens, kas nogādās mani Rīgā. Ir svētdienas vakars pēc svētku brīvdienām, tāpēc vilciens visai piepildīts. Daudz studentu, kas dodas uz Rīgu, lai atsāktu mācības. Iekārtojos vienā no sēdvietām pie loga, aiz kura gan neko prātīgu vairs nevar saskatīt. Riteņiem ritmiski klabot, vilciens aiztrauc vakara tumsā.

Cēsīs pamazām satumst

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s