19.04.2019. Leģendai par Induli pa pēdām

Piektdienas, 19.aprīļa rītā pamostos vēl pirms modinātāja un, kad pamanu saullēkta krāsas iespīdam logā, ātri esmu augšā no gultas. Arī Ilzei jau laiks celties, un sākumā saules rīta izrādi vērojam pa Bakūzes muižas logu, bet tad man rodas vēlme pabūt tuvāk tam visam, tāpēc ģērbjos, tveru fotoaparātu un izskrienu ārā, kur mani satver visai aukstais pavasara rīta gaiss. Aukstums gan nespēj mani apturēt, un pa vareniem kokiem apaugušo ceļu dodos sagaidīt sauli.

Laukā aiz muižas pastaigājas kāds stārķis, kurš visai mierīgi uztver manu parādīšanos, bet satraucas, kad izvelku fotoaparātu, un aizlaižas prom. Tālumā aiz kokiem pamazām augšup ceļas koša saules ripa. Putnu balsu kori, kas sveic saullēktu, papildina arī traktora pukšķināšana kaut kur tepat aiz kokiem. Lauku darbi arī svētku dienā prasa savu un tiek sākti ar saullēktu.

Saullēkts Bakūzes muižā

Ar ziņojumu, ka rīts ir vēss, atgriežos muižas iekštelpās, un mēs ķeramies pie brokastīm. Uzņēmuši saullēkta, siermaizīšu un tējas enerģiju, esam gatavi mūsu piedzīvojuma pirmajai dienai. Tveram somas, sēžamies auto un dodamies uz sešu kilometru attālumā esošo Embūti.

Embūtes TIC, ko gan, spriežot pēc plāksnītes pie tā, precīzāk dēvē par Embūtes Ekotūrisma informācijas centru, atrodas pakalnā blakus Embūtes bruņinieku pils un muižas drupām. 7:30 no rīta te viss vēl pavisam mierīgs, tik kāds vīrietis izvedis pastaigā mazu šuneli. Novietojam auto pie TIC ieejas un dodamies meklēt Ilzei paredzēto divriteni. Ejot apkārt TIC ēkai, atrodam gan sētas durvis, gan pie to kāpņu margām pieslēgto riteni. Uzmeklējam arī atslēgu, ko Dina paslēpusi turpat netālu, un Ilze nu ir tikusi pie sava dzelzs kumeļa šai dienai.

Pirmais apskates objekts gan meklējams tepat blakus, tāpēc riteni nu pieslēdzam pie TIC parādes durvīm un kāpjam augstāk pilskalnā, kur slejas no akmeņiem un sarkaniem ķieģeļiem celtu mūru drupas. Izstaigājam pilskalnu, un, kamēr Ilze vēro apkārtni, es izlodāju arī pašas drupas, lai no visām pusēm palūkotos uz pils mūriem un rīta saules un ēnu rotaļām tajos. Vācu bruņinieku pils te uzcelta 13.gadsimtā, bet nopostīta ap 18.gadsimta sākumu Ziemeļu kara laikā. Vēlāk šai vietā tapa muižas kungu māja, kas neskaidros apstākļos nodega 20.gadsimta sākumā un kopš tās reizes vairs nav atjaunota.

Embūtes pilsdrupas

Kāpjam lejā no pilskalna, Ilze uzraušas velosipēda mugurā, un mēs dodamies apgūt Embūtes apkārtni. Embūtes pils dīķa ūdens virsma ir pavisam mierīga un tajā atspoguļojas gan zilās debesis, gan rīta saules apspīdēts koks dīķa krastā. Nākamās apmeklējam Embūtes baznīcas drupas, kas slejas pakalnā otrpus ceļam.

Embūtes pils dīķis

Mūra baznīca šeit uzcelta 17.gadsimtā, reiz bijusi viena no lielākajām Kurzemē un izturējusi gan revolūcijas, gan Pirmā pasaules kara cīņas, tomēr drupās, kādas redzamas šobrīd, to pārvērta aviācijas uzlidojumi Otrā pasaules kara laikā. Ievērojamas ir ne tikai baznīcas drupas, bet arī to apkārtnē augošie vecie koki.

Embūtes baznīcas drupas

Mūsu ceļa turpinājumu iezīmē divi vareni kuršu zobeni un vairogi, kas uzstādīti katrs savā ceļa pusē 20.gadsimta astoņdesmitajos gados. Kuršu valdnieka Induļa un tā drauga Pudiķa atstātie zobeni sargā ieeju Embūtes senlejā. Pēc nelielas foto sesijas pie zobeniem dodamies tālāk. Ilze uz riteņa lēni ripinās uz priekšu, es kājām sekoju. Netālu pļavā manām nelielu skatu torni, tomēr turpinām virzību pa ceļu, kas ved uz Joda leju.

Kuršu zobeni

Joda lejā var manīt, cik dzestrs bijis šis rīts, jo zāle ir manāmi apsarmojusi. Reiz šeit bijusi estrāde, joprojām notiek dažādi pasākumi. Lankas upīte šķir Joda leju no Kuršu jeb Induļa pilskalna, kas slejas lejas austrumu malā. Ilze piesien savu “kumeļu”, un mēs pa kāpnītēm kāpjam augšup uz pilskalnu. No augšas paveras lielisks skats uz koku ēnā no saules paslēpušos un rīta sarmā nosirmojušo Joda leju. Turpinām ceļu līdz pat pilskalna virsotnei, kur ieraugām kāpnes, kas ved lejup. Mazliet pietrūkst informācijas par to, uz kurieni šīs kāpnes ved, bet lielie vides orientieri ir zināmi, tāpēc kāpjam vien lejup. Atzīstos Ilzei, ka man ir alerģiska reakcija pret iešanu atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru esmu atnācis, tāpēc meklēju jaunu taku, kas izvedīs mūs atpakaļ pie Joda lejas.

Joda leja no Kuršu jeb Induļa pilskalna

Kad esam nokāpuši pa kāpnēm, ceļa turpinājumam izvēlos Embūtes virzienu, kur izteiktas takas nav, bet šur un tur zāli ir pieminuši zvēri un, iespējams, arī cilvēki. Tiekam arī pie kādas purvainākas vietas, kur izlūkoju iespējas šķērsli pārvarēt, pirms aicinu Ilzi sekot. Izdodas rast taciņu, kur var iziet sausām kājām, tad pa nedaudz sašķiebušos laipu šķērsojam Lankas upīti un kāpjam augšup pakalnā, kur ieraugām pļavu un aiz tās mums jau zināmo skatu torni.

Embūtes dabas taku skatu tornī

Tuvojoties skatu tornim, izbiedējam dzērvi, kas paceļas spārnos un aizlido. Apkārt lidinās arī dažādi mazputniņi. Uzkāpjam tornī, no kura īpaši labi saskatāmas Embūtes baznīcas drupas, un tad pa kāpnītēm atgriežamies Joda lejā. Lejas malā gar Lankas upi izceļas valnis, ko dēvē par Joda dambi. Tā galā atrodam akmeni ar iegravētu dambja nosaukumu un gaiļa siluetu, jo teika vēsta, ka Velns nesis zemi, lai palīdzētu kuršiem cīņā pret leišiem, bet tad iedziedājies gailis, un Velnam zeme izbirusi, radot mūsdienās redzamo dambi.

Indulis un Induļa pilskalns

Kad Induļa pilskalna apkārtne izstaigāta, Ilze dodas atpakaļ uz Embūtes TIC gaidīt Ivetu un tās grupu, bet es ienirstu brikšņos Lankas upes krastā. Ilze vēlāk atzīst, ka esot bijis mazliet bailīgi mani tā palaist brikšņos un purvā. Kopīgi esam pieveikuši četrus kilometrus, kad mūsu ceļi šķiras.

Lankas upītes krasti sākumā ir brikšņiem apauguši. Man arī jāparaušas mazliet augstāk upes krastā, jo pie paša ūdens apkārtne ir mazliet purvaina. Koki tikai sāk dzīt pirmās lapiņas, arī zāle tikai sāk zaļot. Kad esmu izlauzies cauri brikšņiem, nonāku nedaudz klajākā vietā, kuras malā slejas varenas egles. Kad aizsūtu Ilzei bildi ar klajumu, saņemu atbildi: “O, izbridi brikšņus😊” Mana atbilde uz to izrādās visai tālredzīga: “Nu, no purva vēl neesmu ārā.”

Egles Lankas krastos

Ik pa brīdim izbiedēju kādas dzērves vai gulbjus. Šķiet, ka gan vieni, gan otri lielie putni ir īpaši iecienījuši šo apkārtni. Koku zarus brakšķinādamas, netālu no manis Lankai pāri skrien vairākas prāvas stirnas. Lielākus un mazākus stirnu barus sastopu vēl vairākkārt, bet mani tās tuvumā nelaiž.

Dzērves virs Lankas

Īpaši savā ceļā gar Lanku attīstu tāllēkšanas prasmes, jo atkal un atkal lielākas vai mazākas pietekas un dažādas purva straumes un straumītes plūst uz Lanku. Ieskrējienam vietas visbiežāk nav, arī pārliecības par to, kāds pamats zem kājām sagaida otrā pusē, trūkst. Vēl, protams, jāņem vērā arī mugursoma. Tad nu attīstu stilu, kas paredz vienlaikus ar piezemēšanos ķermeņa augšdaļu nest uz priekšu, lai izvairītos no kritiena atpakaļ. Atspērienam parasti izvēlos stabilāko pamatu, pirms tam ar kāju pārbaudot vairākus variantus. Piezemēšanos tēmēju uz to, kas nu otrā pusē izskatās drošāks. Pārbaudīta vērtība ir zāles kumšķi, jo tie lielākoties turas vareni, tik jātrāpa gana precīzi, lai neizļodzītos kāja.

Šādus šķēršļus itin bieži nācās šķērsot

Brīžiem virsma, pa kuru soļoju, kļūst pavisam purvaina. Virs tās paceļas sablīvēti zāles kumšķi, bet, sperot soli starp tiem, ir labas izredzes iegremdēt zābaku dubļos. Tad nu reizēm lēkāju no viena zāles kumšķa uz otru, ik pa brīdim ari vilkdams kāju ārā no dubļiem. Pēc viena no tādiem dubļu seansiem secinu, ka zābaki nolēmuši izbeigt gandrīz desmit gadus ilgušo sadarbību ar mani, jo to zoles sāk zaudēt cīņu ar purvu un pamazām atdalās no apaviem. Tā kā Ilze vēl nav devusies ceļā ar Ivetas grupu, piezvanu, lai lūgtu paķert no mašīnas rezerves apavus, ko varēšu uzvilkt, kad tiksimies, bet līdz tam turpinu ceļu ar saviem cietušajiem cīņu biedriem. Izvēlos bebru veidotu dambi un pār to pāreju uz Lankas labo krastu, kur segums izskatās stabilāks. Nokļūstu visai mežainā apvidū.

Lanka

Dažkārt ir vērts paskaitīt līdzi, cik dažādas straumītes un purva lāmas ir jāpārvar, lai atgrieztos atpakaļ uz noskatītā ceļa, jo dažādu šķēršļu gadās tik daudz, ka viegli apjukt, kad jāiet te atpakaļ, te uz priekšu, te atkal atpakaļ. Tad nu stratēģiski lemju, ar cik un kādiem gājieniem nokļūšu tur, kur man nepieciešams. Visas izdomātās kombinācijas veiksmīgi arī realizēju.

Lanka

Kļūdains kādā brīdī izrādās mans pieņēmums, ka Lanka vienmēr būs lielākā no straumēm. Sekojot straumei, kas vēlāk izrādās kāds purva kanāls vai kas tamlīdzīgs, izeju klajākā vietā, kas pamazām pārvēršas par arvien lielāku purvu. Atceros, ka iepriekšējā vakarā, kad pētīju karti, Bakūzes muižas saimniece Iveta par vietu netālu no Lankas un Dzeldas satekas minēja, ka “tur ir baigais purvs”. Noprotu, ka tieši “baigajā purvā” arī esmu nonācis. Balansējot uz diviem zāles kumšķiem, palūkojos navigācijā un secinu, ka esmu labu gabalu nost no Lankas. Griežos atpakaļ un meklēju ceļu uz upi, ko arī sekmīgi atrodu. Upīte šeit pavisam neliela, kā arī mierīga. Iemetu straumē sausas zāles stiebru, lai pārliecinātos, ka tā plūst man vajadzīgajā virzienā, saņemu apstiprinājumu un dodos uz vietu, kur Lanka sastop Dzeldu.

Šī NAV Lanka

Upju satekā jāieplāno kārtējā kombinācija, kā sausām kājām nokļūt Dzeldas kreisajā krastā, jo Dzelda te ir platāka, nekā mani tāllēkšanas talanti ļauj pārvarēt, savukārt brišanu īsti neizskatu, jo labprāt neuzzinātu, vai upju dibeni te ir tikpat mīksti, kā apkārtnes purvi. Pastaigāju šurpu un turpu, atrodu šaurākas vietas, kur ar lēcienu vai, izmantojot kritušus kokus, varu tikt pāri, un esmu atpakaļ distancē.

Lankas ieteka Dzeldā

Kad pakalnā manu “Kalniņu” mājas, noprotu, ka tuvojos Vēres kalnam, tāpēc aizsūtu ziņu Ivetai, kas šai brīdī jau ir devusies ceļā ar savu grupu un Ilzi. Ir maz ticams, ka tiksimies Vēres kalnā, tāpēc Ivetas padomu Induļa kapa atrašanai būs jāsaņem attālināti.

Purvā ir svarīgi nezaudēt galvu

Vispirms gan jātiek pāri purvam, ko pie manām kājām netālu no Vēres kalna dāsni izklāj Dzelda. Slapjuma ir tik daudz, ka nolemju neturpināt ceļu gar upi, bet purvu šķērsot Vēres kalna virzienā un pamazām kāpt arvien augstāk. Neplānoti mazliet pamērcēju zābakus Dzeldas ūdeņos, jo attālumi vietām nav man pārlecami, tāpēc jāizvēlas iespējami seklākās vietas, tomēr drīz sasniedzu krasta augstumu, kur pamats zem kājām atkal ir stabils.

Dzelda

Navigācijā redzu, ka gar Vēres kalnu ved ceļš, un uz šo ceļu tad arī notēmēju. Rāpjos augšup un kādā brīdī manu saimnieciskas darbības pazīmes – vietām izcirsti mazie koki, var manīt pa kādai mucai un lielākai metāla cisternai vai kam tamlīdzīgam. Atrodu arī ceļu un soļoju pa to līdz mednieku tornītim, tad nolemju sazvanīties ar Ivetu.

Tā kā mednieku tornīšu šai apkārtnē daudz, Ivetai ir grūti pēc apraksta sazīmēt, kur atrodos, tāpēc nosūtu arī bildi. Arī ar to gan nepietiek, tāpēc parādās sajūta, ka būs vien jāgaida Iveta ar viņas grupu, lai no Vēres kalna nedotos prom tukšām rokām. Būtu nepiedodami izbrist purvus pie Lankas un Dzeldas un tad doties tālāk, neapskatot vienu no galvenajiem objektiem, kam par godu tapis šis pārgājiens. Ivetai arī sarežģīti, jo uzmanību jāvelta viņas grupai. Sāku prātā pārcilāt visu, ko no Ivetas esmu dzirdējis vairāku telefonsarunu laikā, un viens no objektiem, kas tika pieminēts, ir ceļu sazarojums. Vietā, kur atrodos, tādu nekur nemana, tāpēc soļoju vien uz priekšu pa atrasto ceļu. Šķiet, ka Vēres kalns ir pa kreisi no manis, jo labajā pusē reljefs ir daudz zemāks.

Turpinot ceļu, ieraugu vēl vairākus medību tornīšus, kā arī ceļa atzarojumu, kur, šķiet, traktortehnika braukusi mežā. Atkal zvans Ivetai, kas saka, ka Vēres kalnam vienā pusē ir ļoti liels purvs, bet, lai atrastu Induļa kapu, man jārāpjas kalnā augšā un jāmeklē tur. Kad palūkojos uz dienvidrietumiem no kalna, redzu ko purvam līdzīgu, ko gan par ļoti lielu nesauktu, jo tepat netālu jau var manīt reljefa pacēlumu, kur purvs noteikti beidzas, tomēr šķiet, ka vieta ir īstā. Rāpjos augšup un sāku meklēt. Ivetas skaidrojumi un redzētie apraksti vēsta, ka Induļa kaps meklējams kalna ziemeļaustrumu nogāzē, tad nu soļoju pa kalna kori un rūpīgi vēroju nogāzi pa kreisi no manis. Veiksme ir manā pusē. Pamanu prāvāku akmeni, kas atbilst tam, kas redzēts attēlos. Kad esmu jau pie akmens, pamanu arī netālu pieslietu koka norādi, uz kuras vāji, bet tomēr salasāms “Induļa kaps”.

Induļa kaps

Ziņoju Ivetai, ka kapu esmu atradis, viņa min, ka nedaudz augstāk ir vēl cits akmens, un esot tādi, kas saka, ka tieši tur patiesībā apbedīts Indulis, lai jauktu pēdas tiem, kas vēlētos virsaiša kapu apgānīt. Nedaudz pastaigājot Ivetas norādītajā virzienā, viņas minēto akmeni gan neatrodu un nolemju, ka galveno uzdevumu šeit jau esmu veicis, tā kā turpināšu vien ceļu tālāk. Iveta arī iesaka lūkot pēc eglēm un uzmeklēt akmens gultu, bet tās attēla nav manā rīcībā, tāpēc grūti iztēloties, ko tieši meklēju. Izstaigāju vairākus egļu pudurus un pat atrodu kādu palielu, plakanu akmeni, bet tas, šķiet, tomēr nav īstais. Lai kā arī būtu, eju atpakaļ uz ceļu un dodos Dinsdurbes virzienā. Sastopu arī šķērsli, kur ceļu aizšķērso barjera, uz kuras no otras puses rakstīts “Privātīpašums”. Esmu dzirdējis, ka saimnieks, kura īpašumā atrodas Induļa kaps, nav gluži sajūsmā par apmeklētāju bariem.

Ciemiņi pie Induļa kapa nav gaidīti

Ik pa brīdim sazinos arī ar Ilzi un noprotu, ka viņa ir vēl labu gabalu no Induļa kapa. Ceru, ka sastapsimies uz Dinsdurbes ceļa, un turpinu sparīgi soļot uz priekšu. Saule silda arvien jūtamāk, ceļa putekļi put zem kājām. Zābaki, lai arī cietuši Lankas purvos, turpina cīņu. Nonāku vietā, kur krustojas Dinsdurbes ceļš ar ceļu, pa kuru Iveta, Ilze un pārējā grupa nāk no Embūtes, un atkal zvanu Ilzei. Grupai vēl labs gabals ejams, un noprotu, ka Ilze ies kopā ar grupu līdz Induļa kapam un pēc tam mēģinās mani notvert. Ivetai, šķiet, vēl ir pārliecība, ka Ilzei tas varētu izdoties.

Pūpoli uzziedējuši pavasara saulē

Sazvanos arī ar Ivetu, jo drīz jāmeklē nākamie divi objekti – vecās Dinsdurbes muižas kapličas drupas un ķieģeļu tiltiņa paliekas netālu no Brūža kalna. Iveta min, ka pēc kapličas jāsāk lūkoties, kad ceļa kreisajā pusē ieraudzīšu dižkoku, tāpēc, kad pamanu druknu ozolu, ar acīm uzsāku kapličas meklējumus. Šodien tas ir samērā viegli veicams, jo starp ceļu un vietu, kur atrodas kapliča, veikta kailcirte, tāpēc diezgan ātri uztveru ēkas aprises starp kokiem. Soļoju pāri izcirtumam, izkaltušiem koku zariem krakšķot zem manām kājām, un drīz nonāku pie nelielas akmens celtnes, kas samiegtām pusloka arku acīm lūkojas uz mani.

Dižkoks, kas norāda uz to, ka kapliča jau tuvu

Ēkai trūkst jumta un to no dažādām pusēm ieskāvuši gan augoši, gan krituši koki. Ielūkojos arī tās iekšpusē, kur, šķiet, plosījušies dārgumu mednieki. Kapliča izpostīta Otrajā pasaules karā, pēc tam pamazām nodota aizmirstībai un nozudusi meža biezoknī. Zuduši arī ceļi, kas reiz veduši uz šo atdusas vietu.

Vecā Dinsdurbes muižas kapliča

Izeju atpakaļ uz Dinsdurbes ceļa un sāku lūkot pēc norādēm, kur varētu būt meklējams vecais tiltiņš. Kad sasniedzu krustceles un nesekmīgi lūkoju pēc tiltiņa aiz tām, seko zvans Ivetai, kas paskaidro, ka, ejot Dinsdurbes virzienā, man krustojumā jānogriežas pa labi un tiltiņš jāmeklē vietā, kur ir izteka no muižas dīķa. Pirms tam labajā pusē ir Brūža kalns, kurā reiz kungiem bijis brūzis. Protams, izmantoju iespēju uzkāpt kalnā, no kura virsotnes ieraugu gan to, kas palicis no visai izžuvušā dīķa, gan vietu, kur, manuprāt, meklējams tiltiņš.

Agrais pavasaris nāk man atkal talkā, jo tiltiņš, kura aprises atceros no Ivetas rādītas bildes, itin nemaz neslēpjas. Lai piekļūtu tam, gan nākas rāpties lejā pa gravu un kāpt pāri kritušiem kokiem, bet tas ir tā vērts. Aizsūtu tiltiņa bildi arī Ivetai, lai zina, ka esmu to veiksmīgi atradis.

Vecais tiltiņš

Ceļa turpinājumā mani gaida visai stāvs kāpums, jo Iveta iesaka kāpt nogāzē, kuru, šķiet, izrakājuši smilts un grants ieguvei. Raušos augšup, nogāzes malā esošo kokus izmantojot gan sevis pievilkšanai, gan atspērienam. Par laimi tie manu svaru iztur un labi pilda atbalsta funkciju. Nogāzes virsotnē redzama taka, kas ved gar lielākas ēkas drupām. Pēc Ivetas teiktā tas ir viss, kas palicis no muižas staļļiem. Manu arī kādu nelielu dzīvojamo ēku, bet netieku gudrs, vai tā ir, vai nav apdzīvota. Vietumis redzamas vēl kādu būvju paliekas. Izejot cauri koku stādījumiem, kur reiz bijis muižas parks, nokļūstu lauka malā, pār kuru paveras lielisks skats tālumā.

Skats Dinsdurbes muižas apkārtnē

Dinsdurbe šķiet visai izmirusi. Apkārtnes laukos gan rosās traktori, bet pašā Dinsdurbē manāmas vien dažas pamestas daudzdzīvokļu ēkas. Pat stārķa ligzda viena ēkas jumta korē ir pamesta. Turpinu ceļu pa koku gatvi, kas reiz vedusi uz Dinsdurbes muižu. Kad iznirstu no koku paēnas, saule metas man virsū. Priekšā vairāki smilšaina ceļa kilometri līdz 182 (dažos avotos, 180) metrus augstajam Mušu kalnam.

Pamestās Dinsdurbes ēkas

Netālajā laukā manu vairākus gulbjus, kas gan izskatās neparasti, jo paši ir balti, bet to galvas un daļa kakla – dzeltenīgi. Tieku pie ne pārāk kvalitatīvas bildes, jo attālums līdz putniem liels, bet būs, ko parādīt brālim – ornitologam. Vēlāk uzzinu, ka starp cēlajiem paugurknābja, ziemeļu un mazajiem gulbjiem ir arī “netīrie gulbji”, kas savus knābjus iebāž sazin kur, tāpēc arī ir balti ar dzeltenīgām galvām.

Kad Ilze ziņo, ka grupa sasniegusi Induļa kapu, es jau esmu pusceļā starp Dinsdurbi un Mušu kalnu. Gan man, gan Ilzei parādās sajūta, ka noķers viņa mani tikai Embūtē. Man negaidīta ir ziņa, ka pārējos grupas dalībniekus atpakaļ vedīšot ar auto, kas nozīmē, ka Ilzei būs solo velobrauciens līdz Embūtes TIC. Labā ziņa, ka grupā kopā ar Ivetu viņa noteikti saņem krietni vairāk zināšanu un pievienotās vērtības, nekā iegūtu, sekojot man pa pēdām. Kad runājam, dzirdu, ka fonā grupas sievietes dzied dziesmas.

Pirms izeju uz ceļa, kas vedīs gar Mušu kalnu, Krievukalnu un atpakaļ uz Embūti, pie zāģbaļķu krāvuma padzeros un no ķermeņa augšdaļas nometu visu, izņemot plāno termo kreklu, jo karstums neliek mieru. Ceļa turpinājumā ir trakoti laba sajūta, kad vējš sniedz atspirdzinājumu.

Uz Mušu kalnu ved kokiem apstādīta aleja, bet pašu kalnu sedz tikai zāle, dodot iespēju lieliskam panorāmas skatam uz apkārtni. Var palūkoties, kā laukos rosās traktori, saulē atspīd neliels ezeriņš vai dīķis un kā, putekļus celdamas, pa ceļu starp Grobiņu un Embūti trauc mašīnas.

Skats no Mušu kalna

Kad tuvojos Kurzemes augstākajam pauguram – 190m augstajam Krievukalnam, nopriecājos, ieraugot savā priekšā ugunsnovērošanas torni. Atceros, kā reiz Raiskuma pusē kāpu Skastera kalna virsotnē esošajā tornī, un domās jau baudu skatu uz Embūtes pagastu no Krievukalna torņa. Nolemju gluži uz zemes somu neatstāt un uznesu to līdz pirmajai kāpņu platformai. Mirkli vēlāk gan seko vilšanās, jo jau pēc trim kāpņu posmiem atduros pret slēgtu lūku. Tad nu nākas uz Embūtes apkārtni palūkoties no visai pieticīga augstuma.

augstāk Krievukalna ugunsnovērošanas tornī netiku 😦

Pie torņa zemē redzamie stikli un koka atlūzas liek domāt, ka ne velti lūka slēgta, jo mēdz būt arī torņa apmeklētāji, kuriem kāpšana tornī nav darba pienākums vai iespēja izbaudīt apkārtnes skatus, bet veids, kā izgāzt savu agresiju.

Pats Krievukalns ir kokiem apaudzis, tāpēc varenus skatus uz apkārtni nepiedāvā. Dodos uzmeklēt tā virsotni, kas esot iezīmēta ar prāvu akmeni. Kalns ir privātīpašumā, un pāri vāji iebrauktajiem ceļiem novilktie ierobežojumi skaidri pasaka, ka iebraukt te aizliegts. Soļoju tālāk un izbiedēju kādu dzērvi, kas sākotnēji nevar pacelties spārnos, tāpēc lēkā starp kokiem, līdz atrod gana daudz vietas spārnu vēzienam un aizlaižas.

Ieraugu arī akmeni, kas iezīmē virsotni, bet vairāk acīs krīt tas, ka apmeklētāji atstājuši aiz sevis atkritumus, kas pagaidām vēl visai pelēcīgajā apkārtnē spilgti izceļas. Aizeju līdz akmenim, par kuru Iveta minējusi, ka te ir kāda anomālija, bet brīdī, kad esmu Krievukalna virsotnē, anomālijas meklējumi ir izskrējuši no mana prāta.

Krievukalna virsotnē

Turpinu ceļu un nu jau ir pavisam droši, ka Ilzi satikšu vien Embūtē, jo vairs tikai pāris kilometri mani šķir no pagasta centra. Paeju garām krustojumam, pa kuru uz šo ceļu izbrauks Ilze, tad pāri laukam dodos lūkot Radiņkalna ozolu un akmeni. Radiņkalna ozols tiekot uzskatīts par kulta ozolu, kam piemīt dziednieciskas spējas.

Radiņkalna ozols un akmens

Pirms pašas Embūtes ieraugu arī Induļa un Ārijas ozolu. Teika vēsta, ka tieši šajā vietā kuršu virsaitis Indulis saticis vācu komtura meitu Āriju. Šodien gan Indulis pie ozola ir viens, jo Ārija (Ilze) ir kaut kur Dinsdurbes pusē.

Induļa un Ārijas ozols

Kad nonāku pie Embūtes TIC, pie tā manāma rosība, kā arī vairāk automašīnu. Šķiet, ka tiek gaidīta grupa, kas drīz atriezīsies no savas pastaigas. Ilze vēl ir ceļā uz šejieni, tāpēc nolemju uzmeklēt arī Taurētājkalnu (saukts arī par Pavārkalnu), kas slejas netālu no TIC.

Vispirms piestāju vietā, kur ar nelielu, mākslīgu ūdenskritumu no Embūtes pils dīķa iztek Lanka. Nogāze šeit visai stāva, tomēr nolemju kāpt lejā, lai piekļūtu tuvāk ūdenskritumam. Ūdenskritums sniedz patīkamu vēsumu. Netālu no tā redzamas arī kādas ēkas drupas.

Lankas ūdenskritums

Precīza Taurētājkalna atrašanās vieta man nav zināma, tāpēc izstaigāju visus tuvākās apkārtnes augstākos punktus vietā, kur kalns būtu meklējams. Diemžēl skatus uz Embūtes senleju visbiežāk aizsedz koki, toties ir iespēja izbaudīt vizbulēm noklātas kalnu nogāzes.

Embūtes pakalni zied

Pēc 33 noietiem kilometriem noslēdzu savu pārgājienu pie Embūtes TIC. Pamazām ierodas Ivetas grupas dalībnieki, bet Ilzi vēl nemanu. Iekārtojos TIC ēkas sniegtajā ēnā un gaidu. Pēc brīža, pedāļus sparīgi mīdama, parādās arī Ilze, bet, kad viņa stumj velosipēdu kāpumā uz TIC, redzu, ka Ilze pamatīgi nogurusi. Finišs gan veiksmīgi sasniegts, un nu būs iespēja Ilzei atgūt spēkus. Šeit sastopam arī Dinu, kas palīdzēja tapt Embūtes maršrutam, kā arī saveda mūs kopā ar Ivetu. Ritenis, kuru gan Ilze šodien izmantoja salīdzinoši maz, atgriežas Dinas rokās.

Grupā, kuru veda Iveta un kurai bija pievienojusies Ilze, ir vēl viens Indulis, ar kuru Ilze mani iepazīstina. Šis Indulis ir zinošs par enerģijām. Iveta cer, ka viņš spēs atrast enerģētiski labākos punktus Bakūzes muižā.

Pasākums gan turpinās ar krietni piezemētākiem enerģijas veidiem, jo tiek izvārīta zupa, un grupa arī Ivetu, Ilzi un mani aicina pievienoties. Grupā lielākoties kuldīdznieki, ir pārstāvji arī no citām Kurzemes pusēm. Daudzi ir dzīves pieredzējušāki par mani un Ilzi, bet ir arī bērnu bariņš, kas draiskojas un zupas vietā priekšroku dod kvasam un čipsiem.

Kompānija ļoti dzīvespriecīga, pēc zupas ēšana gatavojas palūkoties uz Ivetas Bakūzes muižu un doties tālāk uz pirti. Zivju dīķa gan man nav, tomēr papildinu zināšanas ar faktu, ka karpas nedrīkst laist kopā ar vēžiem, jo tās saduļķo ūdeni, bet vēžiem to vajag tīru.

Kad zupa apēsta un grupa izklīdusi, lai gatavotos turpmākajiem pasākumiem, izdodas arī pārmīt kādu vārdu ar Ivetu. Ivetai ir divi dēli, kam jau vecums tuvojas 30, kā arī meita, kas šogad beigs vienpadsmito klasi, un audžudēls. Vienam no dēliem vārds ir Tomass, gluži kā manam un Ilzes vecākajam dēlam. Spriežam arī par norisēm Vaiņodes novadā, kura deputāte Iveta nu ir. Līdzekļus Bakūzes muižas atjaunošanai sniedz sava zemnieku saimniecība.

Ivetai padomā vēl daudz ideju par to, ko apskatīt Vaiņodes novadā, un arī pati Vaiņode ir manā darāmo darbu sarakstā, tā kā reiz šai pusē atgriezīšos. Lieldienas svinēsim ar bērniem, tāpēc vēl trešo pārgājiena dienu šoreiz nevarēju ieplānot.

Interesējamies, vai apkārtnē ir kāds veikals, jo viena lieta, kas vismaz man šai karstumā ļoti pietrūkst, ir iespēja nobaudīt aukstu saldējumu. Iveta smej, ka veikala nav ne Embūtē, ne Dinsdurbē. Kad vaicāju par Vībiņiem, saprotu, ka veikals tur ir, bet svētku dienā var arī nestrādāt.

Kad lielā grupa ar Ivetu priekšgalā aizbrauc uz Bakūzes muižu, atvados no saviem godam kalpojušajiem zābakiem, ievietojot tos konteinerā blakus Embūtes TIC, kāpjam abi ar Ilzi mašīnā un sekojam lielajai delegācijai. Ilze ar Google palīdzību atrod, ka Vībiņos ir veikals “Arta”, un līkums, kas izmetams ir pavisam neliels, tāpēc ir vērts noskaidrot, vai tas strādā.

Mums paveicas. Veikals ir, un tas ir atvērts. Tiekam ne tikai pie saldējuma, bet arī dažiem citiem pārtikas produktiem, ko likt lietā vakariņās un brokastīs, kā arī rīt ņemt līdzi mūsu pārgājienā pa Priekuli. Saldējumus notiesājam turpat netālu no veikala un, kamēr to darām, pamanām Ivetu un pārējo grupu izbraucam no Skolas ielas un dodamies pirts virzienā. Tad nu zinām, ka tad, kad ieradīsimies Bakūzes muižā, tur atkal valdīs miers.

Iveta ir pieteikusi, lai noteikti kaut ko ierakstām muižas viesu grāmatā, tāpēc dodamies to meklēt. Tas dod iespēju mums vairāk iepazīt muižas telpas, kurās šobrīd vēl ļoti jūtams gan tas, ka vēl nesen tā bijusi skola, gan jauno saimnieku pieskāriens. Īpaši tas manāms telpā, kurā vienlaikus ir gan liela divguļamā gulta, gan divas melnās tāfeles pie sienas. Atrodam kamīnu, pie kura var pasēdēt un nobaudīt tēju, un vienā no istabām uz galda arī Raiņa “Induļa un Ārijas” publikāciju. Grāmata atšķirta 272.lappusē, kur Mintauts aicina Induli būt par tā dēlu, par draugu.

Bakūzes muižā

Telpā, kas faktiski ir muižas vestibils aiz tās parādes durvīm, atrodam viesu grāmatu, kurā savus ierakstus un parakstus atstājuši arī šodien sastaptie ļaudis. Ierakstām savu pateicību Ivetai, kas daudz devusi, lai mūsu piedzīvojums Embūtes pusē izdotos, un dodamies atpakaļ uz savu mītni. Mirkli vēlāk gan atkal dodos uz telpu, kur glabājas viesu grāmata, jo Iveta atraksta, ka uz blakus esošā galdiņa atstājusi mums priežu čiekuru sīrupu.

Aiz loga Bakūzes muižas veco, ķērpjaino koku zaru ietvarā spīd pilnmēness. Dienas laikā esam iekrājuši tik labu nogurumu, ka pie miera dodamies laikus. Arī sestdien modinātājs skanēs 6:10.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s