21.09.2019. Naksnīgs skrējiens Mežaparkā

No Valmieras esmu atvedis ne tikai dalībnieka medaļu un slapjas drēbes, bet arī pilnas plaušas ar mitru un aukstu gaisu. Nedēļas vidū nolemju atrādīt sevi ārstam, un secinājums ir īss un lakonisks – bronhīts. Gluži, kā sen atpakaļ skolas gados, kad rudens krosa sacensībās regulāri mēdzu izcīnīt ne tikai godalgotas vietas, bet arī bronhītu. Induļa greatest hits – bronhīts 😊 Kaut kā nepatīk manām plaušām mitrs, auksts gaiss.

Tuvojas nākamā nedēļas nogale un “We Run Riga” skrējiena 10 kilometri. Citkārt varētu šo pasākumu izlaist, gulēt mājās un ārstēties, bet šis ir viens no retajiem gadījumiem, kad skries arī kāds no maniem dēliem. Lai atteiktos no kā tāda, man būtu jāatrodas komā, tāpēc pamazām apsveru, kā labāk saģērbties un skriet, lai nepasliktinātu savu stāvokli.

Paveicas ar laika prognozi, kas sestdienai sola padsmit grādu siltumu, tā kā vismaz aukstums man nedraud. Arī lietus vakarpusē, kad plānots skrējiena starts, īsti nav paredzēts, tā kā mitrums būs vien tik, cik nolijis pirms tam. Ielieku arī sausu, siltu drēbju kārtu somā, lai uzreiz pēc finiša nomestu slapjās drēbes un uzvilktu ko sausu.

Tā kā jaunākais dēls klepo vēl sirsnīgāk, nekā tēvs, tas šoreiz paliek mājās, un uz Mežaparku dodamies trijatā – divi skrējēji un Ilze. Taksists mūs izlaiž pie paša sacensību starta, un varam sākt izlūkot, kas un kur te atrodams. Numuri izņemti jau iepriekš, tā kā reģistrācijas teltis mums nav aktuālas. Ejam lūkot starta un finiša zonu, lai arī dēls precīzāk apjaustu, kas viņu šodien sagaida. Jaunieši (vecumā no 13 līdz 30) šodien skrien 5 kilometrus. Tie, kas jaunāki, var skriet bērnu skrējienos, tie, kas vecāki, – izvingrināt kājas desmit kilometru distancē.

Dēlu interesē distances izvietojums, tāpēc dodamies uz lielu, izgaismotu arku, kas iezīmē ieeju parkā, un noskaidrojam, kur paredzēti dzeršanas punkti, kur medicīniskā palīdzība, ja tāda nepieciešama. Kamēr pētām distances karti, parādās arī fotogrāfs Mareks, un tiekam pie kopbildes pirms starta.

Komandas bilde. Un, nē, tas ir tikai objektīva efekts 🙂 Foto: Mareks Gaļinovskis

Mans starts ir stundu pirms dēla. Normālos apstākļos es finišētu un vēl paspētu arī palūkoties, kā startē dēls, bet šoreiz plāns ir skriet mierīgāk, tāpēc vēl nezinu, kā būs. Tā kā telefonu trasē līdzi neņemšu, vienojamies par tikšanās vietu, kur vienam otru uzmeklēt, ja pasākuma burzmā nesastopamies, un es dodos iesildīties. Vieglā riksī paskrienu gar zooloģiskā dārza žogu paralēli tramvaja sliedēm, ieelpojot aromātus, kas plūst no zoodārza puses. Vēl gan man daudz jāmācās, lai pēc aromāta noteiktu, kādu zvēriņu mītnēm skrienu garām. Dārzs, protams, īsi pirms 21:00 vakarā apmeklētājiem slēgts. Izstaipos un izvingrinu kājas pie tā ieejas, tad dodos atpakaļ uz sacensību centru. Ilzi un mūsu vecāko dēlu nekur nemanu, pamazām dodos iekšā starta koridorā, kur jau priekšā arī citi skrējiena dalībnieki.

Kamēr gaidu startu, izvingrinu arī potītes un pie trases barjerām izstiepju ikrus. Pūlis man apkārt kļūst arvien blīvāks. Ik pa brīdim kāds meklē ceļu tuvāk starta līnijai. Kāds puisis sev ceļu lauž tik agresīvi, neskatoties uz to, vai ceļā puisis, vai meitene, it kā būtu ticis pie “skrejamā” un pie starta līnijas to gaidītu labierīcības.

Nožogojuma otrā pusē parādās pazīstamas sejas. Kad notiek oficiālā skrējēju iesildīšanās, mans dēls otrpus žogam lēkā ņiprāk, nekā tā tēvs. Ņemot vērā to, cik neliels attālums šķir no citiem uz startu gaidošajiem, esmu nolēmis palikt pie savas iesildīšanās un izlaist piedāvātos “izvēršam elkoņus”, “pievelkam kāju”, “lecam uz vienu sānu” utt.

Pirms starta

Atskan starta signāls, pēdējo reizi pamāju līdzjutējiem un dodos trasē. Sākotnēji starta koridors ir visai šaurs. Man blakus kāds puisis skaļi izsaka minējumu par to, vai visa trase būs tik šaura. Incidenti gan izpaliek, un pamazām skrējēji izretojas. Kad sasniedzam garās ejas galu un pieveikti pirmie 500 metri, trase arī paliek platāka, jo te kustība vairs notiek tikai vienā virzienā.

Mežaparka celiņi ir visai tumši, vietām izgaismoti zemē noliktiem gaismekļiem. Cik nu tumsā var apjaust, segumu te noteikti derētu uzlabot, jo tajā šur un tur ir bedres un bedrītes. No tām izdodas izvairīties, tik kāds cits skrējējs, paskriedams man garām, pamanās izmērcēt apavus kādā peļķē, par ko skaļi pauž sajūsmu vārdiem, kurus te neminēšu.

Kāds no fotogrāfiem iekārtojies tieši trases vidū, un tik tad, kad savā priekšā ieraugu tumsā uzmirgojam zibspuldzi, parauju stūri pa labi, lai nenotriektu bilžu meistaru no kājām. Trases malās šur un tur var manīt arī pa kādam atbalstītājam. Spriežot pēc maza meitēna saucieniem, aiz manis skrien kāds tētis 😊

Daži dalībnieki piedomājuši arī pie tērpa. Distancē apdzenu Zirnekļcilvēku. Iespējams, tas justos labāk, ja varētu izmantot savus tīmekļus un traukt uz priekšu gar parka kokiem, bet nu tas spiests rikšot pa asfaltu, kas, spriežot pēc Zirnekļcilvēka elpas, tam prasa gana daudz spēka.

Neilgi pirms trešā kilometra atzīmes trases malās iekārtojušās meitenes organizatoru sarūpētos kreklos, kas skaļi atbalsta skrējējus gan ar uzsaucieniem, gan ar plaukstu piesitieniem. Tepat arī pagrieziens par 180 grādiem, 3 kilometru atzīme, un skrējiens turpinās atpakaļ uz Mežaparka ieeju. Dzeršanas punktā izmantoju iespēju tikt pie ūdens glāzes, ko iztukšoju un ielidinu nedaudz tālāk esošajā atkritumu konteinerā.

Pie finiša atkal 180 grādu pagrieziens, un skrējēji dodas otrajā aplī. Nu jau rindas pavisam retas. Sekoju līdzi saviem kilometra laikiem un secinu, ka skrienu vien nedaudz lēnāk par ierasto. Paturu prātā, ka šodien mazliet jāpietaupās, un ripinu tālāk.

Nu jau īpaši daudz apdzīšanu vairs nenotiek, jo visi distancē savirknējušies, atbilstoši savām spējām, tomēr gadās arī pa kādam, kas, iespējams, pārvērtējis savus spēkus. Vienu tādu sastopu devītajā kilometrā, kad tas savam uz divriteņa esošajam biedram sauc, ka vairs nevar. Situācijas risinājumu gan nesagaidu, bet gribu ticēt, ka puisis tomēr saņēmās un finišēja.

Mans temps pamazām izlīdzinājies ar kādu neliela auguma meiteni ar mūzikas austiņām uz ausīm. Meitene ļoti apņēmīgi skrien uz priekšu un ne mirkli neļauj man atrauties. Es tikmēr turu savu tempu un domās jau esmu finišā, kur steigšu uzmeklēt jauniešu startu, lai redzētu, kā dēls dodas trasē.

Aptuveni 700-800 metru pirms finiša mana cīņubiedre uzsāk finiša spurtu. Paturot prātā savu veselības stāvokli, nolemju palikt pie sava tempa. Gaisā var manīt pa kādai lietus lāsei. Ceru, ka stiprāk līt nesāks.

Finišēju pēc nepilnām 47 minūtēm, īsi pirms finiša par apli apsteidzot dažas nūjotājas. Par lēnu šo skrējienu nosaukt gan nevaru. Turpmākajās dienās veselība darīs zināmu, ko par to domā.

Aiz finiša šķiros no dalībnieka aproces, kas tiek iemainīta pret skriešanas apava formā izkalto dalībnieka piemiņas medaļu. Patiesībā tieku pie divām medaļām, jo vēl viena pamanās aizķerties aiz mana numura, tomēr to atdodu atpakaļ, lai tā priecē kādu citu skrējēju.

Šai skrējienā laika kontrole nebija obligāta, tāpēc nav ne jausmas, kurš esmu finišējis. Zinu vien to, ka esmu 104.vietā no 501 finišētāja, kas startēja ar laika kontroli.

Tikšanās vietā savējos nemanu un nospriežu, ka dēls jau ir starta koridorā, tāpēc dodos gar to, lai uzmeklētu savējos. Lai arī esam runājuši, ka dēls skries pavisam mierīgi, jo skriešana nav gluži viņa ikdienas nodarbe, atrodu abus visai tuvu starta līnijai. Izmantoju iespēju padalīties ar saviem novērojumiem – gan par sākotnējo trases šaurību, gan bedrītēm, ko var gaidīt otrajā un trešajā kilometrā. Tieku arī ārā no slapjā krekla un iekšā siltās, sausās drēbēs. Saģērbjos tik pamatīgi, lai par nosalšanu nebūtu jādomā.

Viens jau noskrējis, otrs uz starta 🙂

Trasē aizskrien jaunieši, daži no kuriem gan, šķiet, ir krietni virs 30 gadu vecuma. Iespējams, pavada savus bērnus vai mazbērnus. Arī man bija doma noskriet vēl piecus kilometrus kopā ar dēlu, bet gan dēla vēlme skriet pašam, gan manas veselības kondīcija šoreiz liek gaidīt to trases malā.

Ierastais vingrinājums ar medaļas dokumentēšanu šoreiz ir visai izaicinošs, jo tumsā un prožektoru gaismā ir daudz vietu, kur gaismas ir vai nu ļoti par maz, vai ļoti par daudz. Galu galā gan iegūstu produktu, kas tiek atzīts par pieņemamu.

Dodamies gaidīt dēlu. Ilze iekārtojas aiz finiša līnijas, es paeju uz priekšu, lai, iespējams, notvertu kādu foto ar dēlu skrējienā. Pamazām finišē ātrākie piecu kilometru skrējēji. Daža finiša spurts drīzāk atgādina simts metru sprintu un liek uzdot jautājumu, kur tik daudz spēku taupīts distancē.

Kad pamanu tuvojamies dēlu, iedarbinu fotoaparātu, bet tas tumsā tik ilgi domā, vai tiešām darīt to, ko no tā prasa, ka dēls gandrīz pilnībā izskrien no kadra 😊 Dodos atpakaļ uz finišu, lai tur notvertu gan Ilzi, gan dēlu un tiktu pie kāda foto mierīgākos apstākļos.

Gandrīz notvēru

Izstāvam rindu pēc medaļas, tad vēl rindu uz stendu, pie kura daudzi šai vakarā fotografējas, un varam doties mājup. Ak, jā, protams mirkli veltām arī Triānas Parkam, kas šai brīdī uzstājas uz nelielās, sacensību centrā iekārtotās skatuves. Dēls izskatās gluži priecīgs par paveikto, un arī man tiešām prieks, ka izvēlējos startēt. Pārāk reti ir tie gadījumi, kad skrienam vienā pasākumā. Paldies sporta skolotājam, kas motivēja savus audzēkņus startēt 😊

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s