02.03.2019. 4,5 + 1,5 + 1,5 + 3 + 7,5 = Ķemeri

Kad 2.marta rītā izeju no mājas, lai sēstos auto, un palūkojos debesīs, zvaigznes un mēness paslēpti aiz mākoņu segas. Tas, protams, neveicina pārliecību par to, ka šodien redzēsim saullēktu, bet nu jau nav pat vērts apsvērt izmaiņas plānā, tāpēc sēžos auto un dodos Rīgas ielās.

Pie ceļabiedra dzīvesvietas esmu 05:42 – trīs minūtes pirms norunātā laika. Kad telefonā izdzirdu balsi, kas apliecina, ka cilvēks jau ir ceļā uz manu auto, nopriecājos, ka aizgulējies neviens no mums nav, un nu vairs tikai mākoņi var ietekmēt to, ko šai rītā redzēsim, ko nē.

Gan Rīgas ielas, gan Jūrmalas un Ventspils šosejas vēl ir relatīvi mierīgas. Ceļa segums ir tīrs, tā kā jāuztraucas tikai par bedrēm. Ziemai raksturīgāks ceļa segums parādās, kad nogriežamies no šosejas Ķemeru tīreļa virzienā. Izkāpjot autostāvvietā, nopriecājamies, ka te vēl ir ziema. Mūsu auto šai rītā ir vienīgais, bet riepu nospiedumi sniegā liecina, ka nesen (visticamāk, vakar) te viesojušies vēl kādi svaiga gaisa un aktīvas atpūtas cienītāji.

Debesis pamazām kļūst gaišākas, un, kas ir pats svarīgākais, var redzēt zvaigznes. Pavaicāju ceļabiedram, vai zina, ko tas nozīmē. Rīts vēl ir agrs, un cilvēks samulst. Atzīmēju, ka mūsu izredzes ieraudzīt saullēktu ir gluži labas. Tai mirklī atmiņā iešaujas arī anekdote par Šerloku Holmsu, doktoru Vatsonu un nozagto telti.

Soļojam pa ceļu, tad nogriežamies pa kreisi, sekojot norādēm, un drīz izejam uz laipas. Arī šeit var manīt citu dabas draugu pēdu nospiedumus. Rīts ir vēss, purva lāmas sedz ledus un sniega kārta. Laipa ir klāta ar sniegu, bet nav slidena. Purvā valda pilnīgs miers. Šur un tur uz ledus var manīt mazu ķepiņu nospiedumus, bet paši turamies uz laipas un ledus izturību nepārbaudām.

Ķemeru tīrelī aust rīts

Austrumu pusē debesis kļūst arvien gaišākas. Redzam gan arī, ka tieši tur ir sapulcējušies mākoņi, virs kuriem manāms pavisam šaurs mēness sirpis. Drīz manu, ka pie pašas pamales debesis krāsojas koši sārtas, un norādu uz to arī ceļabiedram.

Līdz skatu tornim vēl ir kāds gabaliņš ejams, šur un tur apstājamies, lai izbaudītu un dažkārt arī nofotografētu skatu.  Ziema liek par sevi manīt, un pirksti ir pa brīdim iebēg cimdos vai kabatās, lai sasildītos. Pie norādes, kas piedāvā tālāk doties pa lielo vai mazo loku, daudz nedomājam un turpinām ceļu pa lielo loku.

Ķemeru tīrelī

Septiņos no rīta esam pie skatu torņa. Kad kāpjam tornī, austrumu pusē mākoņi iekrāsojušies vēl košāki. Jau šai brīdī zinām, ka agri celties viennozīmīgi ir bijis vērts. Stāvam torņa augšā un vērojam, kā saule turpina apgleznot mākoņu jostu. Noskrienu arī lejā no torņa, lai tvertu kadrus tur, un tad kāpju atpakaļ augšā. Protams, kāda bilde tiek arī sociālajos tīklos, un, kamēr bakstu telefonu, ceļabiedrs turpina priecāties par ainavu un atzīmē, ka no šāda saullēkta jau ne mirkli nevar novērsties. Pašu sauli gan neieraugām, bet jau tās krāšņā krāsu spēle mākoņos ir bijis lielisks sākums dienai.

Virs Ķemeru tīreļa aust saule

Lai cik krāšņi būtu arī saulrieti, saullēkti noteikti ir manai sirdij tuvāki, jo tie nes gaismu un iezīmē jaunu sākumu.

Kad krāsu košums sāk bālēt un roku pirksti neatlaidīgi norāda, ka grib atpakaļ siltumā, kāpjam lejā no torņa, lai dotos tālāk. Ceļu atpakaļ pie auto veicam raitā solī. Pēkšņi ceļabiedrs paziņo, ka redzot dinozauru, un norāda uz kādu mākoni saullēkta iekrāsotajās debesīs. Pēc rūpīgākas izpētes tiek arī secināts, ka dinozauram ir spārni.

Atrodi dinozauru 🙂

Stāvvietā mūsējam pievienojušies vēl trīs auto, tai skaitā liels Lincoln kabriolets. Šie skatītāji, iespējams, notvēra kaut ko no saullēkta krāšņuma, kad gāja pa laipu, bet tikt līdz skatu tornim gan nepaspēja. Pirmo pārgājiena posmu (4,58km) esam noslēguši stundā un piecpadsmit minūtēs. Pavaicāju ceļabiedram, vai turpinām, un atbilde nerada šaubas, ka krāšņais saullēkts ir to pozitīvi lādējis pārgājiena turpinājumam.

Caur Ķemeriem braucam uz Kaņiera pilskalna taku. Kad sasniedzam to, mākoņi ir izklīduši un saule spoži apspīd apkārtni. Pie autostāvvietas ir novietots liels informācijas stends, kurā var apskatīt gan Ķemeru nacionālā parka karti (un nepieciešamības gadījumā ieplānot citus apskates objektus), gan informāciju par 1,3km garo dabas taku, pie kuras esam šobrīd.

Tā kā gājiens pavisam īss, mugursomas šoreiz paliek mašīnā. Šķērsojam pār grāvi pārlikto tiltiņu un nozūdam mežā. Līdz ezeram un iekārtotajai takai ejams pavisam neliels gabaliņš, un drīz jau raugāmies uz saules pielietiem Kaņiera niedrājiem. Uz takas cilvēku pēdas nemana, bet daži četrkājainie gan te ir viesojušies. Šeit laipa ir ne tikai apsnigusi, bet vietām segta arī ar ledus kārtu, kas krakšķ zem mūsu soļiem. Putni ir gan dzirdami, gan šur un tur manāmi, bet tas ir tikai pieticīgs ieskats tajā, kas te notiks pēc mēneša un diviem, kad visi gājputni būs atgriezušies.

Izmantojam iespēju uzkāpt skatu tornī un palūkoties uz aizsalušo Kaņiera ezeru un tā niedrājiem no augšas. Esmu torņa pašā augšā, kad stāvu zemāk atskan aicinājums man turpināt staigāt. Izrādās ceļabiedrs tver foto kadrus, kuri papildināti ar sniedziņu, kas no augšējās platformas birst zem maniem soļiem. Par foto sesijas sekmēm gan vēsture klusē.

Kaņiera ezers

Šī taka ir apļveida, un mēs dodamies tālāk gar niedrāju un caur mežu. Mežā atskan skaļi klauvējieni. Nojaušam, ka klauvētājs ir dzenis, bet pašu putnu neieraugām. Kad tuvojamies auto, apvaicājos par ceļabiedra vēlmi pasākumu turpināt. Atbilde ir gan pozitīva, gan enerģijas pilna. Ar mierīgāku piebildi, ka, neskatoties uz pozitīvajām emocijām, ir vērts veikt šādas realitātes pārbaudes. 1,45 km esam veikuši pusstundas laikā.

Nākamā pietura ir Cemex putnu vērošanas tornis, ko Ķemeru nacionālajam parkam dāvinājusi SIA “Cemex”, un Niedrāja laipa. Ceļabiedru gan brīdinu, ka laipa pagājušajā gadā tika izdemolēta, tā kā nav zināms, cik daudz no tās redzēsim.

Kad novietojam auto pie norādes uz putnu vērošanas torni, gabaliņu tālāk uz priekšu manām vēl kādu automašīnu, bet mūsu maršrutā redzami tikai pēdu nospiedumi, nevienu cilvēku nesastopam. Cemex putnu vērošanas tornis ir novietots kādā īpaši vējainā vietā. Kad nonākam pie torņa, aukstais vējš nekavējas mūs izpurināt no visām pusēm. Neskatoties uz vēja centieniem mūsu degsmi atvēsināt, kāpjam augšā tornī. Ilgi gan tur nekavējamies, jo arī šeit skatam lielākoties paveras ledus un niedrāji, kāpjam lejā un soļojam uz Niedrāja laipu.

Cemex putnu vērošanas tornis pie Kaņiera ezera

Ieeja Niedrāja laipā ir atvērta, tāpēc soļojam tik uz priekšu. Niedrājā vējš mūs tik ļoti nepurina, bet pārgājienu aptur kas cits. Izdemolētā vieta joprojām nav atjaunota, takā ir pārrāvums, kas no abām pusēm norobežots, lai kāds neuzmanīgs putnu pētnieks nepievērstos ezera dzīļu izpētei. Žēl, ka kādam niezēja nagi ko šādu postīt, bet cerams, ka laipa tiks atjaunota un mums būs iespēja pēc kāda laika to iepazīt visā garumā.

Pārrāvums Niedrāju laipā

Atgriežamies pie auto pēc 1,57 km garā trešā posma. Ceļabiedram enerģijas joprojām gana, tāpēc slēdzam iekšā mūziku un navigācijā izvēlamies kursu uz Slokas ezeru.

Izbraucam caur Lapmežciemu un Bigauņciemu, kuri ziemā ir visai klusi un gaida vasaru, kad te būs pilns ar atpūtas cienītājiem un smaržos pēc kūpinātām zivīm.

Ķemeros veicam asu kreiso pagriezienu no Tūristu ielas uz Dūņu ceļu un virzāmies Slokas ezera virzienā. Ceļa kreisajā pusē slejas kāds visnotaļ pamesta izskata industriāls objekts, otrā pusē – Dienas aprūpes centrs. Mēs dodamies tik uz priekšu, kur kādā krustojumā starp norādēm “Ezers” un “Kūdra”, protams, izvēlamies ezeru. Kad sasniedzam Slokas ezeru, laikapstākļi atkal ir pamainījušies, saule paslēpusies un mākoņu sega sabiezējusi.

Slokas ezera apkārtnes iepazīšanu sākam ar kāpšanu ezera krastā esošajā putnu vērošanas tornī, kas gan šķiet visai pieticīgs, salīdzinot ar Kaņiera pilskalna un Cemex skatu torņiem. Kad apskatām torņa augšā saliktos putnu attēlus, secinām, ka šobrīd uz ezera visbiežāk sastopamie “putni” te nav atzīmēti – tālumā redzami vairāki zemledus makšķernieki.

Slokas ezers

Slokas ezera taku ejam pretēji pulksteņa rādītāja virzienam, tātad sākam gar ezera krastu. Dumbrājs te vietām ir applūdis un šobrīd klāts ar ledu. Koki un niedru kušķi slejas augšup no ledus. Vienīgās sēnes, kuras te var atrast, ir piepes. No neliela tiltiņa apskatām vietu, kur Vēršupīte ietek Vecslocenē.

Slokas ezera taka

Ceļa turpinājums pamazām izved sausākos apvidos, un otru takas daļu, kādā brīdī vēlreiz šķērsojot Vēršupīti, ejam pa priežu mežu. Uz tiltiņa pār upīti pamanām zaķa pēdas, bet cilvēku pēdu nospiedumu te nav. Garausis ir šķērsojis upi un tad devies iekšā mežā.

Mežā izvietoti vairāki sporta rīki, kas paredzēti bērniem. Vienu no tiem gan kāds “bērns” ir uztvēris ļoti nopietni, jo trīs no pieciem smiltīm pildītajiem maisiem guļ zemē, bet atlikušie divi, lai arī bojāti, vēl karājas virvēs, kur tie piesieti, lai pārbaudītu bērnu līdzsvara izjūtu.

Drīz atkal esam uz Dūņu ceļa un atgriežamies auto stāvvietā pie ezera, kur mūsu auto ir piebiedrojies kāds busiņš. Apskatām netālu esošo sēravota ieteku un liekam punktu pārgājiena ceturtajam etapam, kas mums bija 3,28 km garš. Kamēr izlūkoju apkārtni un ceļabiedrs atpūšas uz soliņa ezera krastā, baudot atkal parādījušos saulīti, stāvvietā iebrauc vēl viens busiņš. Tajā sēdošie gan nesteidz izkāpt, bet turpat mašīnā nobauda līdzi paņemtās pusdienas.

Paņemu no mašīnas karti, lai ceļabiedru iepazīstinātu ar iespējamo pasākuma turpinājumu, un arī piesēžu saulītē uz soliņa. Tieku pie krūzītes remdenas piparmētru tējas bez cukura, un ceļabiedrs atzīmē, ka termoss neesot pārāk labs. Šķiet, ka termoss nespēj izturēt šādu kritiku, jo tas pēkšņi metas lejā no soliņa. Cieš gan tikai termosa pašlepnums, jo trauks paliek vesels un arī tajā esošā tēja neizlīst.

Slokas ezera putnu vērošanas tornis

Sildāmies saulē un klausāmies, kā krakšķ Slokas ezera ledus. Kaut kur tālumā, šķiet, skan balsis un mūzika. Iespējams, Jūrmalā šodien ir kāds publisks pasākums. Ceļabiedrs mazliet saguris, bet saules enerģija un tēja devušas vajadzīgo lādiņu, lai tautas balsojumā lemtu par labu arī saldajam ēdienam – posmam pa pilsētu.

Auto novietojam pie Ķemeru dzelzceļa stacijas. Kamēr uz mirkli esmu atstāts viens, izeju uz perona, kur uz soliņa sēž kāds vientuļš puisis, un nofotografēju vairākkārt (pēdējo reizi – pēc 2. Pasaules kara) pārbūvēto Ķemeru stacijas ēku. Kad atkal sastopu ceļabiedru, ņemu maršruta karti ar objektiem un to aprakstiem, un mēs startējam. Ceļabiedrs smaida, ka pasākums mazliet atgādina foto orientēšanos, jo cītīgi operēju ar rokās esošo karti un nofotografēju gandrīz katru objektu, ko atrodam.

Ķemeru dzelzceļa stacija

Vispirms gan mūsu uzmanību piesaista netālu no dzelzceļa pārbrauktuves esošā viesu māja “Ķemeri”, jo ceļabiedrs pēkšņi norāda uz to un saka, ka reiz tur nakšņojis, bet tad atgriežamies pie maršrutā paredzētajiem apskates objektiem. Pirmo ieraugām 1934.gadā pabeigto Ķemeru skolas ēku, kam seko Tukuma ielas otrā malā augošais dižozols, kam gan vēl sparīgi jāaug, lai sasniegtu, piemēram, Dambju un Kvēpenes ozolu apmērus.

Netālu no Tukuma un Robežu ielu krustojuma atrodas kādreizējā aptiekas ēka. To veido divas atšķirīga augstuma daļas. Zemākajā ēkas galā logi aizsegti metāla plāksnēm, bet ēkas otrā – augstākajā – galā, šķiet, nesen veikta logu nomaiņa. Kāds kungs no ēkas nes ērā vecos koka logu rāmjus un krauj tos ķerrā. Šķiet, tie šai ziemā gādās siltumu kādai ģimenei. Mazs puika aizvelk vienu no rāmjiem pāri ēkas priekšā esošajam laukumam.

Ķemeru skola

Robežu iela mūsdienās ved pa seno Vidzemes un Kurzemes vēsturisko novadu robežu, par ko vēsta arī ielas malā atrodamais robežakmens. Aiz tiltiņa pār Vēršupīti tiek pamanīts dienas otrais dinozaurs. Šoreiz tas meklējams izdrupušajā asfaltā. Iespējams, te pat ir divi dinozauri, jo šai laukumā tos var ieraudzīt no divām dažādām pusēm.

Robežakmens

Ķemeros ir ļoti daudz koka apbūves, apskatei īpaši tiek ieteikta Karogu iela, kur šī apbūve esot vislabāk saglabājusies. Izstaigājam Robežu, Palangas, Durbes, Karogu un Puškina ielas. Šur un tur pilsētā gan manām arī skumjākus stāstus par to, kas notiek, kad šī koka apbūve sastopas ar uguni. Kamēr iepazīstam Ķemeru apbūvi, debesis ir apmākušās un dod mums iespēju brīdi izbaudīt snigšanu.

Karogu iela

Ceļabiedrs cītīgi skaita suņus. Pieskaitīti tiek visi tie, kas atrādās paši, vai vismaz ar balsi liek par sevi manīt. Dažs ir ļoti draudzīgs, bet citi sparīgi rej, kad ejam garām to sargātajiem īpašumiem.

Netālu no 19. gadsimta beigās celtās Ķemeru luterāņu baznīcas kādā dārzā bērni izmanto vēl pēdējās šīs ziemas piedāvātās iespējas un ir uzcēluši nelielu sniegavīru, ko skauj un ar prieku atrāda savai vecmāmiņai. Vienu mazu ziemas prieku baudītāju sastopam arī pilsētas ielās, kur tas, smaidīdams un kaut kur atrastu koka zariņu vicinādams, vizinās, šķiet, tā mammas vilktās kamanās.

Izlīkumojuši pa privātmājām apbūvētajām Ķemeru ieliņām, esam sasnieguši Ķemeru parku. Kad kārtējo reizi šodien šķērsojam Vēršupīti, dodamies uz pareizticīgo baznīcas pusi. Sv. Apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca tapusi 19.gadsimta beigās un esot senākā Ķemeru baznīca. Nostāsti vēsta, ka tā celta bez nevienas naglas. Kad tuvojamies baznīcai, ceļabiedrs vērš manu uzmanību: “Skaties, kas tur!”. Baznīcai tuvojas liels, melns stāvs. Baznīcas garīdznieks ir pabijis ārpus tās telpām un nu atgriežas savā kalpošanas vietā.


Sv. Apustuļu Pētera un Pāvila pareizticīgo baznīca

Mīlestības saliņas paviljons – rotonda ir pavisam skumjā stāvoklī un drīzāk raisa līdzjūtību, nevis romantiskas jūtas. Paviljona sienas ir nolupušas un uz jumta terasi vedošās kāpnes ir saglabājušas tikai pakāpienu metāla daļas, bet viss pārējais, ieskaitot kāpņu margas, ir zudis. Nolemjam, ka gluži spiedīga vajadzība uzkāpt augšā mums nav, tāpēc soļojam vien tālāk, pa ceļam sastopot trīs jauniešus, kas arī, šķiet, Ķemerus apciemojuši tūrisma nolūkos.

Mīlestības saliņas paviljons – rotonda

Mūsu ceļš ved gar pieminekli Ķemeru kūrorta dibinātājiem un direktoriem, kas slejas Vēršupītes krastā, un 1929.gadā būvēto Ķemeru ūdenstorni, kura augšā esošais skatu laukums gan vismaz šodien apmeklētājiem nav pieejams. Pie kāda no tiltiņiem pār Vēršupīti ceļabiedrs pamana meža pīli, pat divas. Abi putni aši nozūd zem tilta.

Ķemeru ūdenstornis

Nākamā mūsu skatienam paveras lielā, baltā, iespaidīgā un, diemžēl, bēdīgi slavenā Ķemeru viesnīca. Šo ēku uzskata par vienu no izcilākajām Latvijas brīvvalsts laika būvēm, bet nu jau ilgus gadus tā ir rekonstrukcijas stadijā. Ceļabiedrs aizdomājas par to, ka tad, ja laimētu ļoti daudz naudas loterijā.. Norādu gan, ka tādu ēku ne tikai jānopērk, bet arī jāuztur. Tam ar loterijas laimestu var nepietikt.

Ķemeru viesnīca

Pie Ķemeru viesnīcas sākas Jāņa Lībieša aleja, kas aizved Meža mājas virzienā, bet vispirms dodu iespēju ceļabiedram atvilkt elpu un padomāt, vai ir vēlme doties uz Meža māju, vai soļot atpakaļ uz staciju. Cilvēks izpēta arī karti un lemj par labu Meža mājai, tāpēc aizsoļojam pa aleju. Pa ceļam sastopam divus vīrus, kurus jau iepriekš manījām parkā. Tie gan nodevušies savām sarunām un par mums interesi neizrāda.

Pa ceļam uz Meža māju vēl divas reizes šķērsojam Vēršupīti. Meža mājā šobrīd atrodas parka administrācija un parka apmeklētāju centrs. Arī šī ēka ir arhitektūras piemineklis.

Meža māja

Nu vairs mums atlikusi tikai pāris kilometrus gara finiša taisne. Apstājamies arī sēravota paviljona, kas gan ieskauts sarkanbaltām lentām un dēļiem, lai apmeklētāji nelīstu paviljonā, bet netālu no tā esošā “Ķirzaciņa” ir gan pieejama, gan labā stāvoklī. No “Ķirzaciņas” iztekošā sēravota ūdens esot veselīgs lietošanai gan iekšķīgi, gan ārīgi, tomēr spēcīgā sēra smaka nu nekādi nerada vēlmi ūdeni pagaršot.

“Ķirzaciņa”

Nu jau pie tiltiņa pār Vēršupīti redzams vesels pīļu bars. Nospriežam, ka tās gan strauji savairojušās, jo laiciņu atpakaļ bija tik divas. Kamēr pētu pīles, ceļabiedrs norāda, ka pastaigājos pa to pusdienu galdu. Jā, tiešām zeme zem kājām nobārstīta ar brūnām maizes drupatām. Šķiet gan, ka pīles jau ir paēdušas, jo brīdī, kad tuvojāmies tiltiņam, tās jau bija ūdenī, nevis metās bēgt.

Krievu ārstam – fiziologam Ivanam Pavlovam veltītais piemineklis izskatās ne mazāk skumji, kā aiz tā esošās bijušās Ķemeru peldiestādes ēkas. Kā pieminekli, tā ēkas ir apskādējusi gan daba, gan cilvēki.

Piemineklis Ivanam Pavlovam

Tā vai citādi apskādētu ēku Ķemeros ir ļoti daudz. Tā kā par pilīm tās dēvēt būtu pārspīlēti, radījām jaunu apzīmējumu – “mājdrupas”. Dažas mājdrupas gan apmēru ziņā daudz neatpalika no pilsdrupām. Ēkai, kur atrodas Ķemeru pasta nodaļa, svaigu krāsas kārtu redzējusi tikai neliela fasādes daļa ap pasta ieeju. Šķiet, ka pasta vajadzībām ēka ir daudz par lielu, bet līdz mājdrupu statusam tā par laimi vēl nav nonākusi. Skumja, aizmūrētām durvīm un logiem stāv arī kino “Atpūta” ēka. Toties prieks par ēku, kurā atrodas bibliotēka un aptieka, jo tā šķiet pavisam nesen atjaunota.

Kino “Atpūta”

“Sešpadsmit,” netālu no kāda veikaliņa nosaka mans ceļabiedrs. Ak, pareizi, suņu skaitīšana 😊 Pie veikaliņa ieejas stāv kāds vīrietis ar saitītē piesietu suni.

Kad atgriežamies Ķemeru stacijā, manām vairāk auto, nekā tur bija, kad sākām soļojumu. Prieks, ka sestdiena un labais laiciņš vismaz dažus izvilinājuši ārpus telpām. Kad jau stūrējam atpakaļ uz Rīgu, manām vairākas pārgājienam tērptas meitenes, kas dodas uz stacijas pusi.

Veiksmīgi noslēgts arī piektais posms, kas mums izrādījās 7,6 km garš. Piecos posmos kopā nosoļoti 18,47 kilometri. Emocionāli ceļabiedrs gandarīts par savu debijas pārgājienu, par fiziskajām sekām, iespējams, uzzināšu rīt.

Jau zinu, ka Ķemeru pusē vēl atgriezīšos, jo ir daži interesenti ģimenes lokā, kas vēlas šo pusi apciemot, kā arī esmu jau konceptuāli iezīmējis aptuveni 30 km pārgājiena maršrutu pa šo apkārtni, ko gan visticamāk veikšu putnu migrācijas laikā.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s