Taksometra šoferis nolemj neklausīt tam, ko saka navigācija un pasažieris, un piebrauc pie Rīgas autoostas. Tas rāda uz tālruņa ekrānā redzamo un, šķiet, skaidro, ka navigācija nez kāpēc rāda nepareizi. Nolemju, ka nav vērts diskutēt ar klusi un visai neskaidri runājošo vīru. Līdz manam vilcienam vēl ir daudz laika, tāpēc izkāpju no taksometra, ceļu mugursomu plecos un soļoju uz Rīgas Centrālās dzelzceļa stacijas pusi.
Pēc sešiem no rīta stacijas apkārtnē vēl visai maz tautas. Lai arī ir piektdiena, daudziem šī ir brīvdiena, kuru būs jāatstrādā sestdien, 20. maijā, tāpēc var arī mazliet ilgāk ļauties miegam. Iegājis stacijā, ātri secinu, ka mans vilciens Rīga – Valmiera aties no 11. ceļa, un kāpju augšup uz to.
Tablo, kas uz perona esošos informē par gaidāmajiem vilcienu pienākšanas un atiešanas laikiem, dara zināmu, ka saule gaisu šorīt sasildījusi jau līdz +3 grādiem. 6:26 vilciens apstājas līdzās peronam, un es varu iekāpt. “Mobilly” aplikācijā iegādājies vilciena biļeti līdz stacijai Lode, iekārtojos sēdvietā pie loga. 6:46 vilciens uzsāk kustību, man priekšā aptuveni divu stundu brauciens. Rīta saule patīkami silda caur vagona logu. Mazliet, protams, žēl, ka divas stundas tik skaistā rītā pavadu vilciena vagonā, nevis takās, bet agrāka vilciena uz Liepu nav.
Šodien esmu plānojis no Liepas nokļūt Raunā. Lielākoties maršrutā ceļi – asfalts, grants, nomales, trotuāri. Temps arī gaidāms visai augsts, jo vēlos paspēt uz autobusu, kas no Raunas uz Rīgu atiet 15:16. Tātad manā rīcībā būs aptuveni sešas stundas.
Īsi pirms 9:00 izkāpju no vilciena stacijā Lode. Vienlaikus ar mani izkāpj arī divi jaunieši ar suņiem un vēl daži cilvēki. Skatoties uz jauniešu mugursomām un apģērbu, spriežu, ka arī tiem padomā garāka pastaiga. Kamēr gaidu pulsometra gatavību pārgājienam, jaunieši jau dodas pāri sliedēm uz Liepu. Kad pulsometrs paziņo, ka GPS gatavs, arī es šķērsoju sliežu ceļus un pa Rūpnīcas ielu soļoju iekšā Liepā.
Liepas iedzīvotāji jau devušies savās ikdienas gaitās. Soļodams garām, sadzirdu divu sieviešu sarunas fragmentu. Kamēr jaunākā no abām kopā ar savu sunīti pošas mājup no pastaigas, vecākā nosaka: “Sazvanāmies. Līdz pusdienām es točna būšu dārzā.” Krietni tālāk sev priekšā redzu arī abus pie vilciena manītos jauniešus ar to suņiem.
Pirmā pietura ir pie pieminekļa Brīvības cīņās kritušajiem karavīriem. Augusta Jullas darinātais, 1919. gada jūnijā notikušās Cēsu kaujas atcerei veltītais piemineklis šai vietā atklāts 1935. gada 11. augustā. Šūnakmenī kalts zemnieka tēls, kas ar vienu roku balstās uz arkla, bet otrā augstu pastiepis zobenu. Par tēla prototipu esot kalpojis Augusta Jullas tēvs Jānis Julla. Pieminekļa sānā granīta plāksne ar Edvarda Treimaņa-Zvārguļa rakstītajām rindām: “Latviet, tev Tēvzemes brīvību varoņi sniedza kā balvu, kad šai vietai tuvojies tu, zemu liec savu galvu.”
Ceļa turpinājumā kāpju lejup ieplakā, kurā atrodams unikāls dabas piemineklis – Lielā Ellīte. Baltajā smilšakmenī te izveidojušās vienīgās dabiskās smilšakmens arkas Latvijā. Aplūkojis arkas, gar strautiņu aizsoļoju arī līdz alai, no kuras dzīlēm izplūst avots. Lielā Ellīte varētu būt septiņus tūkstošus gadu sena. Ala kopā ar avotu esot bijusi nozīmīga svētvieta. Lielā Ellīte ir aizsargājams ģeoloģisks dabas piemineklis.
Netālu no Lielās Ellītes sastopu kādu sarkanīgu puisi ar vareniem ragiem pierē. Velna skulptūra te parādījās pagājušajā gadā, izraisot dažādu viedokļu vētru. Ideja par velna atgriešanos Lielajā Ellītē radusies Priekuļu apvienības pārvaldes tūrisma darba organizatorei. Koka skulptūru veidojis jaunietis no kādas Priekuļu galdniecības.
Līdzās velna skulptūrai uzstādīts arī stends, kurā var iepazīties ar teikām, kas apvij šo vietu. Vairākas no tām vieno līdzīgs sižets. Ierodas viens vai vairāki mācītāji, lai velnu izdzītu no tā mitekļa. Ja vienā gadījumā, šķiet, mēģinājuši pa vienam, un sekmējies tikai divpadsmitajam mācītājam, jo tas vienīgais patiešām bijis bez grēka, tad otrā visi divpadsmit apvienojušies komandā, un to parādīšanās velnu izbiedējusi. Pirmajā teikā velns mūk uz Sietiņiezi, otrajā – uz savu ārpilsētas rezidenci Mazajā Ellītē, ko šodien ceru apskatīt.
Aplūkojis arī līdzās Lielajai Ellītei no akmens izlikto labirintu, kura centrā novietots lielāks akmens ar tajā iekaltām latvju rakstu zīmēm, dodos augšup uz Rūpnīcas ielu. Laukumā līdzās Lielajai Ellītei abi iepriekš manītie jaunieši ar suņiem kārto inventāru tālākajam ceļam. Saulainās dienās pareizu laiku te rāda 2015. gadā uzstādītais saules pulkstenis. Tas veidots īpaši Liepas ciemam no laukakmens ar metāla liepu lapu formas ciparnīcu.
Atstājis pie vilciena sastaptos jauniešus aiz muguras, soļoju tālāk pa Rūpnīcas ielu. Tās pretējā malā slejas iespaidīga izmēra, no sarkaniem ķieģeļiem celta ēka. Dakstiņiem klātā jumta korē iekārtojies balto stārķu pāris. Logu rāmji gan lūkojas uz mani tukšām, melnām acīm. Daļa jumta dakstiņu arī zudusi. Ēkas pamati likti 1989. gadā. Tas ir reiz iecerētais Liepas kultūras nams, kas iespēju ziņā mērotos spēkiem ar Valmieras drāmas teātra ēku. Nams gan tā arī nav pabeigts.
Kad pagriežos no Rūpnīcas uz Smiltenes ielu, ieraugu raibos toņos krāsotu autobusu pieturas nojumi. Spriežot pēc mākslinieka paraksta uz zīmējuma, šo pieturu atdzīvinājuši Liepas jauniešu centra “Apelsīns” pārstāvji. Aiz pieturas esošajā “Saulviju” sētā manāma rosība. Te vairākas paaudzes kopā dodas pavasara dārza darbos. Smiltenes ielas malā kaķis pieplacis pie zemes zālājā un vēro mani tuvojamies.
Nākamais pagrieziens pa labi uz ceļu, kas ved uz Jaunraunu. Te ievēroju aiz netālajām mājām slejamies vējdzirnavu torņa drupas. Tā kā nav pārliecības, ka starp visiem žogiem un īpašumiem ir pieklājīgs ceļš uz dzirnavām, tad šoreiz palūkojos uz tām tikai no droša attāluma, tad turpinu savu ceļu.
Pa koku ieskautu gatvi esmu gandrīz sasniedzis Liepas muižu, kad norādes aicina doties pa kreisi, kur aiz Liepas kapiem, otrpus laukam un gravas vidū paslēpusies Liepas Mazā Ellīte. Aizsoļoju garām kapsētai, kurā šobrīd kapu kopšanu veic kāda sieviete, un soļoju pa taku pāri laukam. Saule nolēmusi uz mirkli atvilkt elpu un paslēpusies aiz mākoņiem.
Otrpus laukam taka ievijas mežā un pakāpeniski ved lejup. Koku ēnā patvērušies ziedoši vizbuļi. Nokāpis gravā un pamazām metot loku pa labi, ieraugu meklēto. Zaļas lapas ieskauj balta smilšakmens sienu, kurā izveidojusies neliela, šaura ala, no kuras izplūst avots. Te uzstādītais informācijas stends vēsta, ka veci ļaudis avotam esot piedēvējuši dziednieciskas spējas. Avota ūdens esot dziedējis acu kaites.
Šķērsojis pašķību laipiņu pār avotu, pakāpjos augstāk gravā otrpus Mazajai Ellītei, lai secinātu, vai te redzamā taka pagriežas atpakaļ uz vietu, kur ienācu mežā. Tādu pārliecību negūstu, tāpēc dodos vien atpakaļ pa to pašu ceļu, pa kuru nokāpu gravā. Tā kā vēlos paspēt uz konkrētu autobusu, daudz vaļību un eksperimentu šodien nevaru atļauties.
Vēlreiz šķērsojis lauku, pagājis garām kapiem, pasveicinot sievieti, kas tur joprojām strādā, izeju uz Liepas – Jaunraunas ceļa un uzreiz nogriežos pa grantētu ceļu, kas ved uz Liepas muižu. Pirmās pamanu jaunākas ēkas netālu no muižas, kas šķiet vai nu nepabeigtas, vai izpostītas. Iespējams, ka pareizi ir abi minētie varianti. Kartē šī vieta nosaukta par “Gaitiņiem”.
Liepas muiža jeb Lindenhof izveidota 1672. gadā, kā to pavēsta arī vārtiņiem piestiprinātais ģerbonis, un gadsimtu gaitā līdz pat 1919. gadam tai bijuši vairāki desmiti īpašnieku. Cēsu kauju laikā daļa muižas ēku izpostīta. Muižas kungu mājā ilgāku laiku – no 20. gadsimta divdesmitajiem gadiem līdz 1970. gadam – darbojusies skola. Muižas ēku atjaunošana uzsākta 2014. gadā.
Pirmā mani sagaida kādreizējā muižas vagara ēka, kuras gala sienu rotā liels uzraksts “Liepas muiža”. Neliela plāksnīte pie ieejas vēsta, ka ēka tapusi pirms 1840. gada. Pagājis garām vagara ēkai, apskatu arī amatnieku darbnīcas un citas ēkas. Muižas teritorijā ļoti populāra ir zīme “Bīstami! Nestaigāt!”. 19. gadsimta spirta noliktava pavisam pārvērtusies drupās, bet nu tā ir mākslas objekts “Arkāde”.
Parkā uzstādīta koka skulptūra “Īslaicīga apstāšanās”. To darinājis lietuviešu skulptors Kestutis Benedikas, par materiālu izmantojot savu mūžu nodzīvojušu koku, kas audzis pie Liepas muižas ieejas. Skulptūra uzstādīta 2015. gada 21. jūnijā un, kā uzskata pats mākslinieks, simboliski attēlo mūsu dzīvi – īslaicīgu apstāšanos starp zemi, uz kuras mēs piedzimstam, un debesīm, uz kurām tiecamies.
Liepas muižas kungu mājas logi un durvis ir cieši aizdarīti, piekļuve ēkai ierobežota un papildināta ar iepriekš jau minētajām brīdinājuma zīmēm. Kungu māja vēl gaida, kad sāksies darbs pie tās atjaunošanas.
Kad vēsturiskās Liepas muižas ēkas apskatītas, atgriežos uz Liepas – Jaunraunas ceļa un soļoju ārā no Liepas ciema. Manā priekšā plešas Raunas ieleja. Redzu, kā ceļš manā priekšā pamazām aizvijas lejup. Apkārtējie meži un lauki saposušies visdažādākajos zaļās krāsas toņos. Te beidzas arī asfalts, dodot man iespēju kādu laiku elpot garāmbraucošo auto saceltos putekļus. Par laimi tādu auto te ir visai maz.
Nonāku pie Raupēnu tilta pār Raunu, uz kura ir vienīgais asfalta seguma posms manā ceļā līdz Jaunraunai. “Jāņa sēta” savās kartēs šo tiltu atzīmējusi kā apskates vērtu, ievērojamu būvi. Rauna te izvijusies līkumos, un es nokāpju upes krastā, lai palūkotos uz tiltu. Upes krastos te vietām slīpas, smilšainas pludmales. Tā kā neesmu tiltu konstruktors, Raupēnu tilts man izskatās pēc labā stāvoklī esoša dzelzsbetona tilta, kas īpaši neizceļas uz citu tiltu fona. Spriežot pēc konstrukcijām un margām, tilts nesen rekonstruēts, tāpēc iespējams, ka laikos, kad “Jāņa sēta” veica savu atzīmi, tas bija vecāks un ar kaut ko īpašāks.
Kamēr lodāju pa Raunas krastu, pamanu, ka man virsū krīt kas sīks un balts. Palūkojos augšup, vai neesmu nokļuvis zem kādas ziedošas ievas, bet tad saprotu, ka krīt sniega pārslas. Pelēks mākonis ir atvedis, iespējams, sezonas pēdējo sniega vezumu un tagad pamazām izsijā to Raunas apkārtnē.
Atgriežos uz ceļa un atsāku malt putekļus. Vēl kādu brīdi sniega pārslas turpina birt no debesīm, bet tad mākonis savu kravu aizved kur tālāk, un saulei izdodas izspraukties no mākoņu aizsega.
Ieraudzījis ceļa labajā pusē akmens nožogojumu, saprotu, ka esmu sasniedzis Jaunraunas kapus. Kapu kapliča ilgu laiku glabājusi kādu nozīmīgu kolekciju, kas plašākai sabiedrībai kļuva zināma vien pirms dažiem gadiem, – piecdesmit trīs metāla kroņus. No metāla rūpīgi darinātu, krāsotu kroņu tradīcija Latvijā esot bijusi populāra no 19. gadsimta beigām līdz Otrajam pasaules karam. Izvēloties kapa vietas rotājumus, kroņi bijuši gluži kā starpposms starp dabiskiem vainagiem, kas ātri novītuši, un akmens pieminekļiem. Jaunraunas kapu pārzine izmešanai paredzētos kroņus apkopojusi kapličas bēniņos, izveidojot lielāko šādu kroņu kolekciju Latvijā un, iespējams, visā Baltijā.
Ejot tālāk, pametu skatienu pāri laukiem uz dienvidaustrumu pusi. Tur virs koku galotnēm paceļas Spāriņu kalna ugunsnovērošanas tornis. Pēc kāda laika soļošu krietni tuvāk tam, jo turp vedīs mans ceļš no Jaunraunas uz Raunu. Nu gan skatiens un domas pievēršas kam krietni tuvākam, jo ceļa malā ir norāde uz piemiņas vietu komunistiskā genocīda upuriem.
Tēlnieces Gaidas Grundmanes izveidotā piemiņas vieta atklāta 2000. gada 14. jūnijā tā “Baižēnu” šķūņa drupās, kurā naktī uz 1949. gada 25. martu tika savesti 40 Jaunraunas pagasta iedzīvotāji, lai no rīta viņus konvojētu uz Lodes dzelzceļa staciju, no kurienes tie lopu vagonos izsūtīti tālāk uz Sibīriju.
Pie mūra stiprinātas divas metāla sliedes, kas sniedzas augšup. Granītā kalts, vējos un lietos jau pabalējis uzraksts “Pieminiet Sibīrijas sniegos aizvestos 1941 1945 1949”. Vēlāk pievienota arī plāksne ar to pagasta iedzīvotāju vārdiem un uzvārdiem, kuri nošauti vai miruši izsūtījumā, kā arī skulptūra ar sievieti, kas, stāvot līdzās maisam ar mantām, rokās tur zīdaini.
Drupu iekšpusē sarindoti laukakmeņi no mājām, kuru iedzīvotāji tika izsūtīti. Te uzstādīts arī piemiņas akmens Lāčplēša Kara ordeņa kavalierim Kārlim Rukam, kas arestēts 1944. gadā un 1951. gadā miris izsūtījumā.
“Baižēnos” izveidota iespaidīga piemiņas vieta, kas liek apstāties, aizdomāties un ļoti novērtēt to, kas mums šobrīd ir dots.
Pārgājiena turpinājumā izsoļoju cauri augstu egļu ieskautam ceļa posmam un, nonācis klajumā, tālumā jau varu saskatīt kādreizējās Jaunraunas muižas ēkas un ēku drupas. Pavērojis, vai neieraudzīšu kādu taisnāku ceļu pāri laukiem, galu galā palieku pie sākotnējās ieceres aizsoļot līdz Priekuļu – Raunas šosejai un gar to ieiet Jaunraunā.
Mans ceļš pamazām ved kalnup uz šosejas pusi. Pa to ik pa brīdim aiztrauc lielākas un mazākas automašīnas, bet reti kāda no tām iegriežas ceļā, pa kuru šobrīd eju.
Sasniedzis Priekuļu – Raunas autoceļu, pagriežos pa labi un šķērsoju Jaunraunas ciema robežu. Ceļa labajā pusē mani sagaida kādreizējā Jaunraunas muižas kalēja māja un smēde. Ēka nesen atjaunota, tiekot pie jauna jumta seguma, sienu krāsojuma un, esmu visai drošs, arī citiem uzlabojumiem. Aiz kalēja mājas paceļas muižas saimniecības ēka.
Jaunraunas muiža kādreiz bijusi Raunas pilsmuižas pusmuiža, tad 1744. gadā Krievijas ķeizariene Elizabete uzdāvināja to feldmaršalam Ņikitam Trubeckojam. Vēlāk muiža vairākkārt mainījusi savus īpašniekus.
Manu skatienu piesaista kāds objekts līdzās otrpus ceļam esošajai autobusu pieturai. Uz zemes te noguldīts visai liels, saulē izbalējis, tomēr manāmi zils koferis, kurā kāds izveidojis puķu dobi Latvijas kartes formā. Dobē iestādīts arī pamatīgs uzgrieznis, kas, šķiet, kartē apzīmē kofera atrašanās vietu – Jaunraunu. Nolemju pieturā iegriezties pēc muižas apciemojuma, kad noteikti derētu iestiprināties pirms soļojuma uz Raunu.
Eju pa ceļu uz Jaunraunas muižas kungu mājas pusi. No 19. gadsimta sākumā klasicisma stilā celtās ēkas palikušas vien drupas. Pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados muižā esot uzsākta restaurācija, bet tā nav pabeigta. Kungu māja jau palikusi bez jumta, pamazām grūst arī tās sienas. Te pat nav nepieciešami Liepas muižā redzētie uzraksti, jo ir ļoti skaidrs, ka ieiet ēkā būtu bīstami.
Labāk veicies muižas pārvaldnieka mājai, kas ir atjaunota un ārēji šķiet ļoti labā kārtībā. Ēkas gala sienu rotā mājai dotais nosaukums “Alpi”. Līdzās namam stāv suns, kas skaļi, bet ne pārāk agresīvi pauž savas domas par manu ierašanos.
Līdzās Jaunraunas muižas pārvaldnieka mājai paceļas klēts. Tā vēl gaida nopietnāku restaurāciju, tomēr atjaunotais ārsienu krāsojums liecina, ka ēkai ir saimnieks, kas par to gādā. Klēts jumtu biezā slānī nosedzis sūnu paklājs.
Kādreizējā muižas kūts atrodas vietā, kur, šķiet, nelūgti viesi īsti nav gaidīti, tāpēc nolemju, ka esmu redzējis gana daudz no Jaunraunas muižas centra apbūves, un griežos atpakaļ uz Priekuļu – Raunas ceļu. Laiks man atvilkt elpu, jo turpinājumā būs garāks soļojums gar ceļa nomali uz Raunu.
Sēžot pieturā un iestiprinoties, vēroju garenu ēku otrpus ceļam. Pazīmes liecina, ka ēkā vēl pavisam nesen atradies veikals. Vēsturiski tas bijis Jaunraunas muižas krogs. Divi motociklisti, garām braukdami, uzmet man skatienu, tad aizducina uz Priekuļu pusi.
Iestiprinājies un atpūtinājis kājas, ceļos, lai turpinātu savu pārgājienu. Lieliski iekļaujos vēlamajā laika grafikā, tāpēc esmu drošs, ka pirms iekāpšanas autobusā izdosies redzēt vēl virkni iecerētu apskates objektu. Ceļa nomales te ir gana platas un līdzenas, lai, tuvojoties automašīnām, es varētu pārcelties uz tām un raiti turpināt soļojumu. Dzeltenas pienenes rotā manu ceļu uz Raunu.
Aiz kokiem paslēpušās mājas ar nosaukumu “Dzirnavas”. Vispirms sadzirdu tās, jo ūdens skaļi krīt lejup pār dzirnavu aizsprostu. Tad jau aiz ceļmalas kokiem kļūst manāmas arī ēku aprises un saules mirguļošana krītošajā ūdenī. Pie vecajām dzirnavām sākas Talīte (saukta arī par Tālīti), kas pēc vairāk nekā četru kilometru tecējuma ieplūst Raunā netālu no “Sillakām”.
Ceļa kreisajā pusē parādās slaidu, baltu bērzu rinda, kas blēj skaļās balsīs. Piegājis tuvāk, redzu, ka blējēji ganās pļavā otrpus bērziem. Tā ir pārpilna lielākām un mazākām aitiņām. Šautuves ciemā daudz ne tikai aitu, bet arī lauksaimniecības tehnikas, kas sarindota “Jaunarājos”. Mazais ciems zināms arī ar to, ka 1876. gadā te dzimis latviešu farmaceits, augstākās farmaceitiskās izglītības pamatlicējs Latvijā Eduards Otto Zariņš.
Autoceļa malā esošajos “Kārļu Kalnos” ieraugu divas ārēji visai senatnīgas ēkas. Iespējams, ka tās ir daļa no kādreizējās Kārļkalna pusmuižas, kas reiz atradusies Jaunraunas muižas īpašumā. Pagājis vēl nelielu gabaliņu, palūkojos pāri laukiem un pļavām. Tālumā redzama Jaunraunas kapu kapliča, pie kuras šodien jau paviesojos.
Turpinu savu soļojumu gar šoseju. Auto satiksme ir visai mierīga. Saule te pašķir mākoņus, lai palūkotos uz apkārtni, te atkal paslēpjas aiz tiem. Pie “Prikuļiem” ieraugu sarkanos un baltos torņos krāsoto Spāriņu kalna ugunsnovērošanas torni, uz kuru iepriekš raudzījos no Liepas – Jaunraunas ceļa.
Ejot tālāk, izmantoju arī iespēju tikt pie spoguļpašiņa, kad ieraugu spoguli, kas palīdz uz šosejas droši izbraukt “Gala Spāriņu” iemītniekiem un viesiem. Tuvojoties Ārupītei, ceļa pretējā malā ieraugu stāvlaukumu, no kura viena automašīna gatavojas doties prom, bet cita jau ierodas tās vietā. Mirkli padomājis par to, kas gan te piesaista braucējus, atceros, ka šai vietā kartēs atzīmēts avots. Tad jau tā ūdens ir tiešām labs, ja apkārtnes iedzīvotāji brauc pildīt to savos traukos.
Šķērsojis Cēsu un Smiltenes novadu robežu, sasniedzu Strīķeļu autobusu pieturu. Uz tās sarkano ķieģeļu sienas kāds grafiti mākslinieks ir attēlojis savu darbarīku – krāsas baloniņu. Aiz Strīķeļiem lielais ceļš pagriežas pa kreisi, kļūstot par Raunas apvedceļu, bet es soļoju taisni pa grants ceļu, kas ved uz Raunu.
Pa kreisi no ceļa koki pašķiras, un es ieraugu Pāvulu smilts un grants karjera plašumus. Vietām zaļi kociņi jau pakāpušies augstāk smilšu pakalnos, šur un tur var manīt pa lielākai akmeņu kaudzei. Pa labi no ceļa jau visai padilusi zīme vēsta, ka izgāztuve ir slēgta. Gluži kā grants karjerā, arī te apvidu veido tehnikas sastumti pakalni un lejas, bet krietni zaļāki, nekā Pāvulos, kur notiek aktīva dabas resursu ieguve.
Pagājis garām Pāvulu karjeram, griežos pa kreisi un soļoju uz “Birztalu” mājām. Suņu balsis nedzirdu, toties saklausu skaņu, ko rada malkas skaldīšana. “Birztalu” saimnieks strādā, lielas pagaļu kaudzes paslēpts, gādājot malku nākamajai apkures sezonai. Novēlējis tam veiksmi darbā, apvaicājos, vai drīkstu uz Raunas pusi iziet caur “Birztalu” pagalmu. Tas noteikti ir taisnāks ceļš, bet, nesaņēmis saimnieka atļauju, esmu gatavs iet arī nedaudz garāku gabalu. “Birztalu” saimnieks ir man labvēlīgs, un drīz jau mani sveic “Birztalu” kaimiņu “Noriņu” gaiļa dziesma.
Strauji tuvojos Raunai, kad pirms pašas tās robežas ieraugu augstu ēku ceļa labajā pusē. Tā daļa, kas tapusi no baltiem ķieģeļiem un koka mani interesē mazāk, jo acīmredzami ir celta pagājušā gadsimta otrajā pusē, bet ēkas galvenās daļas sienas ir mūrētas no akmens un sasniegušas jau cienījamu vecumu. Manā priekšā ir kādreizējās Baižkalna muižas šķūnis.
Gabaliņu tālāk redzami vēl kādi akmens mūri. No ēkas gan visai maz saglabājies – dažas sienas un ieejas arka. Drupas, uz kurām raugos, ir paliekas no Baižkalna muižas rijas, kas bijuši īpaša ar savu trejzaru formu. Ēkas vidū atradusies telpa sešiem stūriem – piedarbs. No piedarba uz trim pusēm kā stari stiepušies rijas korpusi, kuros kaltēta labība.
Esmu sasniedzis Raunas robežu. Ceļazīmei, kas vēsta par apdzīvotas vietas sākumu, piestiprināta arī zīme, kas vēsta, ka Raunas ciemā tiek veikta video novērošana. Krustojumā izvēlos ceļu pa kreisi. Pa koku ieskautu gatvi soļoju dziļāk iekšā kādreizējās Baižkalna muižas teritorijā.
Pirmā manu uzmanību piesaista muižas kalpu māja “Stūrīši”, kas atrodas pa labi no ceļa. Logu ailas apdarinātas sarkaniem ķieģeļiem, arī mājas jumts ir sarkans un daļa no tā joprojām segta ar māla dakstiņiem. Uz palodzes sēž mājas saimnieks un, pūkaino asti pār palodzes malu pārkāris, nopietni noskatās, ko es te daru.
Otrpus ceļam paceļas viena no muižas klētīm, kurai seko muižas pārvaldnieka ēka ar dakstiņu jumtu. Te sastopu jaunu pāri, kuru atvase, ar kaut ko ļoti neapmierināta, skaļi protestē un aizlidina pa gaisu savu dzēriena pudeli. Pa labi no ceļa atrodas Baižkalna muižas kungu māja, bet manā acu priekšā esošā divstāvu daudzdzīvokļu māja visai maz atgādina 19. gadsimta pirmajā pusē tapušu celtni. Nama pārbūve veikta pagājušā gadsimta sešdesmitajos gados.
Tuvojos muižas staļļiem, kuros šobrīd mīt jātnieku sporta klubs “Baižkalna staļļi”. Aiz muižas šķūņa, kas ar zaļām sūnām klātu jumtu slejas ceļa malā, manu laukumu, kurā divas jātnieces tieši šobrīd devušās izjādē.
Baižkalna muižas stallis ir pamatīga celtne akmens mūriem. Tam līdzās arī muižas ratnīca. Iekšpagalmā var nokļūt caur vārtu arku, kas arī, protams, tapusi no akmens. Aiz ēkām plešas vēl vairāki laukumi izjādēm ar zirgiem. Sastopu arī pašus četrkājainos sportistus.
Izgājis cauri Baižkalna muižas ēku kompleksam, nokļūstu uz Valmieras ielas, pa kuru soļoju uz Raunas upes pusi. Turpinot iet pa Valmieras ielu, es sasniegtu ciema centru. Aiz kokiem un ēkām jau manāmi Raunas evaņģēliski luteriskās baznīcas un Raunas pilsdrupu torņi. Vispirms gan esmu iecerējis apskatīt vairākus interesantus objektus Raunas upes krastos, tāpēc no Valmieras ielas pagriežos pa labi uz Krasta ielu.
Netālu no Krasta iela 18. nama atrodu dzelzs pakāpienus, kas ved uz Raunas Dzirnavu dīķa pusi, un kāpju lejup. Te sastopu divas sievietes, kurām seko vairāki bērni, tāpēc nolemju nespraukties cauri bērnu bariņam, kam, šķiet, ļoti patīk kāpelēt pa kāpnēm, bet turpinu ceļu pa taku, kas no kāpņu vidus posma aizved pa labi.
Sekojot takai, pamazām nokāpju gravā un drīz stāvu Dzirnavu dīķa malā. Dīķa galā redzams tas, kas saglabājies no veco Raunas dzirnavu ēkas. Dīķa malā divi vīri makšķerē. Rauna te iztek cauri dīķi, lai otrpus dzirnavu aizsprostam turpinātu savu tecējumu uz Gauju.
Soļoju pa taku pretēji Raunas tecējumam. Te plaši laukumi segti baltiem un dzelteniem vizbuļiem. Takas apmeklētāji savu veiklību, līdzsvaru, spēku var pārbaudīt dažādās no koka darinātās ietaisēs. Otrpus Raunai slejas Tanīsa kalns.
Ieraudzījis plāksni, uz kuras attēlots uzdevums prasa palīdzēt velnam, kas katrā rokā satvēris pa maišelim ar sīknaudu, atrast pareizo ceļu uz tā dārgumu glabātuvi – alu, saprotu, ka tepat līdzās jau meklējama arī Raunas Velnala.
Pakustinājis mazās, pelēkās šūniņas un palīdzējis velnam nokļūt alā, iepazīstos arī ar informāciju plāksnes otrā pusē. Te atstāstīta teika par bagāto velnu, kas dzīvojis Raunas apkārtnē un sākotnēji glabājis bagātību peklē, bet tur jaunie velnēni ķērušies tai klāt bez velna ziņas, tad paslēpis to mežā, bet tur zemes bērni to atraduši, tāpēc velns nolēmis rakt alu, kur droši glabāt savu bagātību. Zemi velns bēris otrpus upei, tā radies Tanīsa kalns. Velns būtu mierīgi dzīvojis alā, bet kādā pavasarī Rauna pārplūdusi, liekot velnam pārcelt savu bagātību uz sausāku vietu.
Dodos apskatīt pašu velna izrakto Velnalu. Ala izveidojusies baltā smilšakmenī., tās sienas izraibinājuši dažādi rakstu pratēji. Ieeju iekšā alā, kuras griestu augstums esot aptuveni trīs metri. Telpas gala sienā redzama neliela, zema eja. Iespējams, ka aiz tās slēpjas alas turpinājums, bet nolemju iztikt bez spraukšanās tik mazās ejās, lai izvairītos no nokļūšanas Šaurā Bezizejā, kā to Trusīša alā piedzīvoja Vinnijs Pūks, jo man nav līdzi draugu, kas varētu palīdzēt no tās izkļūt.
Smilšakmens siena, kurā rodama alas ieeja, šķiet dzīva. Tādu to padara ne tikai putni, kas laidelējas pa alas apkārtnē augošo koku zariem, bet arī ūdens, kas rit lejup gar smilšakmens sienām. Tas mēģina trāpīt man uz galvas, kad dodos iekšā alā un ārā no tās. Ziemā ala droši vien rotājas ar skaistu ledus bārdu.
Atgriezies uz takas, pēc brīža sasniedzu vietu, kur Raunā ietek Līčupe. Upju satekas vietā iekārtots galdiņš ar soliem, lai dotu iespēju takas apmeklētājiem atpūsties. Galda vidū piestiprināts dambretes spēles laukums, kas ļauj uzspēlēt 64 lauciņu dambreti ar baltas un zaļas krāsas klucīšiem. Raunas pretējā krastā, Tanīsa kalna pakājē ir ēkas, kurās darbojas dabīgo čipsu ražotne “Latnature”.
Šķērsojis Raunu un izgājis uz Cēsu ielas, pa to kārtējo reizi dodos pāri Raunai, jo pirms viesošanās ciema centrā vēlos apskatīt vēl kādu dabas pieminekli – Raunas Staburagu. Soļoju kalnup pa Miera ielu, kamēr sasniedzu autostāvvietu, no kuras apmeklētāji kājām turpina ceļu uz Staburagu.
Īsi pirms tam, kad esmu iesoļojis autostāvvietā, mani apsteidz “Volvo” markas automašīna. “Aizmirsti! Es pirmais te biju,” es pie sevis norūcu un pielieku soli. “Volvo” sēdošie gan tikai aplūko informācijas stendus un aizbrauc prom, Raunas Staburagu neapskatījuši.
Pa taku aizsoļoju līdz vietai, kur koka pakāpieni ved lejup uz Staburagu. Kāpņu sākumā abās to pusēs pie margām piestiprinātas mazas kastītes. Iespējams, ka tie ir sensori, kas fiksē apmeklētāju kustību. Varu tikai minēt.
Dodos lejup pa pakāpieniem un iznāku Raunas malā vietā, kur upes pretējā, labajā krastā slejas meklētais dabas piemineklis. Raunas Staburags ir saldūdens kaļķiežu veidojums Raunas upes senlejā, kurš veidojies, vairākus tūkstošus gadu (dažādos avotos min no pieciem līdz desmit tūkstošiem gadu) avota kaļķiem nogulsnējoties un sacietējot augsnes virskārtā, un, avotam plūstot pār Staburagu, turpina aug arī mūsdienās. Raunas Staburags ir aptuveni 3,5 metrus augsts un 17 metrus plats. Kopš Daugavas Staburaga appludināšanas 1966. gadā šis ir vienīgais šāda veida dabas piemineklis Latvijā.
Raunas Staburags tērpies zaļganbrūnas sūnas kažokā ar zaļu sūnu un aļģu apmali, gar kuru sīkām straumītēm Raunā līst pār Staburagu plūstošo avotu ūdeņi. Klintī melnē arī vairākas tumšas nišas. Trokšņus, kuru nozīmi man neizdodas atminēt, ik pa brīdim rada ierīce, kas uzstādīta laukumiņā līdzās Staburagam, bet citādi šai brīdī varu mierīgi atvilkt elpu un izbaudīt faktu, ka esmu vienīgais Raunas Staburaga viesis. Pastaigāju šurpu un turpu gar Raunas krastu, lai no dažādām pusēm aplūkotu dabas radīto pieminekli.
Pēc Raunas Staburaga apskates kāpju atkal augšup, lai dotos uz autostāvvietas un Miera ielas pusi. Ļaudis rosās savos piemājas dārzos. Izsoļoju uz Cēsu ielas, šķērsoju Raunu un pievēršu savu skatienu divdesmit četrus metrus augstajam Tanīsa kalnam jeb Tanīsa pilskalnam. Tas esot bijis viens no lielākajiem un visvairāk nocietinātajiem seno latgaļu pilskalniem un apdzīvots no sestā gadsimta pirms mūsu ēras līdz mūsu ēras četrpadsmitajam gadsimtam. 19. gadsimtā kalns izmantots atpūtas un sabiedriskajām vajadzībām.
Ietve ved slīpi augšup gar Tanīsa kalnu. Sekoju tai, tad turpinu ceļu pa taku. Raunā laikam daudz aktīvu riteņbraucēju vai grīļīgu gājēju, jo koks un informācijas stends, kas atrodas līdzās stāvākai takai uz pilskalna plakumu, paslēpti aiz ziliem, bieziem matračiem. Visticamāk matrači paredzēti tam, lai tie, kas trauc lejup no pilskalna, tiktu cauri bez nopietnām traumām.
Es izvēlos lēzenāku taku un drīz stāvu Tanīsa pilskalna plakumā. Pirmās ieraugu mūra drupas kalna ziemeļaustrumu galā. Tās palikušas no 19. gadsimtā celta paviljona. Mūra priekšā arī neliela, no dēļiem darināta skatuvīte, kas noteikti ir krietni jaunāka par paviljona drupām.
Pilskalna plakuma vidū ierīkota ugunskura vieta. Apeju apkārt Tanīsa kalna plakumam, lai, izmantojot apstākli, ka koki vēl tikai sākuši dzīt jaunās lapas, palūkotos uz apkārtni, ko var saskatīt no kalna.
Pagājis aiz vecā paviljona mūra sienas, lejā aiz koku lapu priekškara ieraugu kādu ēku, kas ir valsts nozīmes arhitektūras piemineklis un glabā stāstus par diviem izciliem 20. gadsimta ārstiem – Raunas slimnīcas dibinātāju Rūdolfu Skaidro un Latvijas onkologu, psihoterapeitu Jāni Zālīti.
Ziemeļu pusē saskatāms Dzirnavu dīķis un, protams, Raunas upe. Ziemeļrietumos ieraugu Raunas Velnalas ieeju, dienvidrietumos manam skatienam paveras Līčupes un Raunas sateka ar koka dambretes galdu atpūtas vietā, bet tālāk redzu Miera ielu ar tās garo kāpumu, pa kuru vēl pirms brīža stampāju augšup uz Raunas Staburaga pusi.
Nokāpis no Tanīsa kalna, dodos sava pārgājiena noslēdzošajā posmā pa Raunas ielām. Cēsu ielā apskatījis Raunas pasta ēku, soļoju līdz Vidzemes, Rīgas un Cēsu ielu apļveida krustojumam. Tā apkārtnē esošajos veikalos tirdzniecība rit pilnā sparā, vieni Raunas iedzīvotāji nāk ārā no veikaliem, citi dodas iekšā.
Laukums līdzās Raunas autoostai sagaida ar pavasarīgiem rotājumiem un ziedošām atraitnītēm pildītiem podiem. Aiz šī laukuma, Vidzemes un Valmieras ielu krustojumā augstu paceļas Raunas evaņģēliski luteriskās baznīcas tornis. Spilgts akcents ir dzeltenie baznīcas vārtu stabu gali. Raunas luterāņu baznīcas pirmsākumi meklējami 14. gadsimtā. Baznīcas ēka vairākkārt nopostīta, tad atjaunota. Pēdējā pārbūve notikusi 1937. gadā.
Dodos pāri Vidzemes ielai, kur mani sagaida piemineklis Jānim Cimzem, kurš dzimis 1814. gadā Raunas pagasta Cimzas muižā. Tēlnieka Romualda Getauta darinātais piemineklis te atklāts 1989. gada 20. jūnijā. Jānis Cimze savas dzīves laikā izaudzinājis vairāk nekā 400 skolotāju, vācis tautasdziesmas, kļuvis par latviešu kora mūzikas pamatlicēju.
Pagājis garām Raunas pagasta pārvaldes ēkai, kas brīvdienā, protams, visai klusa, nonāku rotaļu laukumā. Te uz ēkas sienas skatāms kāds jaunāku laiku mākslinieku darbs. Apsolu sievietei, kas sēž uz soliņa līdzās ēkai, ka bildi ar mākslas darbu uzņemšu bez tās kadrā. Solījums tiek turēts.
Pakalnā paceļas Raunas viduslaiku pils drupas, uz kurām ved gara pakāpienu rinda. Kāds puisis pirmais dodas augšup, pēc brīža es sekoju. No kādreizējās Rīgas arhibīskapa pils saglabājušies visai apjomīgi mūri.
Sasniedzis pilsdrupas, mirkli atvelku elpu, tad pamazām izstaigāju drupas. Raunas pils esot celta 14. gadsimta otrajā pusē un bijusi viena no Rīgas arhibīskapa galvenajām uzturēšanās vietām ziemas sezonā – no oktobra līdz februārim. Pils vairākkārt pārbūvēta, bet drupās tā sāka pārvērsties 17. gadsimta beigās, kad zviedri nolēma uzspridzināt pils nocietinājumus.
No pils saglabājušies gan galvenā korpusa mūri, gan atsevišķi stāvoši sienu fragmenti. Pils torņa drupās izbūvēts skatu tornis, bet durvis uz to aizslēgtas. Lai tiktu pie atslēgas, jādodas atpakaļ uz Raunas centru, bet, tā kā iepriekš šai tornī esmu pabijis, nolemju, ka šoreiz neskriešu pēc atslēgas.
Pilskalna nogāzē, kas vērsta uz Raunas centra pusi, divas kundzes lasa gaiļbiksītes, ar ko pārpilns pils apkārtnes zālājs, kā arī tās dažviet uzrāpušās līdz pils mūriem. Novēlu abām zāļu tēju lasītājām veiksmi darbā.
Sava informatīvā plāksnīte tikusi pašai pilij, sava arī vienam no nesen pētītajiem pils fragmentiem – piena kambarim. Izrakumi piena kambara atrašanās vietā notikuši no 2007. līdz 2012. gadam, to mērķis bijis atsegt ēku tās pēdējās apdzīvotības – 17. gadsimta – līmenī.
Apskatu pili no visām pusēm, izstaigāju arī tās pagalmu. Mazliet mulsina tas, ka zem virknes pils logu izlauzta visa siena, izveidojot garas rētas vecajos mūros. Vai to kāds darījis apzināti? Ja jā, tad ar kādu mērķi? Nespēja iekāpt pa logu, tāpēc sagrāva sienu līdz pieņemamam augstumam?
Kāpju atkal lejup no pils uz rotaļu laukumu, tad pa bruģētiem celiņiem dodos uz Raunas brīvības pieminekļa “Koklētāja” pusi. Liekot soļus, ieraugu ko interesantu uz bruģa. Kāds te uzrakstījis dzejas rindas: “Gribējās tā viegli, viegli. Lai atskan tikai mūsu smiekli.”
Tēlnieka Kārļa Zemdegas veidotais Raunas Brīvības piemineklis veltīts Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās kritušo Raunas draudzes locekļu piemiņai. Pieminekļa pamatakmeni ielika 1932. gada 19. jūnijā, bet 1933. gada 20. augustā notika Raunas Brīvības pieminekļa atklāšana. Piemineklī attēlota koklētāja, tā pamatni rotā Baumaņu Kārļa sacerētās Latvijas valsts himnas vārdi: “Dievs, svēti Latviju!”
Ar Brīvības pieminekļa apskati noslēdzas šai dienai ieplānoto apskates vietu un objektu programmu. Nu varu griezt stūri uz Raunas autoostas pusi. Nokāpis pa pakāpieniem, kas ved lejup no pieminekļa, atrodu vēl vienu uzrakstu uz bruģa: “Ozolu azotē koklētājas dziesmu kā sauli mūžībā sējis.” Kļūst arvien interesantāk, jo divi panti jau liecina par kādu lielāku akciju.
Lēnām soļodams uz autoostas pusi, skatos apkārt, vai neieraudzīšu vēl kādas dzejas rindas, un tiešām atrodu vēl trešo pantu: “Ja sirdī ilgas pēc zilām tālēm, zied Raunas kalni sniegotām gālēm.” Trūkst informācijas, vai šie trīs ir vienīgie panti uz Raunas bruģa, vai kaut kur meklējamas vēl kādas dzejas rindas, bet kāds ir pacenties padarīt ietves daudz sirsnīgākas.
Iegriezies Rīgas ielas “Elvi”, lai tiktu pie trauciņa ar lakto dzērienu, aizsoļoju līdz autoostai un pēc 28,9 kilometriem un teju sešām stundām lieku punktu savam pārgājienam no Liepas uz Raunu. Līdz autobusa pienākšanai vēl aptuveni pusstunda, tāpēc iestiprinos un, izmantojot brīdi, kad autoostas nojume tukšāka, tieku arī pie sausākas drēbju kārtas.
Autobuss ierodas laikus. Kamēr es mēģinu vienoties ar autobusa biļešu aparātu par bezkontakta kartes pieņemšanu, cita pasažiere dzenas pakaļ vīrietim, kas, izkāpjot no autobusa, atstājis tajā savu naudas maku. Bezkontakta funkcija atsakās sadarboties, un autobusa šoferis nosaka: “Šī ir viena no tām, kas nestrādā?” Ieliekot karti aparātā un ievadot PIN kodu, beidzot tieku pie savas biļetes un varu ieņemt sēdvietu divu stundu braucienam uz Rīgu. Pa to laiku atgriežas arī sieviete, kas dzinās pakaļ aizmāršīgajam pasažierim. Sekmīgi notvērusi to veikalā. Iekārtojos ērtāk, un autobuss uzsāk kustību.
Pa logu veltu vēl pēdējos skatienus Raunai, kas šodien sagaidīja mani ar pavasarīgu, lai arī brīžiem apmākušos laiku.
Indulis raksta 