09.02.2019. No Līgatnes uz Siguldu

Šorīt ir tas gods braukt vienā vagonā ar nesen iecelto satiksmes ministru Tāli Linkaitu, kurš savā pirmajā reģionālajā vizītē – uz Valmieru – dodas ar manu ierasto vilcienu, kas 06:21 uzsāk kustību no Rīgas. Pirmā pazīstamā seja, ko šai rītā manu vagonā, gan ir “Dienas Bizness” žurnālists Egons Mudulis, kas raksta tieši par transporta jomu. Kad vagonā iekāpj satiksmes ministrs, Egons pēc sasveicināšanās uzreiz paskaidro, ka viņa atrašanās tai pašā vilcienā ir tikai sakritība un viņš brauks līdz Līgatnei. Abi kungi, protams, izmanto arī iespēju pa ceļam pārrunāt nozares aktuālākos jautājumus, bet es esmu ausis paslēpis zem cepures un nemēģinu tās spicēt dažas rindas tālāk sēdošo virzienā, tā vietā kavējoties savās domās par šodien paredzēto pārgājienu.

Reizē ar Egonu Līgatnes stacijā izkāpju arī es. Soļoju uz šosejas pusi, jo vilciens ir tikai pirmais no diviem transporta veidiem, kas man jāizmanto, lai nokļūtu paredzētajā starta vietā – rehabilitācijas centrā (lepnāk sauktā par kūrortviesnīcu) “Līgatne”. Līdz rehabilitācijas centram nokļūšu ar autobusu, kurš atiet tik 08:33, tā kā man vēl ir laiks iegriezties netālajā “Elvi” pēc otrajām brokastīm.

Atpakaļ autobusa pieturā ierodos savlaicīgi, jo atceros, ka iepriekš autobuss pienāca ar krietnu laika rezervi. Tā notiek arī šoreiz. Vispirms pamanu, ka autobuss iebrauc netālajā KOOL degvielas uzpildes stacijā un pa gabalu noskatās, kā pasažierus uzņem Alūksnes virziena autobuss. Kad alūksnietis devies tālāk, mans autobuss lec ārā no KOOL un ierodas pieturā. Šķiros no 85 centiem un iekārtojos braucienam. Šai pieturā, neskaitot mani, iekāpj vēl tik divi pasažieri. Kāds vīrietis brauc līdz Gaujasmalai, savukārt, kāda sieviete līdz Skaļupēm, kas ir arī mana pietura. Pa ceļam iekāpj vēl dažas sievietes, kam jānokļūst Skaļupēs, kā arī kāds puisis, kurš, šķiet, nerunā ne latviski, ne krieviski, tāpēc savu vajadzību autobusa šoferim izklāsta, parādot to telefonā. Izrādās, ka viņam jātiek līdz Līgatnes centram.

Izkāpju pie rehabilitācijas centra “Līgatne”, un nu gan pasākums var sākties. Laiciņš ir samērā silts, bet apmācies. Tieši tādu apmākušos laiku var gaidīt arī turpmāk, tik iespējams, ka pēc 17:00 nolīst lietutiņš. Iedarbinu gan Endomondo, gan pulsometru un pa biezu sniegu klātiem pakāpieniem kāpju lejup uz spožā ledū mirdzošu ceļu, kas aizvijas gar rehabilitācijas centra ēkām. Noprotu, ka tīri un labi piebraukti ceļi šodien nebūs mani draugi, jo šai laikā tas neglābjami nozīmē ledu.

Pārgājiena starts pie rehabilitācijas centra “Līgatne”

Kad soļoju gar rehabilitācijas centru, manu divas stirnas pārskrienam ceļu. Tās gan itin nemaz negrasās iepazīties tuvāk un nekavējoties nozūd tālāk mežā.

Sāk jau kļūt par ieradumu maršrutā iekļaut kādas attīrīšanas iekārtas 😊 Esmu jau no cienījama attāluma apskatījis gan Cēsu, gan Jāņmuižas attīrīšanas iekārtas, un šodien kārta Līgatnes novada “Skaļupju” ūdens attīrīšanas iekārtām, kas paliek pa kreisi no mana maršruta.

Drīz tīrītais ceļš beidzas, un Gaujas krastā izbrienu jau pa sniegu. Pirmais objekts, ko vēlos ieraudzīt ir Spriņģu iezis, kam tik necienīgi biju paskrējis garām pagājušā gada Līgatnes “Stirnu bukā”. Sarkanbrūna klinšu siena slejas Gaujas līkumā. Mani ieraudzījis, Spriņģu iezis tik smīn savā leduskrituma bārdā: “Ak, tad atgriezies gan, ja?”

Spriņģu iezis

Kad Spriņģu iezis dokumentēts gan foto, gan video, sāku meklēt ceļa turpinājumu, kas, protams, aizved augšup un drīz esmu kaut kur virs ieža. Var manīt, ka vismaz daži interesenti šajās takās viesojas arī ziemā, jo šur un tur var manīt gan vecākus, gan nesenākus apavu atstātus nospiedumus.

Augšup un lejup pa sniegotām takām sasniedzu vietu, kur Gaujā ietek Līgatne. Netālu no tiltiņa pār upi stāv vientuļš Volvo. Iespējams, tā saimnieks vai saimniece arī kaut kur tepat netālu brien pa sniegu.

Līgatnes pārceltuve strādā arī brīvdienās. Uz pārcelšanu pretendē kāds busiņš un mežapīle, kas iekārtojusies uz prāmja margas. Pīle gan drīz atgriežas pīļu bariņā, kas peld tepat līdzās prāmim. Busiņš uzsāk ceļu uz otru krastu. Trīs vīri uz prāmja kaut ko apspriež latviešu valodā, ik pa brīdim papildinot to ar kādu izteiksmīgu vārdu krievu valodā. Gaujas otrā krastā sāk riet suns. Nezinu, vai tas rej uz tuvojošos prāmi, vai uz melnā tērpto puisi, kas brien gar Gaujas krastu.

Līgatnes pārceltuve darbībā

Redzu, ka kāds pirms manis ir apņēmīgi soļojis gar pašu Gaujas krastu, tai skaitā pāri pietekām un attekām, tomēr nolemju atgriezties savā maršrutā, tāpēc pāri laukam brienu uz ceļa pusi. Vietām kājas iegrimst sniegā līdz pat ceļgalam.

Turpinu savu ceļu uz Siguldas pusi. Netālu no Jumpravu ieža Gaujas krastā manu kādu puisi, kas makšķerē. Tā kā Gauja aizsalusi tikai daļēji, ir iespējas gan makšķerniekiem, gan spiningotājiem noskalot ziemas putekļus no inventāra.

Vientuļš makšķernieks

Pēc brīža aiz kokiem jau redzu pavīdam Jumpravu iezi. Smilšakmens atsegums tikai daļēji atrodas pie Gaujas, jo liela tā daļa iestiepjas iekšzemē, kur klinšu sienas pakāji apskalo strautiņš. Izeju Gaujas krastā, lai iespējami labāk dokumentētu iezi, un tad gatavojos kāpienam augšup, jo šai vietā taka strauji uzraušas ieža mugurā. Kad gatavojos uzsākt kāpienu, sadzirdu troksni aiz muguras. Manis redzētais makšķernieks ir nolēmis pamainīt copes vietu un sekojis manās pēdās.

Jumpravu iezis

Aiz Jumpravu ieža mans maršruts kādu brīdi sakrīt ar Līgatnes – Lieltītmaņu ceļu. Pirms izeju uz ceļa, ieraugu veselu makšķernieku trijotni. Divi ir tepat Gaujas krastā, trešais iekārtojies uz saliņas, kas izveidojusies upē, un pamanu to tik tad, kad klusumu pārtrauc skaļš švīkstiens. Sasveicinos ar vīriem un tad raušos gar krastu augšā uz ceļu.

Drīz gan jāpārvar neliels sniega valnis, ko izveidojusi ceļa tīrīšanas tehnika, jo taka atkal ved prom no lielceļa, gar atpūtas vietu “Katrīnas” un dziļāk Gaujas līkumā, kur upes otrā krastā slejas Katrīnas iezis. Soļojot gar upi, pamanu baru “slinko putnu”. Melnām un baltām spalvām rotātu ūdensputnu bars laiski plunčājas upē un ļauj, lai straume tos nes. Pamanot manu klātbūtni, to miers gan zūd, un viss bars paceļas spārnos. Pa ceļam līdz Katrīnas iezim izbiedēju vēl vairākus tādus “slinko putnu” barus.

Katrīnas iezis, ko mēdz saukt arī par Nāru klinti, paceļas asā Gaujas līkumā. Sarkanīgā klints daļēji paslēpusies zem meža paklāja. Tā ir ievērojami apaugusi. Šķiet, ka mežs pamazām kāpj lejā pie upes, lai atveldzētos.

Katrīnas iezis

Pēc īsa soļojuma Gaujas krastā pamanu koku, kurš gandrīz līdz pat galotnei ir burtiski nomizots, un mizas mētājas tepat apkārt. Pie koka pamatnes ir rosījies bebrs, bet nogāzt to tam nav izdevies. To, kas noticis augstāk, droši vien var izskaidrot tikai zoologi. Tā kā žirafes Latvijā nav sastopamas, un neviens briedis vai alnis tik augstu nespētu aizsniegties, atliek domāt, ka te plosījusies kāda dulla vāvere vai prātā sajucis bebrs. Iespējams, kokā ballīti bija sarīkojuši dzeņi.

Dulla vāvere vai kas cits?

Turpinot ceļu gar Gauju, skatam paveras kuģa ķīlim līdzīga klints, kas šķeļ Gaujas ūdeņus, – Gūdu klintis. Var manīt, ka aiz šī ķīla klintis turpinās arī tālāk prom no Gaujas, bet ir jau krietni mežainākas. Pie klints pamatnes Gaujas izskalojusi lielākas un mazākas nišas.

Gūdu klintis

Sava iepriekšējā Līgatnes apmeklējuma laikā no Gūdu klintīm tālāk devos prom no upes un uz Līgatnes dabas takām, bet šoreiz mans mērķis ir apskatīt arī citas klintis, kas rotā Gaujas krastus posmā starp Līgatni un Siguldu, tāpēc turpinu sekot upei.

Netālu no “Lieltītmaņu” mājām taka pār Silavēru strautu izved uz lielāka ceļa, pa kuru tieši šai brīdī garām brauc Škoda, un tās vadītāja blakussēdētājs kārtīgi nopēta puisi, kas lien laukā no meža. Pēc kāda laika manu to pašu Škodu ceļa malā, un trīs makšķernieki (kāds pārsteigums!) ir jau sagatavojuši inventāru un steidz uzvilkt kādu dūmu pirms copes.

Aiz “Maztītmaņu” mājām griežos nost no ceļa un brienu pa dziļām kupenām prom no Gaujas, kur, no ceļa nesaskatāms, paslēpies Tītmaņu iezis. Sarkanīgā klints slejas vecupes krastā, manu tajā arī alu. Brīdī, kad secinu, ka nu jau brienu pa vecupi, jo ledus zem kājām salūzt zem mana svara, nolemju, ka iezis ir apskatīts un varu doties tālāk. Tepat aiz koku aizsega gan var manīt, ka klints ir daudz augstāka un garāka. Tāpat pamanu, ka otrpus takai (ja pareizi nojaušu, kas slēpjas zem sniega), kas aizvijas augšup gar Tītmaņu ieža austrumu galu, ir vēl viens neliels, sarkanīgs atsegums ar alai līdzīgu nišu un, protams, neiztrūkstošajiem skrāpējumiem tajā.

Tītmaņu iezis

Gaujas līkumā var manīt, kā upe pamazām, bet neatlaidīgi grauž krastu. Taka, pa kuru soļoju, reiz ir slēpusies mežā, bet nu koki, kas to šķīra no upes, ir ieslīpi sakrituši Gaujā.

Tā, acīmredzot, ir Gaujas iežu modes lieta – apaugt ar kārtīgiem meža “rugājiem”. Arī liela Launaga ieža daļa ir noaugusi ar eglēm, priedēm, bērziem un citiem kokiem.

Launaga iezis

Kad esmu atstājis aiz muguras Launaga iezi, Gaujas otrā krastā pamanu koši sarkanas bikses, kas paralēli man pārvietojas gar krastu. Bikses, protams, nav vienas. Nevaru saskatīt, vai to valkātājs ir puisis vai meitene, bet redzu, ka bikšu īpašnieks te iznāk upes krastā, te atkāpjas no tā, tomēr visu laiku turpina ceļu upes tecējuma virzienā.

Launaga iezim seko sānsolis no marķētās Siguldas – Līgatnes takas, jo vēlos uzmeklēt Vecandrijāņu klinti. Apstājos un telefonā palūkojos, kur tā varētu būt meklējama un kā izskatās. Atliek man izlasīt EnterGauja rakstīto “vietas grūtā pieejamība un atrodamība, kā arī vēsturisku liecību klātbūtne ir iemesls, kādēļ šo vietu ir grūti apmeklēt”, kā arī neieraudzīt aizliegumus tuvoties klintij, lai, sasniedzis Vildogas upītes ieteku Gaujā, es neturpinātu ceļu gar Gauju, bet mestos iekšā Vildogas krastus ieskaujošajā mežā. Ziemas apstākļi, kad mežs nav sazaļojis, ir piemēroti šādu objektu meklēšanai. Izpētījis, ka klintij jābūt Vildogas kreisajā krastā, nolemju soļot gar upītes labo krastu.

Vildoga gan lielākoties slēpjas zem ledus un sniega segas, un vietām esošās nelielās graviņas var maldināt par upes atrašanās vietu, tāpēc manis izvēlētais ceļš, iespējams, nav taisnākais, tomēr meklējumi ir sekmīgi. Kādā Vildogas līkumā ieraugu klintis. Vildogas upīte tek gar pašu klinti. Klints ir vietām nomelnējusi, vietām nosūnojusi un dažādiem citiem augiem klāta. Atseguma daļa, šķiet, ir tikai dažus metrus augsta, bet priekšstats par klints patiesajiem izmēriem var būt maldīgs, jo vietām pār klintīm nokrituši koki un tās noklājis arī sniegs. Nedaudz tālāk upes krasts strauji ceļas augšup un liekas, ka arī tur starp kokiem var manīt ko klintīm līdzīgu. Tur augšā atrodas “Vecandrijāņu” mājas.

Vecandrijāņu klints

Saprotot, ka šur un tur metu līkumus, atpakaļceļā neeju pa savām pēdām, bet atkal mēģinu turēties Vildogas krastā. Tad nu varu pavērot, cik daudz mans atpakaļceļš sakrīt ar ceļu, ko gāju klints virzienā. Skaidri pamanu vietas, kur esmu metis nelielu līkumu. Kad esmu atpakaļ pie Gaujas, secinu, ka viens no gumijotajiem striķīšiem, kas bahilas piestiprina zābaka zolei, ir nolēmis izbeigt attiecības ar mani. Par laimi bahila gana labi pilda savu uzdevumu arī bez tā.

Vietām var manīt, ka takas apsaimniekotāji gatavojas jaunajai tūrisma sezonai. Laipiņas tiek atjaunotas, bet to priekšteces turpat takas malā sadedzinātas.

Gaujas iežu skati noslēdz Elpu iezis (dažos avotos saukts par Elpju iezi, bet es palikšu pie Elpu nosaukuma, jo arī netālās mājas ir “Elpi”), kas atrodas tepat Gaujas kreisajā krastā, tāpēc nav tik labi saskatāms. Sāku ar tuvāko ieža galu un meklēju ceļu uz pašu Gaujas malu. Kad jau gatavojos kāpt lejup, pamanu, ka otrā krastā atkal parādījušās sarkanās bikses. Puisis (jā, no šī attāluma redzu, ka puisis) mētā spiningu tieši pretī Elpu iezim. Es atgriežos pie sava plāna un nokāpju ūdens malā. Kādu soli gan speru par tālu un pārbaudu zābaka ūdensizturību, bet ar to viss ir kārtībā, tāpēc varu dokumentēt Elpu ieža profilu un kāpt atkal augšup.

Elpu iezis

Palūkojos uz Elpu iezi arī no augšas un no otras puses, kur gar Gaujas malu tam var pieiet visai tuvu. Skats uz visu iezi kopumā gan tiek tikai sarkanbikšainajam makšķerniekam.

Pirms tilta pār Tildurgu apstājos, lai palaistu puisi, kas soļo man pretī. Sasveicināmies, un puisis vaicā, vai es no Līgatnes. Saku, ka no rehabilitācijas centra. Puisis novēl man patīkamu pārgājienu un dodas tālāk. Es arī turpinu ceļu, tik pasmaidu, ka frāze “es no rehabilitācijas centra” citkārt varētu nebūt gluži viennozīmīga, tomēr šai pusē visiem ir skaidrs, no kurienes nāku un ka neesmu izbēdzis no ārstniecības iestādes.

Ceļa turpinājumā lielas klintis vairs nav gaidāmas. Soļoju te tuvāk Gaujai, te nostāk no tās, pieturoties pie marķētā maršruta. Ik pa brīdim ir jāmet līkums, lai apietu kādu saimniecību.

Tieši laikā, kad eju gar “Gančauskām”, kāds tēvs ar savu atvasi tur pabeidz lielisku sniega māju iglu formā. Nojaušu, ka lielākais darītājs ir tēvs, un jāsaka, ka uz šādām būvēm viņam noteikti ir talants. Turpat netālu zirgu bariņš ir ticis pie pusdienām.

Aiz “Gančauskām” sastopu divus puišus, kas nāk man pretī. Šķiet, tieši viņu abu pēdu nospiedumus redzēšu savā turpmākajā ceļā līdz Siguldai. Ieskatos telefonā un secinu, ka Endomondo šis pārgājiens apnicis jau pēc nedaudz vairāk kā kilometra, tas ir paziņojis par negaidītu kļūdu un devies atpūsties, tāpēc izdzēšu to nieku, ko aplikācija piefiksējusi, un nospriežu, ka būs jātrenējas informācijas pārvietošanā no pulsometra uz Endomondo. Nopriecājos, ka kopš tā laika, kad pirms dažām nedēļām telefons nonāca “komā” netālu no Raunas upes, turpmākajos pārgājienos paralēli Endomondo lietoju arī pulsometru, jo tas palielina izredzes, ka veiktais ceļš tiks piefiksēts.

Kad esmu no Līgatnes novada nokļuvis Siguldas novadā, piestāju atpūtas vietā “Bērzi”, lai iedzertu karstu tēju. Nojumītes, ko vasarā laivotāji un citi ceļinieki var izmantot nakšņošanai, pagaidām ir bez jumta seguma, bet ir tikai nedaudz slapjas, tāpēc noteikti labāka vieta somas novietošanai, nekā sniega kupena. Būves gan ir visai zemas, tāpēc brīžos, kad neuzmanos, pamanos vieglītēm atsist galvu pret siju.

Tējas pauze

Baudu karstu tēju, jūtu, cik ļoti slapja zem mugursomas ir kļuvusi mana mugura un vēroju, kā aiz mākoņiem blāvi spīd saule. Nu, labi, esmu pelnījis nevis vienu, bet divas krūzītes tējas 😊

Jo tuvāk Siguldai, jo biežāk sniega kupenas aizstāj saulē mirdzoši ledus ceļi. Lieku mazus solīšus un izvairos no spēcīgiem atspērieniem, lai izbēgtu no cietās piezemēšanās. Gaujas krastos klinšu te nav, tāpēc tveru skatus, kā blāvā saule rotaļājas Gaujas ūdeņos un ledū, kas to vietām sedz, vēroju mežiem klātos pakalnus, kur pa kreisi no manis plešas Nurmižu gravu rezervāts, un turpinu līdzsvara un stampāšanas vingrinājumus.

Gauja

Gar “Mucenieku” mājām Gaujā ietek Sviķupīte, un šeit ir dienas pēdējā iespēja vērot smilšakmens atsegumus, jo tādi rotā arī šīs mazās upītes krastus. Izpēti gan nākas ierobežot ar tiem dažiem upes līkumiem, kas nav Nurmižu gravu rezervāta teritorijā.

Sviķupītes atsegumi

Sasniedzis Vējupīti, apstājos, lai pieņemtu lēmumu par ceļa turpinājumu. Varu doties pāri Vējupītei un turpināt ceļu Gaujas tilta virzienā, tomēr izvēlos uzkāpt Paradīzes kalnā, lai palūkotos uz Gaujas ieleju no augšas.

Kāpnes uz paradīzi 🙂

Pakāpienus neskaitīju, bet kāpnēm augšup uz Paradīzes kalnu, to ir ļoti daudz. Lielākoties pakāpieni segti ar sablīvēta sniega kārtu, tāpēc kāpju lēnām. Kad jau esmu pāri pusceļam, pamanu divus jauniešus, kas kāpj man pretī. Abi ar puisi samaināmies vienā no kāpņu laukumiņiem, bet meitene apstājas uz kāpnēm un piedāvā man iet garām. Nosaku, ka es jau nevaru viņus šķirt, un rādu, lai meitene kāpj vien lejā un pievienojas savam puisim. Abi jaunieši pasmaida, pateicas un turpina kāpienu lejup. Es, savukārt, veicu vēl pēdējos kāpņu posmus un apstājos Paradīzes kalna virsotnē, lai izbaudītu skatu uz apkārtni – Gauju, Turaidas pili. Šeit arī ir mana otrā tējas pauze. Noieti jau 26,5 kilometri.

Skats no Paradīzes kalna

Uz ceļa, kas ved uz Paradīzes kalnu, bariņam mazu bērneļu pieaugušie noorganizējuši kādas aktivitātes. Kad eju garām, tie tieši gatavojas doties uz pēdējo kontrolpunktu. Ar sarkanu krāsu sniegā iezīmētas rūtis vietā, kur nupat veikts uzdevums, netālu manāmas arī sarkanas bultas, kas, šķiet, norāda distances virzienu.

Izeju cauri kapiem un pa Siguldas ielām dodos dzelzceļa stacijas virzienā. Noskaidroju, ka tuvākais vilciens uz Rīgu ir 17:13, kas ir pēc nedaudz vairāk kā stundas, tāpēc varu atļauties bez steigas aplūkot  Krišjānim Baronam veltīto pieminekli un Siguldas evaņģēliski luterisko baznīcu, bet uz ko vairāk neizšķiros, jo prātā arvien vairāk dominē doma par karstu šokolādes dzērienu.

Krišjānim Baronam veltītais piemineklis

Pirmais, ko veicu Siguldas stacijā, ir slapjo drēbju nomaiņa pret siltu un sausu kārtu. Kamēr pārģērbjos, dzirdu, ka kāds stacijas uzgaidāmajā zālē spēlē tur novietotās klavieres, bet koncerts ir pavisam īss un beidzas pirms manas atgriešanās tur. Ja Cēsu apkārtnes apmeklējumos biežāk finišēju īsi pirms autobusa atiešanas, tad nu man beidzot ir gana daudz laika, lai tiktu pie karstā šokolādes dzēriena, ko papildinu ar karstmaizīti, lai atgūtu zaudēto enerģiju.

Tā kā vilciens ceļu uz Rīgu sāk tieši no Siguldas, satiksmes ministru vēlreiz ieraudzīt neceru. Iekārtojos savā vietā un pievēršos telefonā esošo bilžu caurskatīšanai. Šodien noieti gandrīz 30 kilometri.

Pārgājiena noslēgums Siguldas dzelzceļa stacijā

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s