20.09.2020. No smukā Tukuma uz Jūrmalas pludmalēm

Esmu aprēķinājis, ka ar stundu no rīta man pietiks, lai pabrokastotu un uzvilktu pārgājienam paredzēto apģērbu, tāpēc modinātājs skan 4:00. Vēl tumšajās Rīgas ielās izeju ap 5:00, jo mani sagaida īss iesildīšanās pārgājiens. Pirmais vilciens uz Tukumu no Torņakalna stacijas atiet 5:49, bet tik agri svētdienas rītā Torņakalnā varu nokļūt tikai ar taksometru vai kājām. Izvēlos soļot, līdz Torņakalna stacijai ejami vien aptuveni 3 kilometri.

Vienības gatves trotuāri vietām grimst pamatīgā tumsā, tāpēc soļoju piesardzīgi, lai pārgājiens nenoslēgtos tepat Rīgā. Pēkšņi ceļu aizšķērso kāds nesenajā vētrā lauzts koks, bet arī to veiksmīgi pārvaru. Automašīnu ielās maz, gājēju vēl mazāk.

Rīgas ielās

Robežu ielas un Vienības gatves stūrī iekārtojusies Vaivaru Ambulatorā rehabilitācijas klīnika. Iedams garām šai ēkai, pie sevis pasmaidu, jo, ja pārgājiens ritēs pēc plāna, dienas noslēgumā būšu pavisam netālu no “Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari”” galvenās ēkas.

Rīgas bruģis

Līdzās Torņakalna kapiem slejas veca elektrības namiņa rēgs. Kad tam līdzās bija izskalota bedre, namiņu sāka nojaukt, bet tad darbus apturēja, jo namiņš tika atzīts par saglabāšanas vērtu. Šobrīd sanācis ne šis, ne tas, jo jau demontētās ēkas daļas atpakaļ neviens nav licis, tāpēc palicis vairs tikai grausts.

Kad sasniedzu vietu, kur ceļš pagriežas uz Torņakalna stacijas pusi, mirkli vēroju, kā tālumā plaiksnī gaismu spēles uz Latvijas Universitātes jaunajām ēkām. Debesis joprojām tumšas, vien ielu mākslīgais apgaismojums nedaudz izgaiņā tumsu.

Tuvojoties stacijas ēkai, sadzirdu kāsēšanu un noprotu, ka uz perona man būs sabiedrība. Uz soliņa sēž kāds makšķernieks, kas arī gatavojas doties uz Tukuma pusi. Līdz saullēktam vēl vairāk nekā stunda, tāpēc gaismu spēles debesīs izpaliek, un laiku es īsinu, pastaigājoties pa peronu.

Īsi pirms vilciena pienākšanas mums pievienojas vēl trešais pasažieris. Katrs ieņemam vietu pie sava perona apgaismes staba un gaidām mūsu vilcienu, kura riteņu dunoņu jau var dzirdēt tālumā. Vilciens šķērso Daugavu un sliežu ceļa līkumā parādās mūsu skatieniem.

Vilciena vagonā pasažieru maz. Nākamajās stacijās iekāpj vēl pa kādam, bet kopumā cilvēki svētdienas rītā izvēlējušies ilgāk pagulēt. Aizrādījumu no konduktores saņem kāda sieviete, kas nevēlas piemaksāt par biļeti no Imantas stacijas. Citiem pasažieriem, kas iekāpa vienlaikus ar viņu, biļetes ir, tāpēc konduktore nav gatava piekrist tam, ka stacijas kase nestrādāja.

Ap 7:00 no rīta izkāpju dzelzceļa stacijā “Tukums I”. Vienlaikus ar mani no vilciena izkāpj vēl daži pasažieri, starp kuriem kāda meitene, kas arī, šķiet, gatavojas aktīvi pavadīt dienu, jo kājās tai skriešanai paredzēti apavi, uz muguras neliela mugursoma. Kamēr fotografēju stacijas ēku un iedarbinu savu pulsometru, gan meitene, gan citi te izkāpušie pasažieri jau nozuduši Tukuma ielās.

Stacijā “Tukums I”

Stacijas ēka uzcelta 1877.gadā. Papildinājumu “I” tā ieguvusi 20 gadus vēlāk, kad uzcelta otra Tukuma stacija. Kopš tā laika stacija, uz kuras perona stāvu, dēvēta par “Tukums I” vai Tukuma Austrumu staciju. No sarkaniem ķieģeļiem celtajā ēkā reiz bija apmetusies arī Tukuma autoosta, kas nu atrodas otrpus Dzelzceļa ielai.

Dzelzceļa stacija “Tukums I”

Pamazām aust rīts, debesis kopumā visai skaidras, bet tieši austrumu pamalē iekārtojies mākoņu pulciņš, it kā vēloties tikai sev paturēt prieku ieraudzīt sauli uzlecam. Sajūta kā lielā rokkoncertā, kad grupa jau spēlē pirmās dziesmas akordus, bet skatuvi vēl aizsedz priekškars. Saule jau sākusi savu uzstāšanos, un gan drīz kritīs arī mākoņu priekškars.

Tukumā aust rīts

Stacijas un autoostas apkārtnē gan puķu podos, gan dobēs var manīt daudz ziedu. To ziedlapiņas rotātas mazu ūdens pilīšu virtenēm, kuras vēsta par aukstumu, kas valdījis naktī. Nu tajās spoguļojas rītausmas debesis.

Tukuma ziedu rota

Kad pa kāpnēm uzkāpju līdz Rīgas ielai, sastopos ar Tukuma “Vīziju” – skulptūru, ko veidojušas tēlniecības studentes – tukumnieces Elīna Kalniņa un Evija Rabkēviča. Jau kopš 2003.gada tā rotā laukumu kāpņu galā pie Rīgas ielas.

Soļojumu turpinu pa Rīgas ielu, dodoties tālāk iekšā Tukumā. Šīs dienas pirmais mērķis ir nedaudz tuvāk iepazīt šo pilsētu. Rīgas ielas malās slejas 19.gadsimta beigu un 20.gadsimta sākuma apbūve. Pie ēkām piestiprinātas plāksnītes, kas sniedz īsu ieskatu katras ēkas vēsturē. Aiz kādas no Rīgas ielas ēkām rīt klusumu pārtrauc skrāpēšanas troksnis. Tur kāds vīrs mēģina atbrīvot sava auto priekšējo stiklu no ledus kārtiņas, kas to izrotājusi pagājušajā naktī.

Rīgas ielā

Sasniedzis Rīgas, Pasta un Pils ielu krustojumu, mirkli apsveru ceļa turpinājumu un nogriežos uz Pasta ielu. Arī šeit valda pilnīgs miers un klusums. Agrā svētdienas rītā tukumnieki vēl dus savās gultās vai, iespējams, jau brokasto.

Pasta ielā

Pasta ielā 12 slejas vecais Tukuma ūdenstornis, kura pirmā inventarizācija veikta pirms 50 gadiem. Ūdenstornis savulaik pazaudējis gan īpašniekus, gan dēļiem apdarināto konstrukciju tā galā. Šobrīd saullēkts apspīd ķieģeļu torni, kas tukšām logu acīm lūkojas uz apkārtni.

Vecais Tukuma ūdenstornis

Līdzās tornim esošā apļveida krustojuma, kurā sastopas Pasta, Stadiona un Raudas ielas, vidū ieklāts ziedu paklājs Latvijas karoga krāsās. Ēkā starp Pasta un Raudas ielām nu tirgo ieročus, munīciju un pirotehniku, bet skaidri pamanāmais uzraksta nospiedums uz nama fasādes liecina, ka pirms tam te atradusies DNB bankas filiāle.

Ziedu paklājs un DNB “pēdas” Tukumā

Blakus krustojumam un te esošajam bērnudārzam jeb, kā tos tagad dēvē, pirmsskolas izglītības iestādei “Lotte” atrodama vēl kāda skulptūra, kuru radījusi tukumniece Evija Rabkēviča. “Koks – Kubs” ir Evijas diplomdarbs Rīgas Mākslas un dizaina vidusskolā un uzstādīts te 2004. gadā.

Koks – Kubs

Izmetu nelielu līkumu pa Elizabetes un Uguns ielām, lai aplūkotu strūklaku “Naudas avotiņš”, kas izveidota 2003.gadā, labiekārtojot skvēru. Skulptūras nosaukumu gan noskaidroju mazliet vēlāk, un, sākotnēji uz to lūkojoties, saskatu dramatiskāku stāstu, jo līdzās reiz atradusies Tukuma sinagoga un rabīna ēka. Pāršķeltais akmens šai brīdī liek domāt par salauztām dzīvēm, kad 1941.gadā arī Tukuma ebreji kļuva par holokausta upuriem.

“Naudas avotiņš”

Kā tas nu jau skaidrs, strūklakas vēstījums ir krietni mierīgāks un bez traģiskas pieskaņas. “Naudas avotiņš” atrodas vietā, kur savulaik notika aktīva tirdzniecība un viens pie otra slējušies veikalu namiņi. Nauda šai vietā ripo arī mūsdienās, jo līdzās atrodas bankas “Citadele” filiāle.

Skvēra ziedu rota

Pa Talsu ielu dodos uz laukumu netālu no Tukuma novada domes ēkas. Vērojot apkārtni, ieraugu, ka ēkas, kas slejas starp Pasta un Talsu ielām, gala siena reiz kalpojusi par tuvākās apkārtnes karti. Nu jau zīmējums nedaudz noplucis, tomēr joprojām var saskatīt, kur pilsētas viesiem ieteikts meklēt slimnīcu un policiju. Kartē reiz bijušas atzīmētas arī pasta un pilsētas domes atrašanās vietas, bet nu krāsojums un apmetums tur zudis.

Jūs atrodaties šeit

Laukumā pie domes atrodu vairākus puķu podus ar Tukuma devīzi “Uz Tukumu pēc smukuma”. Te esošajā autostāvvietā apstājies kāds auto, un nu tā stūres vīrs var palūkoties, kā es ar fotoaparātu rokās lodāju gar puķu podiem. Jāsaka, ka uzraksts uz poda liektās virsmas izvietots tik zemu, ka ir izaicinoši atrast punktu, no kura to kadrā notvert pilnā garumā.

Uz Tukumu pēc smukuma

Ceļa turpinājumā pa Talsu ielu soļoju ārā no Tukuma pilsētas centra. Šeit nami joprojām rotāti plāksnītēm, kas stāsta to vēsturi. Mazliet saasinu modrību, kad manu pa ielas pretējo malu tuvojamies kādu skrējēju. Kopumā skrējēji ir diezgan nekaitīgas būtnes, bet šis puisis paralēli skriešanai visai aktīvi vicinās ar dūrēm. Iespējams, tas kāds vietējā boksa kluba biedrs. Skrējējs, gaisu zvetēdams, nozūd centra virzienā, bet es eju tālāk pa savu iecerēto maršrutu.

Talsu ielā

Starp Talsu un Revolūcijas ielām paceļas Karātavu kalns, kas ir sena Kurzemes hercogistes laika soda vieta, kur dedzinātas raganas un burvji. Runā, ka te atradušās arī karātavas. Vēlāk Karātavu kalnā ierīkoti kapi. Kalna malā, nedaudz virs Talsu ielas uzcelti 1932.gadā iesvētītie Kalna kapu vārti. Vārtus projektējis gleznotājs Pauls Pāvils Štelmahers.

Kalna kapu vārti

Tukums ir bagāts ar kalniem. Rīta saules stari apspīd kokiem apaugušo Pavārkalnu, kas paceļas Kurzemes un Talsu ielu krustojumā. Pavārkalnā pēc nostāstiem zviedru-poļu kara laikā atradusies zviedru kara virtuve. Šai rītā uz kalnu palūkojos vien garām ejot, jo man padomā cits kalns, kurā gatavojos uzkāpt.

Pavārkalns

Šķērsojis Talsu ielu, pagriežos uz Pilskalna ielu. Šeit jau var manīt pa kādam tukumniekam, kam izdevies svētdienas rītā piecelties no gultas, lai izietu nedaudz dzestrajā, bet ļoti svaigajā rīta gaisā.

Pilskalna ielā

Tukuma pilskalns atrodas tālu no mūsdienu pilsētas centra. Tas tiek datēts ar 10.-12. gadsimtu, un uzskata, ka to apdzīvojuši lībieši un kurši. Tuvojoties kalnam sadzirdu balsi. Tur pa telefonu runā kāda sieviete, kas izvedusi pastaigā savu suni.

Tukuma pilskalnā

Atstājis abus pastaigu cienītājus aiz muguras, es dodos augšup pilskalnā. Tukuma pilskalns klāts ar mežu, tāpēc skatu uz apkārtni aizsedz koku zari, tomēr saulei izdodas izlauzties caur zaļo sienu. Apmetu nelielu loku pa kalna virsotni un dodos lejup.

Tukuma pilskalns

Lai iepazītu ko jaunu, maršrutu turpinu tālāk pa Pilskalna ielu un Mazo Pilskalna ielu līdz pat Čigānu ezeram. Ezers visai aizaudzis, saules staros no ūdens virsmas paceļas miglas mākoņi. Peldēties ezerā aizliegts, toties sastopu kādu makšķernieku.

Čigānu ezers

Pagājis garām ezeram, uzņemu kursu atpakaļ uz pilsētas centru. Pa kreisi no manis paliek Karātavu kalna dienvidu gals, kurā iekārtoti tā sauktie Vācu kapi. Kalna nogāzē augošie koki, jau ieguvuši krāšņus rudens tērpus.

Karātavu kalns

Izsoļojis cauri Tukuma Pilsētas parkam un pagājis garām iežogotajam basketbola laukumam, kuru te izveidojusi Kristapa Porziņģa ģimene, pamazām tuvojos Tukuma centram. Pauzera un Lielās ielas krustojumā sastopu kādu pāri, kas svētdienas rītā uzkopj Tukuma ielas. “Nu, ko tu lēkā?” kundze uzmundrina kungu, kas iet tai līdzās, un, šķiet, būtu gatava to paskubināt arī ar slotu.

Pa Lielo ielu dodos Tukuma centra virzienā. Tālumā jau manāms Tukuma Sv. Trīsvienības luterāņu baznīcas tornis. Ielās var redzēt pa retam gājējam, reizēm garām aizripo kāds auto. Pie kādas ēkas redzama neliela izkārtne ar uzrakstu SIA “Tukuma kafija”. Kafijas dzērienus Tukumā ražo no miežiem un cigoriņiem. Miežu kafija te tiekot ražota jau kopš 1890.gada.

Lielajā ielā

Otrpus Lielajai ielai, vietā, kur tā sastopas ar Jauno ielu, ir skvērs, kurā  pirms diviem gadiem par godu Latvijas valsts simtgadei uzstādīts tēlnieku Zanes Elertes, Matīsa Kalniņa un arhitektes Lienes Līces radītais Zigfrīda Annas Meierovica piemineklis.

Pieminekļa pamatne ir ar spogulim līdzīgu virsmu, kas gan visai greizi parāda netālu esošās ēkas un melnā tērptu fotogrāfu, kas pietuvojies piemineklim. “Lai visi apvienojamies ražīgā darbā par kopējiem mērķiem tēvijas labā un, atskatoties atpakaļ uz noieto ceļu, lai smeļamies jaunus spēkus nākotnes uzdevumiem,” vēsta Latvijas valstsvīra citāts uz plāksnes līdzās tā piemineklim.

Zigfrīda Annas Meierovica piemineklis

Turpinu soļot turp un atpakaļ pāri Lielajai ielai, jo pie Tukuma pilsētas Kultūras nama pamanu afišu stabu, uz kura jumtiņa izstiepies melns kaķis. Pirms trim gadiem Tukumā izvietoti divi šādi afišu stabi, kuros sēdošie melnie kaķi ir veltījums karikatūristam Gunāram Bērziņam. Kaķu skulptūras radījis tēlnieks Valts Barkāns.

Tukuma melnais kaķis

Spilgti zilajās debesīs slejas saules apspīdēts Tukuma Sv. Trīsvienības luterāņu baznīcas tornis. Baznīca ir viena no vecākajām Tukuma celtnēm, datēta ar 1644.gadu, kad sākušies tās celtniecības darbi. Baznīca piedāvā palūkoties uz apkārtni no skatu laukuma tās tornī, bet tik agru vizīti neesmu pieteicis, tāpēc pasākumu atlieku uz citu Tukuma apmeklējuma reizi.

Tukuma Sv. Trīsvienības luterāņu baznīca

Izeju Tukuma Brīvības laukumā, kuru rotā strūklaka, ziedošas puķu dobes un sezonai atbilstošs pastmarkas formas rāmis, kas atgādina, ka sācies skolas laiks. Brīvības laukums gadsimtiem ilgi kalpojis par tirgus laukumu, kurā sastapušies zemnieki, zvejnieki un amatnieki no tuvākas un tālākas apkārtnes.

Brīvības laukums

Balsis dzirdamas kaut kur Tukuma policijas iecirkņa pusē, bet citādi Brīvības laukumā valda miers, saules stari rotaļājas ūdens šļakatās, ko pretī zilajam debesu jumam met pirms 25 gadiem šai vietā izbūvētā strūklaka. Jau par tradīciju tukumniekiem un pilsētas viesiem kļuvusi strūklakas modināšana 1.maijā.

Brīvības laukums

Pie Pils ielas trešā nama pamanu koka skulptūru, kas te uzstādīta, šķiet, pavisam nesen, jo veltīta Kurzemes novada dzejas dienām 2020. Koka soliņa abos galos slejas augsti no koka darinātu grāmatu stabi, uz dažu grāmatu muguriņām var lasīt izcilu dzejnieku – Raiņa, Imanta Ziedoņa – vārdus. Rodas sajūta, ka vari te mierīgi piesēst, atšķirt kādu no grāmatām un starp grāmatas lapām paslēpties no apkārtnes kņadas.

Dzejas dienām veltītā skulptūra

Līdzās koka skulptūrai ir kāds pavisam oficiāls apskates objekts – Draudzības koks. Tas ir stabs – ceļa rādītājs, kas norāda, kur meklējamas dažādas Tukuma sadraudzības pilsētas. Stabs šai vietā uzstādīts 2004.gadā.

Tukuma sadraudzības pilsētas ir deviņas: Tidaholma (Zviedrija), Šēsele (Vācija), Krasnogorska (Krievija), Frederiksverka (Dānija), Bnei Aiš (Izraēla), Izjuma (Ukraina), Kareļiči (Baltkrievija), Andrihova (Polija), Khoni (Gruzija). Katrai pilsētai ir veltīts viens metāla gredzens uz Draudzības koka, kas papildināts ar koka norādi uz konkrēto pilsētu. Uz gredzena redzams pilsētas ģerbonis, nosaukums un valsts, attālums līdz tai un gads, kad noslēgts sadarbības līgums ar Tukumu.

Draudzības koks

Pa Pils un Pasta ielām tuvojos dzelzceļa stacijai “Tukums I”, kad aiz kādas vecas rūpnīcas vārtiem pamanu interesantus uzrakstus. Bijušajā Zēberga spirta un iesala rūpnīcā (vēlākajā Valsts Tukuma fermentu rūpnīcā) top pasaules kultūras telpa “Tukku Magi”, kas būšot pirmais šāda veida mākslas centrs Ziemeļeiropā. Tieši šodien notiks šī projekta pagalma atklāšanas pasākums, tomēr tik ilgi uzkavēties Tukumā neesmu plānojis, tāpēc soļoju vien tālāk uz dzelzceļa pusi.

Pasaules kultūras telpa “Tukku Magi”

Kaut kāda rosība vērojama arī pie dzelzceļa stacijas, kur vairāki operatori dokumentē kāda puiša gaitas. Iespējams, top kāds dokumentāls stāsts par Tukumu. Iespējams, te tiek realizēta kāda mākslinieciska iecere. Šeit noslēdzas mana septiņus kilometrus garā cilpa pa Tukuma pilsētu. Tukums noteikti ir pelnījis, lai to iepazīst tuvāk un pamatīgāk, bet to kādā citā reizē. Tagad dodos tālāk uz Durbes pils pusi.

Jelgavas ielā šķērsoju Slocenes upi un tad gar “Tukuma piena” ražotni nogriežos uz Slocenes ielu. Pa kreisi no manis paceļas tukumnieku privātmājas, pa labi pamazām sākas Durbes parka zaļā teritorija. Drīz nokļūstu vietā, kur auto tālāk braukt liegts, un ienirstu starp parka kokiem.

Esmu pagājis vien nelielu gabalu, kad manas ausis uztver krītoša ūdens troksni. Tā kā pārgājienos mūziku klausos tikai tad, ja skaļi vai domās dungoju to pats, manas ausis var notvert visu apkārt notiekošo. Tagad dodos lūkot, kur gan tas ūdens tā krīt.

Izbridis cauri krasta krūmājam, nokļūstu pie upes un jau pavisam skaidri dzirdu ūdenskrituma troksni, bet secinu, ka tas meklējams nedaudz augstāk pret straumi. Pakāpjos nedaudz augstāk un brienu turp, no kurienes skan ūdens šļaksti.

Beidzot, pašķīris dažus koku zarus, ieraugu meklēto. Vēl mirkli pievēršos pamatam zem kājām, lai būtu drošs, ka neiešļūkšu upē, tad atkal manu uzmanību piesaista ūdenskritums. Spriežot pēc zaru konstrukcijām, šo šķērsli upē, ko Slocene nu pārvar skaļi šļakstēdama, varētu būt radījuši vietējie bebri. Pašus meistarus gan tuvumā nemanu.

Slocenes “ūdenskritums”

Atgriežos uz ceļa un pēc mirkļa iznāku uz Mazās Parka ielas. Netālu rodama Durbes estrāde, uz kuru tad nu arī dodos. Starp skatītāju solu rindām kāpju augšup, lai labāk palūkotos uz estrādi. Celtne, uz kuru lūkojos, tapusi 1963.gadā pēc tam, kad 1957.gada vētrā nopostīta tās priekštece. Šobrīd estrādē valda miers, brīžiem klusumu pārtrauc kāds putns.

Durbes estrāde

Kāpjot vēl augstāk un soļojot virs estrādes solu rindām, sadzirdu rejam suni. Tā kā itin neko nezinu par rējēju, kuru no šejienes nav iespējams saskatīt, nolemju savu ceļu uz Durbes pili veikt ar nelielu līkumu, lai tad, cerams, varētu jau objektīvāk izvērtēt situāciju.

Soļojot augšup pa taku, pamanu arī iepriekš dzirdēto rējēju. Suns pastaigājas savas saimnieces sabiedrībā un par mani interesi neizrāda. Es turpinu savu ceļu un sasniedzu kolonnām rotāto Durbes pils rotondu.

Durbes pils rotonda

Kamēr fotografēju rotondu, ieraugu kādu vecāku pāri, kas arī izveduši pastaigā suni. Vīrietis, atbalstījies uz kruķiem, uzrunā mani: “Suns arī ir?” Šķiet, ka arī šie ļaudis dzirdējuši suņa rejas. “Nē,” es atbildu. “Tur tālāk nebija suns?” vīrietis uzdod nākamo jautājumu. “Bija,” es apstiprinu. “Viens?” vīrs vēl pavaicā. “Nē, ar saimnieci,” seko mana atbilde. Sirmais pāris mirkli apspriežas un tad lēnām dodas turp, no kurienes pirms mirkļa parādījos es.

Es dodos tālāk un drīz iznāku saules apspīdētā klajumā pie Durbes pils. Klasicisma stilā celtā ēka tapusi 1671. gadā un pēc tam vairākkārt pārbūvēta, savu esošo izskatu iegūstot 19.gadsimtā un 20.gadsimta sākumā. Pilij izdevies nokļūt labās rokās, jo gan pati ēka, gan tās apkārtne ir sakopta.

Durbes pils

Aplūkojis Durbes pili, izeju uz Durbes ielu, palaižu garām vairākus pa ceļu braucošus auto un dodos uz Milzkalnes ielu, pa kuru soļoju ārā no Tukuma un iekšā Engures novadā. Milzkalnes ielas malās vēl manāmas tukumnieku mājiņas, bet drīz manu ceļu no abām pusēm ieskauj koki. Smukāks kļuvis neesmu, bet Tukums ir sniedzis neskaitāmus krāšņus skatus, kas ilgi glabāsies manā atmiņā.

Milzkalnes ielā

Labajā pusē aiz koku rindas plešas lauks, kura malā sastumta prāva akmeņu kaudze. Vienam no akmeņiem kāds uzticējis savas sāpes. Uzreiz varu teikt, ka uzraksts “Love kills” (“Mīlestība nogalina”) ir vismazāk depresīvais no te redzamajiem. Ceru, ka uzraksta autoram vai autorei dzīve pavērsusies uz labo pusi.

Taka aizvijas zaļā tunelī, ko veido tās abās malās augošie kociņi. Pie “Olgārēm” tā pagriežas pa kreisi, drīz es stāvu tā paša dzelzceļa malā, pa kuru šorīt ierados Tukumā. Šai posmā dzelzceļam ir tikai viena sliežu klātne. Palūkojos gan pa labi, gan pa kreisi, lai secinātu, vai netuvojas vilciens, un, neko neieraudzījis un nesadzirdējis, dodos pāri sliedēm.

Tukuma dzelzceļa līnija

Šķērsojis sliežu ceļu, sekoju takas turpinājumam un sasniedzu Šlokenbekas dzirnavu ezeru. Pagājis garām mazajam HES un vietai, kur Slocene turpina savu ceļu no dzirnavu ezera uz Kaņieri, nokļūstu pie veco Šlokenbekas ūdensdzirnavu ēkām. Dzirnavas būvētas 1867.gadā, un to ūdensrats darbojies līdz pat 1927.gadam. Vēl 40 gadu dzirnavas darbinājusi Frensisa turbīna.

Šlokenbekas ūdensdzirnavas

Saka, ka dzirnavas darbojas arī mūsdienās, un pie tām zemē izbirušie graudi liecina, ka vecajos mūros tiešām vēl valda dzīvība. Mana tuvošanās izjauc pīļu mielastu. Putni nolēmuši brokastīs pacienāties ar dzirnavu priekšā esošajiem graudiem, bet nu metas bēgt uz patvērumu, ko sniedz ezera ūdeņi.

Kokus dzirnavu ezera krastos pamazām sāk iekrāsot rudens. Ezerā peld ne tikai manis izbiedētās pīles, bet arī vientuļš gulbis. Es jau atrodos Engures novadā, bet dzirnavu ezera pretējā krastā vēl ir Tukuma teritorija, un starp kokiem vīd pa kādai ēkai.

Šlokenbekas dzirnavu ezers

Otrpus ceļam atrodas “Jaunpriedes”. Ēku izskats gan liek domāt, ka “Jaunpriedes” vecuma ziņā daudz neatpaliek no 19.gadsimtā celtajām dzirnavām. Iespējams, arī šīs ēkas reiz bijušas daļa no dzirnavu kompleksa. Pulsometrs vēsta, ka šodien esmu pieveicis jau vienpadsmit kilometru. Pārgājiens tikko sācies.

“Jaunpriedes”

Manā priekšā plešas plata asfalta lenta, kas pamazām ved kalnup, – ceļš, kas savieno Tukumu ar Smārdi un Slampi. Saulītei jau manāmi sildot, sparīgi soļoju augšup un pēc brīža šķērsoju Milzkalnes robežu.

Ceļš uz Milzkalni

Ceļa kreisajā malā te iekārtoti mazdārziņi, kuros rosās Milzkalnes iedzīvotāji. Nedaudz tālāk slejas daudzdzīvokļu ēka, aiz tās vēl viena, tad vēl vairākas. Iespējams, tieši šajās mājās mitinās mazdārziņu īpašnieki. Pamanījis pāraugušiem krokusiem līdzīgās vēlziedes, pieeju tuvāk kāda mazdārziņa žogam, lai caur to tiktu pie foto ar ziediem.

Vēlziedes

Sasniedzis ceļu krustojumu, kurā esošā norāde aicina apmeklēt Šlokenbekas muižu, turpinu savu soļojumu taisni, jo jau kādu brīdi jūtu, ka pirms 5:00 no rīta ēstās brokastis pavisam aizmirsušās. Kartes liecina, ka nedaudz tālāk meklējams pārtikas veikals, un tiešām drīz savā priekšā ieraugu “Citro” ēku.

Milzkalnes “Citro”

Dodos iekšā veikalā un sāku lūkot pēc kā garda. Veikala plaukti vietām patukši. Šķiet, ka milzkalnieši jau iepirkušies nedēļas nogalei un jauns preču pievedums gaidāms vien pirmdien. Sameklēju magoņmaizīti un jogurta dzērienu, tad ar abiem rokās dodos uz kasi.

Nolemju daudz nekavēties, tāpēc jogurtu ieslidinu somas kabatiņā, savukārt, magoņmaizīte tiek izsaiņota, un to es pamazām notiesāju pa ceļam uz Šlokenbekas muižu. Maizīte diezgan sausa, tomēr zinu, ka vēl sekos jogurta dzēriens, kā arī somas sānu kabatā paslēpta ūdens pudele, tāpēc kumosu pēc kumosa notiesāju saldo maizīti.

Tuvojoties Šlokenbekas muižai, redzu, ka autostāvvietā pie tās novietoti vien daži auto. Tā kā pulkstenis vēl nav pat 10:00 no rīta, muiža un tajā esošais Latvijas Ceļu muzejs vēl oficiāli nav sākuši darbu. Pirmais muzeja eksponāts novietots tieši pie autostāvvietas, kur zālājā stāv ar uzrakstu “CEĻU MUZEJS” rotāts ceļa rullis.

Norāde uz Ceļu muzeju

Muižas vārti ir atvērti, bet pirms došanās iekšā es nolemju iztukšot arī jogurta dzērienu, tāpēc piestāju muižas mūru paēnā un atveru dzēriena pudeli. Muižas mūros var manīt šauras šaujamlūkas. Tās saglabājušās no muižas senākās apbūves.

Šlokenbekas muižas vārti

Kad otrās brokastis paēstas, dodos iekšā muižas pagalmā. Šlokenbeka rakstos pirmo reizi minēta 15.gadsimtā un ir viens no retajiem nocietinātas viduslaiku muižas paraugiem Baltijā un vienīgais Latvijā, kas saglabājies līdz mūsu dienām. Muiža vairākkārt tikusi gan pārbūvēta, gan papildināta. 17. un 18.gadsimtā Šļokenbekas muiža zaudēja savu militārā atbalsta punkta lomu un pamazām tika pielāgota saimnieciskai dzīvei.

Šlokenbekas muižas mūri ar šaujamlūku

Pils pagalmā valda klusums, nelielu rosību var manīt tikai te izbūvētās viesnīcas pusē, bet par mani neviens neizrāda interesi. Iekštelpās esošās Ceļu muzeja ekspozīcijas tik agri no rīta vēl nav pieejamas, bet gana daudz interesantu eksponātu ir arī muižas pagalmā.

Ceļu muzeja āra ekspozīcija

Līdzās buldozeram un Zil kravas mašīnai nostājies baltkrievu milzis – skrēperis MoAZ, kas tapis Mogiļevas rūpnīcā. Tiem līdzās norāde, kas varētu būt greznojusi Smiltenes krustojumu, kurā Pleskavas šoseja krustojas ar ceļu, kas savieno Smilteni ar Gulbeni.

No Smiltenes krustojuma uz Šlokenbeku

Līdzās muzeja ēkai novietots RAF-2203 “Latvija” mikroautobuss, kādus Rīgas autobusu fabrika ražoja no 1976. līdz 1993. gadam. Mikroautobusa korpusu rotā Latvijas Ceļu muzeja un VAS “Latvijas valsts ceļi” logo.

RAF-2203 “Latvija”

Teritorijā ir arī virkne mazāku eksponātu. Nostalģiskas atmiņas raisa neliela plāksnīte, ar kādu savulaik tika apzīmētas autobusu pieturas. Joprojām atceros arī, ka trolejbusiem un tramvajiem pieturu zīmes bija garenākas, trolejbusiem ar trīsstūra, bet tramvajiem ar kvadrāta formas “degunu”.

Savulaik Rīgas ielās bieži manīta zīme

Apskatījis Ceļu muzeja āra ekspozīciju, pa otriem vārtiem muižas mūros dodos ārā no Šlokenbekas muižas. Kad pagriežos, lai vēl reizi palūkotos uz muižu, pamanu, ka virs vārtiem redzams uzraksts “ANNO 1688”. Tātad šie muižas vārti Šlokenbekas viesus sagaidījuši un pavadījuši jau vairāk nekā trīs gadsimtus.

Otrpus Šlokenbekas muižas mūriem

Otro reizi šodien šķērsoju Slocenes upi. Tiltiņš pie Šlokenbekas muižas tiek labots un satiksme pār to ir ierobežota, bet viena gājēja svaru tiltiņš iztur godam. Pa labi no manis paliek ceļš uz “Sēravotu” mājām, es dodos pa kreisi, kur grants ceļš vedīs mani paralēli Slocenes tecējumam. Tālumā vīd Šlokenbekas dakstiņu jumti. Atvados no muižas un pielieku soli.

Soļoju pa saules pielietu mežu, kurā var manīt arī maršruta marķējumu – baltu, zilu un atkal baltu svītru uz koku stumbriem. Lai apietu “Bērzāju” saimniecību, mans ceļš pagriežas prom no Slocenes. Šejienes mežos noteikti mēdz iegriezties sēņotāji, sēnes aug pat ceļa malās.

Ēdamas vai neēdamas – tāds ir jautājums

Aiz “Bērzājiem” atkal sastopu Sloceni un iesoļoju Ķemeru nacionālā parka teritorijā. Tepat netālu ir arī dzelzceļa līnija, dzirdu, kā pa to aiztrauc vilciens. Slocenes krastos pamanu karadarbības pēdas, jo paralēli upei aizvijas ierakumu līnija. Lai arī neesmu militārais vēsturnieks, spriežu, ka tranšeju līnija apzināti veidota lauzta, tā ierobežojot postu, ko nodarītu ierakumos trāpījis lādiņš.

Ierakumu līnijas Slocenes krastos

Drīz taka izved mani pašā dzelzceļa malā. Šobrīd gan līnija klusa, tālumā vīd “Lakšu” mājas. Eju tālāk gar dzelzceļu līdz vietai, kur taka atkal pagriežas pa kreisi, lai aizvestu mani atpakaļ mežā. Nonācis vietā, kur ceļi sazarojas, pētu karti, lai pārliecinātos, ka izvēlos pareizo maršruta turpinājumu, kad atskan skaļa zaru brakšķēšana. Pašu brakšķinātāju gan man neizdodas ieraudzīt, vien dzirdu, kā tas smagiem soļiem nozūd meža biezoknī. Kad šķērsoju vietu, kur mūsu ceļi krustojas, gaisā manāmā smaciņa liek domāt, ka es nebiju vienīgais, kas iztrūkās no negaidītās sastapšanās.

Mežā

Mirkli vēlāk mežā sastopu divas sēņotājas un to mazo pavadoni. Visi trīs savu uzmanību veltījuši dabas veltēm, kas vīd zem kājām. Varu tikai minēt, cik daudz kilometru trijotne šorīt nostaigājusi pa mežiem.

Pie “Jāņukroga” atkal iznāku uz Tukuma – Smārdes ceļa. Auto te maz, mierīgi šķērsoju šoseju un turpinu savu soļojumu pa grants ceļu, kas pēc aptuveni deviņiem kilometriem izvedīs mani Kaņiera ezera krastā. Netālu esošajās “Smārdes dzirnavās” tiek turētas bites, par ko liecina koša zīme pie māju iebraucamā ceļa. Tālāk pa kreisi no manis plūst Slocene, kuras otrā krastā iekārtotas Valguma Pasaules baskāju takas.

“Smārdes dzirnavas”

Turpmākie kilometri aizrit sparīgi soļojot, ik pa brīdim palaižot garām kādu auto, kā arī vērojot sēņotāju aktivitātes Ķemeru nacionālā parka mežos. Divdesmit trešajā kilometrā pamanu, ka no meža uz mani raugās dibens. Kaut kur dibena otrā pusē ir arī sēņotājs, kas tieši pieliecies, lai ieliktu grozā kārtējo sēni.

Šo ceļu iecienījuši ne tikai autobraucēji. Man garām aiztrauc arī vairāki motociklisti un kāds puisis ar kvadriciklu. Kad Kaņieris jau teju vai ar roku aizsniedzams, satieku arī divus gājējus, kas, šķiet, savu sēņošanu jau noslēguši un dodas atpakaļ uz auto vai netālu esošo Čaukciemu.

Ceļš uz Kaņiera ezeru

Autostāvvietā pie Kaņiera pilskalna takas manu vairākas automašīnas. Diena nu jau pilnā plaukumā, un esmu drošs, ka turpmākajā ceļā manīšu daudzus, ko no mājām izvilinājusi saulainā un siltā rudens diena. Taka ir lokveida, un tās galos esošās norādes vēsta, ka te paredzēta vienvirziena kustība. Apsteidzot kādu ģimeni, kas tieši kāpj ārā no sava auto, es nozūdu takā.

Kaņiera pilskalna taka

Dēļiem klātā taka aizved mani cauri mežam, gar Kaņiera niedrāju un līdz pat skatu tornim, kas paceļas Kaņiera pilskalnā. Par pilskalna vecumu un tā izmantošanas mērķiem viedokļi ir dažādi. Kaņiera pilskalns ir vienīgais Latvijas pilskalns, kas atrodas tik tuvu jūrai. Viena versija vēsta, ka te bijusi nocietināta cilšu apmetnes vieta, bet ir arī uzskats, ka šo vietu izmantojuši jūras laupītāji, lai ievilinātu te kuģus un tad tos aplaupītu.

Kaņiera pilskalna skatu tornis

Izmantoju iespēju un kāpju augšup te ierīkotajā skatu tornī, lai palūkotos uz piecpadsmito lielāko Latvijas ezeru. Saules pieliets un niedrēm klātām salām un saliņām piepildīts, manā priekšā plešas Kaņiera ūdens spogulis.

Kaņiera ezers

Aplūkojis ezeru, kāpju lejā no torņa, lai dotu iespēju arī citiem pilskalna apmeklētājiem izbaudīt no platformas redzamo ainavu. Apsēžos pie te ierīkotā galdiņa un izvelku no somas pārīti ābolu. Laiks nelielai uzkodai.

Atpūties un uzņēmis enerģiju, es atgriežos pilskalna takā. No meža iznāku vietā, kur taku ieskauj niedru jūra. Zilajās debesīs virs niedrāja slīd mazs, pūkains mākonītis, kas arī atzinis šo vietu par apciemojuma vērtu. Takas turpinājums atkal ieved mežā, un drīz jau esmu atpakaļ pie autostāvvietas.

Kaņiera niedrājs

Pie Kaņiera ezera šodien vēl plānoju atgriezties, tāpēc turpinu savu pārgājienu uz Antiņciema pusi. Vietā, kur šim ceļam pievienojas taka no Ķemeru puses, sastopu lielāku kompāniju, kas devusies iepazīt apkārtni. Viens no gājējiem bruņojies ar dronu. Šķiet, ka visi spriež, kur labāk piekļūt ezeram.

Kad šķiet, ka mans ceļš ar šī kompānijas ceļu nekrustosies, mani uzrunā viena no bariņā esošajām sievietēm: “Jūs no ezera nākat?” Mazliet samulstu, jo nāku no ezera un dodos uz ezeru, tomēr atbildu: “Jā!”. “Līdz ezeram tālu jāiet?” sieviete apvaicājas. Domās pārcilāju, cik daudz esmu nogājis no Kaņiera pilskalna, un atbildu: “Pāris kilometru.” Ar dronu bruņotais vīrietis jau ceļ gaisā savu lidaparātu, lai veiktu izlūkošanu no gaisa, bet es turpinu savu ceļu.

Netālu no Antiņciema esošajā pļavā savus zarus pleš Antiņciema mikrolieguma ozols. Tā kā taku te nemanu, palūkojos uz ozolu no pļavas malas un turpinu savu ceļu.

Antiņciema mikrolieguma ozols

Pirms Antiņciema ceļš sazarojas, un es sekoju norādei, kas vēsta, ka līdz Lapmežciemam ejami pieci kilometri. Šeit satiksme jau paliek visai intensīva. Ik pa brīdim man garām aiztrauc automašīnas. Satieku arī kādu velobraucēju ģimeni, kas vispirms pabrauc man garām no Lapmežciema puses, bet tad mirkli vēlāk vēl reizi pabrauc man garām. Ģimene gan izstiepusies tik garā kolonnā, ka es paeju tuvāk ceļa malai, lai atvieglotu dzīvi autobraucējiem, kam jāapdzen riteņbraucēji, tai pašā laikā neaizķerot puisi, kas soļo gar ceļa pretējo malu.

Sasniedzis vietu, kur pa kreisi no ceļa redzami Kaņiera ezera ūdeņi, ik pa brīdim apstājos, lai palūkotos uz niedrēm bagātīgi aizaugušo ezera piekrasti. Tuvojoties pagriezienam uz “Cemex” putnu vērošanas torni, jau redzu, ka gar ceļa malu rindojas mašīna aiz mašīnas. Takas būs ļaužu pilnas. Daži šai brīdī noslēdz pastaigu un atgriežas pie saviem auto, citi vēl meklē vietu auto novietošanai, lai tad izietu Kaņiera takās.

Kaņiera ezers

“Cemex” putnu vērošanas tornis uzcelts Kaņiera ezera Riekstu pussalā. Šeit var ieraudzīt arī vienu no lielākajām kadiķu audzēm Latvijā. Kā jau nojautu, ļaužu te pārpilns. Lieli un mazi, veci un jauni kursē šurpu un turpu. Pie putnu torņa top bildes feisbukiem un Instagram profiliem.

Izspraucos cauri drūzmai un kāpju augšā tornī. Par laimi tieši šobrīd torņa platforma ir visai brīva no cilvēkiem. Apstājos torņa augšā, lai mierīgi palūkotos uz apkārtējiem plašumiem. Kaņieris ir putnu valstība, bet esmu visai drošs, ka šai ezera pusē šodien cilvēku ir krietni vairāk, nekā putnu. Mazie lidoņi īpaši neizrāda savu klātbūtni.

Kaņiera ezers un tā kadiķi

Atgriežos torņa pakājē un uzņemu kursu uz Niedrāja laipu. 2013.gadā izveidotā laipa savieno Riekstu pussalu ar Andersalu. Arī šeit, protams, ļaužu netrūkst. Uz laipas veidojas sastrēgumi. Pamazām virzos uz priekšu, dziļāk iekšā niedrājā. Kompānijas, kas lēnām soļo man pa priekšu, laiž mani garām, un man pat izdodas atrast vietas, kur skatu neaizsedz citu laipas apmeklētāju muguras.

Niedrāja laipa

Niedrāja laipas Andersalas gals ir visai dubļains, bet es izbrienu arī te un turpinu ceļu uz vēl vienu no Kaņiera skatu torņiem, kas slejas Kaņiera ezera laivu bāzē.

Laivu bāzei par apmeklētāju trūkumu būtu grēks sūdzēties. Cilvēki steidz izmantot iespēju saulainajā dienā pavizināties pa Kaņiera ūdeņiem. Dodos taisnā ceļā uz skatu torni, no kura lejup tieši šai brīdī kāpj divi skaistu skatu meklētāji.

Kaņiera ezers pie laivu bāzes

Kaņiera ūdeņus te šķeļ vairāku laivu airi. Arī tālāk ezerā var manīt aktīvas atpūtas cienītājus košās peldvestēs. Atskan balsis no piestātnes, tur divas sievietes meklē iespējami stabilāku laivu savam izbraukumam.

Kad nokāpju lejā no torņa, pamanu ezera krastā lielo balto gārni. To ievērojušas arī abas no torņa dzirdētās sievietes, kas pamazām tuvojas putnam. Kāds garām ejošs vīrietis nosaka, ka šis gārnis ir pavisam pieradināts, to pat var paglaudīt. Kamēr kāds nav ķēries pie putna glaudīšanas, tveru pēc fotoaparāta. Putna baltās spalvas spoži mirdz saulē.

Laivu bāzes gārnis

Mans ceļš no laivu bāzes ved uz Lapmežciemu. Jūtu, ka ciemā uzmeklēšu kādu vietu, kur atjaunot enerģijas krājumus, jo manas baterijas ir manāmi iztukšojušās. Liepu ielas malā ieraugu bērnu laukumiņu, kas te izbūvēts vismaz pirms trim vai pat četriem desmitiem gadu. Metāla konstrukciju krāsa visai pabalējusi, bet, spriežot pēc izmīdītajiem laukumiem zālājā, laukumiņš joprojām iecienīts vietējo bērnu vidū. Droši vien ir vecāki, kas paši šeit spēlējušies un tagad ved šurp savas atvases.

Lapmežciema rotaļu laukums

Lapmežciema strūklaka, kas greznota ar lielu enkuru, jau apklususi. Iespējams, tā jau devusies ziemas miegā. Izeju uz galvenā ceļa, kas savieno Jūrmalu ar Talsiem, un soļoju uz Jūrmalas pusi, kad pamanu meklēto – kafejnīcu “Stallis”.

Klusējošā Lapmežciema strūklaka

“Stallī”, protams, apmeklētāju netrūkst, tomēr atrodu galdiņu iekštelpās. Noceļu no pleciem somu un izstiepju kājas zem galda. Drīz manā priekšā ir šķīvis ar pamatīgu karbonādes šķēli, ceptām kartupeļu daiviņām un salātiem. Pēc četrdesmit noietiem kilometriem apetīte ir zvērīga, un ēdienu “Staļļa” pavāri gatavo lieliski. Tāds neliels gastronomiskas baudas mirklis.

“Staļļa” karbonādes porcija. Ņamm!

Kad esmu iestiprinājies, pateicos saimniecei par gardajām pusdienām. Saimniece apvaicājas, vai vēl tāls ceļš priekšā. Atbildu, ka vēl kāds gabaliņš būs, bet daudz jau noiets arī līdz šim. “Jūs kājām? Es domāju, ka ar riteni,” saimniece nosaka.

Atgriežos Lapmežciema ielās, kur mani sagaida milzīga, no metāla darināta buļļa statuja. Tā šai vietā novietota jau pirms 11 gadiem, lai garāmbraucējiem un gājējiem vēstītu par kāda metālapstrādes uzņēmuma prasmēm. Jāsaka, ka šādas statujas tapšanā noteikti ieguldīts pamatīgs darbs, sametinot to no smalkām metāla stieplēm. Gadu gaitā bullis pazaudējis riņķi, kas sākotnēji bija ievērts tā degunā. Dažos avotos šī statuja nodēvēta par vērsi, bet, piedodiet, visi buļļa atribūti ir acīm redzami 😊

Metāla bullis

Virzos tālāk uz Jūrmalas pusi. Vietām manāmas mazas šķērsieliņas, kas ved uz jūras pusi, tomēr es pagaidām soļoju taisni, jo pie jūras plānoju nokļūt pa nelielu dabas taku. Diezgan paredzamu joku izstrādājis kāds Lapmežciema viesis vai vietējais iedzīvotājs, nedaudz pārveidojot uzrakstu “Kāpu zona”. Jaunā uzraksta redakcija ir ar drūmāku pieskaņu.

Garumzīmēm ir nozīme

Sasniedzis robežu starp Lapmežciemu un Bigauņciemu, šķērsoju Siliņupīti un esmu vietā, kur mans maršruts pagriezīsies uz jūras pusi. Manā priekšā ir pirms 15 gadiem tapusī Kupskalnu parka laipa, kas nesen piedzīvojusi atdzimšanu. Gar Siliņupes krastu dodos uz jūru. Taka ved gar upīti un pirms pašas jūra sazarojas. Izvēlos takas atzaru, kas ved tieši uz veco Lapmežciema molu.

Kupskalnu parka laipa

Veco Lapmežciema molu apsēdušas (šī vārda vistiešākajā nozīmē) pēc foto kāras meitenes un jūras kraukļi. Meitenes iekārtojušās mola akmens daļā, kas sākas pludmalē, un, šķiet, gatavojas tur vēl labu laiku uzturēties. Jūras kraukļi satupuši uz koka pāļiem, kas iedzīti tālāk jūrā.

Vecais Lapmežciema mols

Savos pārgājienos reti soļoju gar jūras malu, tāpēc esmu nolēmis šodien dot jūrai iespēju sevi parādīt. Turpmākais ceļš vedīs uz Jūrmalas pusi, kur tad koriģēšu maršrutu atbilstoši spēku daudzumam, dienas gaismai un vilcienu sarakstam.

Pludmales smiltis te ir gana sablīvētas, tāpēc iet ir viegli. Enerģiski soļoju uz priekšu, kad sadzirdu kādas meitenītes jautājumu savam tētim: “Tēti, kāpēc viņš ir tā saģērbies?” Paskrienu abiem runātājiem garām, tāpēc tēva versiju par manu ietērpu vējš pārtver, kad tā vēl nav sasniegusi manas ausis.

Gar jūru uz Jūrmalu

Jūras malā var manīt daudz pastaigu cienītāju. Tuvojoties Jūrmalai, pieaug arī pludmales apmeklētāju skaits. Šur un tur var redzēt pa kādai krastā izvilktai laivai. Jūras elpa šodien ir mazliet salkana, ko droši vien veicina ūdens malā redzamās jūraszāļu kaudzes.

Vientuļa laiva

Pirms pašas Jūrmalas robežas sastopu Georgu, kas izgājis pastaigāties ar savu tēvu. Puika aizrāvies ar “vardītēm” – plakanu akmentiņu mešanu ūdenī. Kad tuvojos abiem, Georgs sauc tēvam, lai tas skatās kārtējo metienu. Tēvs gan šķiet jau mazliet paguris un aicina dēlu doties mājup.

Kad kopš starta stacijā “Tukums I” noieti jau vairāk nekā 44 kilometri, pilnā gaitā šķērsoju Jūrmalas pilsētas robežu. Manu uzmanību piesaista švīkas pludmales smiltīs. Liekas, ka te vasaras treniņnometni aizvadījusi Jūrmalas mazāko bērnu hokeja komanda. Pēc mirkļa divi gājēji sniedz skaidrojumu švīku izcelsmei. Tās aiz sevis atstāj nūjotāji.

Jūrmalas robeža

Aiz Zvīņu ielas ieraugu bariņu ar metāla detektoru bruņotu atpūtnieku. Vīrietis uzmanīgi pārbauda smiltis zem kājām, tikmēr pārējie mirdzošām acīm gaida, kad no zemes tiks izvilkts lielais naudas pods. Šķiet, kāds sīkāks atradums jau ir gūts, jo viens no pavadošajiem puišiem pirkstos groza nelielu priekšmetu, ko man pa gabalu neizdodas atpazīt.

Nu jau pludmalē parādās arī soliņi, uz kuriem manu sēžam ļaudis, kas lielākoties ir vecāki par mani. Kungi un kundzes sēž rudens saulītē un kavējas sarunās. Ļoti reti var manīt pa kādam potenciālam peldētājam. Savā ceļā manu divus kungus, kas enerģiski iesildās, it kā gatavotos mesties jūras viļņos, bet tā arī neieraugu, vai tie tiešām dodas atsvaidzinošajā peldē. Dažas sievietes sauļojas, tomēr visbiežāk pludmales apmeklētāji tērpušies jakās.

Smilšportrets

Vietām var manīt, ka vējš un jūra palīdz novākt ēdināšanas un izklaides vietu teltis, kas tikušas uzbūvētas pludmalē. Daža telts pavisam šķība un greiza, citur palikuši vien celtnes pamati un zemē noguldītas “Coca Cola” vitrīnas.

Mazliet mulsina zīmes, kas norāda mierīgās un aktīvās atpūtas zonas. Ja soļoju ar aptuveni 6 km/h lielu ātrumu, vai mierīgās atpūtas zonā man būtu jābremzē, vai aktīvās atpūtas zonā jāpalielina ātrumu?

Mieru, tikai mieru

Tuvojoties 50 kilometru atzīmei, nolemju ielūkoties vilcienu sarakstā, lai izspriestu, kurā stacijā labāk kāpt vilcienā, kas nogādās mani Rīgā. Secinu, ka, ņemot vērā attālumu līdz stacijām un manu ātrumu, vispiemērotākā finišam būs Vaivaru stacija, no kuras 17:39 atiet vilciens uz Rīgu. Stacijā ieradīšos īsi pirms vilciena.

Vaivaru pludmale

Kā jau no rīta ceļā uz Torņakalna dzelzceļa staciju iedomājos, gan dienas sākumā, gan tās beigās soļoju garām Vaivaru rehabilitācijas iestādēm. Kad pa Skautu ielu eju uz Vaivaru dzelzceļa stacijas pusi, pa kreisi no manis paliek kuģim līdzīgā “Nacionālā rehabilitācijas centra “Vaivari”” ēka.

Nacionālais rehabilitācijas centrs “Vaivari”

Vēsturiskā, 1928.gadā celtā Vaivaru dzelzceļa stacijas ēka tagad pārvietota uz pļaviņu pie Skautu ielas un kopš 2016.gada vairs netiek izmantota. Tās vietā no konteineriem izveidota jaunā Vaivaru dzelzceļa stacija, izraisot vietējo iedzīvotāju sašutumu.

Vecā Vaivaru stacijas ēka

Kad izeju uz stacijas perona, tālumā savu spožo aci jau spīdina mans vilciens. Šeit to gaidu es un vēl daži pasažieri. Lielākie pasažieru pūļi gaidāmi Majoros un stacijās pirms un pēc tiem. Iekāpis vilcienā, noceļu no pleciem somu un iekārtojos sēdvietā pie loga. 52,5 kilometrus garš pārgājiens ir noslēdzies.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s