02.02.2019. Rauna, Vaive un vēl šis tas

08:30 izkāpju no vilciena Jāņamuižas dzelzceļa stacijā. Jā, lai arī tuvējā apdzīvotā vieta ir Jāņmuiža, tās stacija ir par vienu burtu nosaukumā bagātāka. Laika prognozes šai dienai sola apmākušos laiku, temperatūru ap nulli, tā kā saules pielietus skatus būs jābauda kādā citā reizē. Pagaidu, kamēr vilciens nozūd tālumā, pārbrauktuve tiek atvērta un visi pacietīgi gaidījušie autovadītāji devušies savās gaitās, un izsoļoju uz P20 šosejas Valmieras virzienā. Lai arī debesis pelēkas, noskaņojums gluži saulains.

Dzelzceļa pārbrauktuve pie Jāņamuižas stacijas

Gar šosejas malu man šai rītā jāpieveic tikai aptuveni divi kilometri. Ik pa brīdim kāds auto dodas uz Cēsu pusi, un man nākas mukt nost no asfalta, lai pastampātu ceļa nomali klājošo sniegu. Šķērsoju to pašu Rīgas – Valkas dzelzceļa līniju, pa kuru ierados Jāņmuižā, bet nu jau pa citu pārbrauktuvi. Šai posmā līdz pat Liepai ceļš un dzelzceļš ir cieši savijušies un vairākkārt krustojas, bet manā maršrutā iekļauti tik divi no šiem krustojumiem.

Pamazām sāku lūkoties pēc pazīmēm, kas liecinātu, ka jāgriežas nost no šosejas un jāsoļo Gaujas virzienā. Pirmo šai dienā vēlos apskatīt Kazu iezi – sarkandzeltenīgu smilšakmens atsegumu Gaujas kreisajā krastā. Uz ceļa nekādas norādes uz šo iezi nav, bet navigācija nepieviļ. Pametu šoseju aiz muguras un dodos iekšā mežā. Ceļš ir slēgts automašīnām, bet gājējiem te iet nav liegts.

Šķiet, kāds te šorīt ir vedis pastaigā suni, jo ir manāmi gan cilvēka apavu, gan tā četrkājainā drauga ķepu nospiedumi. Kādu brīdi soļoju pa šīm pēdām, bet tad manas un šo abu gājēju intereses kļūst atšķirīgas. Pēc kartes iezim tepat kaut kur jābūt, tāpēc meklēju iespēju cauri nelielam mežiņam nokļūt lejā pie Gaujas. Nogāzīte nav no lēzenajām, tomēr lejā tieku bez incidentiem. Pamanu arī kādu ceļu, drīzāk taku, kas iezim tuvojas no manas labās (faktiski ziemeļaustrumu) puses.

Vairākus simtus metru garā klinšu siena slejas tepat Gaujas krastā. Gar upes krastu pamazām tuvojos Kazu iezim. Šeit ir iespējams piekļūt pie pašas klints un pat nedaudz paiet gar to. Gauja pie Kazu ieža aizsalusi tik gar malām, un tās ūdeņi rāmi plūst un ļauj tajos spoguļoties kā sniegotajiem krastiem, tā pelēkiem mākoņiem klātajām debesīm.

Kazu iezis

Ceļa turpinājumam izvēlos taku, kuru pamanīju, kāpjot lejā uz Gauju. Tā pamazām ved kalnup, līdz izved mani vietā, kur manāmi auto riteņu atstātie nospiedumi, un tālāk jau soļoju pa meža ceļu. Drīz manam skatienam paveras vairākas nelielas mājiņas, un es, māju sargu sveikts, turpinu ceļu starp tām, jo mans nākamais mērķis ir dzejnieka Eduarda Treimaņa-Zvārguļa dzīves, darba un arī atdusas vieta “Leukādijas”.

Sastopu kādu māju saimnieci, kas ar lielu sniega lāpstu tīra pagalmu. Tā kā mans ceļš ved cauri tam, gan pasveicinu saimnieci, gan apvaicājos, vai šis ir taisnākais ceļš uz “Leukādijām”. Saimniece norāda, ka tepat viena nākamā māja arī būs īstā. Tikmēr viņas šunelis sirsnīgi rej, bet ir pieķēdēts, tāpēc netiek ne mani apostīt, ne pagaršot.

“Leukādijās” viss ir kluss. Šķiet, ka nesen te kāds ir bijis, bet aizbraucis. Apskatu gan māju no ārpuses, gan uzmeklēju vietu, kur dzejnieks apbedīts. Ja nu kādam ir jautājums, kas īsti ir E. Treimanis-Zvārgulis, esmu diezgan drošs, ka lielākā daļa no jums ir kaut reizi dzirdējusi kādu no viņa dzejoļiem. Vairākas savulaik populāras dziesmas ir ar E. Treimaņa-Zvārguļa vārdiem. Var minēt Līvu “Zīlīti”, Zodiaka “Taisnība”, Edgara Liepiņa dziedāto “Latvijai”. Arī vienā no pirmajiem Prāta Vētras singliem “Jo tu nāc” ir izmantota Treimaņa-Zvārguļa dzeja. Savukārt, ja nu pēkšņi ir gadījies ieslēgt “Latvijas šlāgerkanālu”, iespējams, esat dzirdējuši dziesmu “Uz kalna stāv vientulis ozols”. Šie ir tikai daži spilgtākie piemēri.

Leukādijas

Kad soļoju atpakaļ uz šoseju, tālumā jau manu savu nākamo pieturu – dzelzceļa tiltu pār Raunas upi. Saka, ka 24 metrus augstais tilts ir augstākais dzelzceļa tilts visā Baltijā. Jau zinu, ka piekļūt pie paša tilta nebūs iespējams, jo tas tiek apsargāts un nepiederošiem pieeja aizliegta. Kad sasniedzu brīdinājuma zīmes, kā arī gana nepārprotamu žogu, griežos pa labi, lai uzmeklētu vietu, kur aizliegums beidzas un varu šķērsot dzelzceļa uzbērumu. Pamanu arī nelielu sarga būdu ar pie tās novietotu auto, tomēr mana klātbūtne apsargam satraukumu nerada, jo par mani tas nekādu interesi neizrāda.

Kad sasniedzu vietu, kur žogs pagriežas augšup pa uzbērumu, novērtēju savas iespējas. Uzbērums šeit ir gana stāvs, bet arī tālāk Jāņmuižas virzienā, cik vien manas acis rāda, tas nekļūst daudz lēzenāks. Gluži līdz Jāņmuižai, kur dzelzceļš ir vienā līmenī ar šoseju, doties neplānoju, tāpēc tepat gar tilta iežogojumu sāku rausties augšup. Reizēm nākas piepalīdzēt arī ar rokām, bet soli pa solim nokļūstu arvien augstāk, līdz mans deguns paslejas pāri uzbēruma malai.

Dzelzceļa tilts pār Raunas upi

Sliežu ceļš te ir tikai viens. Pametu skatienu pa kreisi, pametu pa labi, secinu, ka vilcienu nekur nemana, un dodos pāri sliedēm. Arī otrā pusē uzbērums ir ne mazāk stāvs. Te brīžiem kāpju, brīžiem šļūcu, kamēr esmu lejā. Tagad tik jāuzmeklē Rauna, gar kuras krastu plānoju iet līdz pat Vaives ietekai.

Pa sniegu aizbrienu līdz upei, veltu vēl pāris skatienus un fotoaparāta klikšķus tiltam un nozūdu krūmājā. Te redzami daži stabi, kas, iespējams, reiz balstīja sētu, kas liedza piekļuvi dzelzceļa tiltam. Sēta nu pārcelta tuvāk tiltam, bet vecie stabi atstāti, kur bijuši.

Šai ceļa posmā rēķinos ar to, ka iebristu taku te īsti nebūs, bet ceru, ka brišanu, kāpšanu un ceļa laušanu Rauna kompensēs ar skaistām klintīm.

Ja sākotnēji ceļš ved gar pašu upi, tad drīz sasniedzu upes līkumu, kurā man nav citas izvēles, kā pamazām rāpties augšup. Ieslīpi gar krastu dodos augšup. Arī te reizēm piepalīdzu ar rokām, un drīz jau uz Raunas līkumu varu raudzīties no augšas.

Arī turpmāk brīžiem eju gar pašu upi, tad raušos augšup, tad atkal kāpju vai šļūcu lejup. Ļoti daudz kritušu koku, kas vēl vairāk palēnina manu tempu. Tā kā ir viegls atkusnis, ik pa brīdim no kāda koka noveļas sniega pika. Labākajā gadījumā tā iekrīt sniegā vai ar skaļu plunkšķi izbiedē upes iemītniekus, bet dažkārt kāda priede ir notēmējusi tieši uz manu apkakli – plakš!

Rauna

Šad un tad izbiedēju meža pīles. Tā kā tās parasti izvēlas laisties augstāk pret straumi, grūti pateikt, vai atkal un atkal radu stresu vienai un tai pašai kompānijai, vai tomēr tie ir dažādi pīļu bariņi.

Zvērus pie Raunas nemanu, bet to atstātās pēdas gan. Vietām ir pamatīgi iestaigātas takas, pa kurām meža zvēri dodas uz upi, Dažas no tām izskatās tik pamatīgi izbraukātas, it kā zvēri te šļūktu no kalniņa. Tāpat ik pa brīdim manu bebru nedarbus, kā arī, iespējams, stirnu vai citu zvēru “uzkodas” – koku stumbrus ar nograuztu mizu.

“Uzkoda”

Lai arī šķiet, ka nomaldīties te īsti nav iespējams, jo orientieris ir gana liels un pamanāms – Raunas upe, ir brīži, kad ir vērts rūpīgāk palūkoties uz kuru pusi upe aiztek, jo daža krauja, kurā pirms mirkļa elsdams pūzdams esmu uzrāpies, lēni un nemanāmi aizlokās prom no upes, un, lai pieturētos Raunas tecējumam, nākas vien atkal meklēt ceļu lejup.

Vietām var manīt nesen iemītus apavu nospiedumus. Atrodu vietu, kur kāds ir pienācis pie upes, tad pa savām pēdām devies vai devusies atpakaļ. Kādā brīdī šis “kāds” ir nozudis mežā.

Rauna

Soļojot gar Raunu, sasniedzu arī augstsprieguma līniju, netālu no kuras pirms divām nedēļām mans telefons nonāca “komā”. Labi ieskatoties, tālumā pat varēja manīt vienu no Garkalnes dārza mājiņām. Šoreiz telefons par veselību nesūdzas, tāpēc turpinu vien ceļu gar upi. Šeit pamanu lielus, nokaltušus augus, kas ļoti atgādina latvāņus. Šur un tur tos manu arī turpmākajā ceļā. Vasarās tie noteikti gādā par papildus asām izjūtām jau tā gana grūtajā takā.

Vienīgajā attēlā, ko izdevās uzmeklēt internetā, Ceipu iezis šķiet gana liels un pamanāms, tomēr man izdodas paiet tam garām vai arī pārskriet pāri. Tā kā precīza šī ieža atrašanās vieta man nebija zināma (entergauja.com un vietas.lv viedokļi par to būtiski atšķiras), cerēju, ka ieraudzīšu to, ejot gar pašu upi, tomēr nekā.

Vanderu iezim gan garām nepaskriet. Sarkanīga klints slejas Raunas kreisajā krastā. Tieši pirms tā kāds atstājis nelielu galdiņu un grilu. Grilēšanas sezonu gan te neviens vēl nav uzsācis, un abus priekšmetus klāj bieza sniega kārta.

Upes otrā krastā pamanu kādu puisi, kas arī, šķiet, interesējas par klintīm. Puisis gan dodas upes tecējuma virzienā. Kad puisis soļo garām, pasveicinu to.

Vispirms nokāpju līdz ūdens līmenim, lai nofotografētu Vanderu iezi no lejas, tad dodos augšup. Atrodu vēl vairākas vietas, kas ļauj uz šo klinti palūkoties no dažādām pusēm un leņķiem. Tepat meklējama arī Vanderu ala, tomēr Rauna nav tik ļoti aizsalusi, lai man rastos apetīte iet alu aplūkot tuvāk.

Vanderu iezis

Arī šeit manu apavu nospiedumus, kas atšķiras no tiem, ko manīju kādu brīdi iepriekš. Šķiet, ka šis gājējs vai gājēja arī ir bijis ieinteresēts iežu apskatē. Kad sasniedzu Vanderu ieža malu, saprotu, ka lejup nāksies doties tieši tāpat, kā cilvēkam, kas te gājis pirms manis, – šļūcot. Sarkanīga sliede sniegā iezīmē vietu, kas izmantota nokļūšanai lejā. Izvēlos sev tīkamāku vietu pa kreisi no jau iebrauktās trases un dodos lejup. Iespējams, šī ir vieta, kur var manīt leduskritumus, bet šodien tikai dažas lāstekas sniedz vārgu mājienu par to, kas te citkārt varētu būt skatāms.

Netālu no Vanderu ieža ir arī sārtenais Trepes iezis. Kad esmu no visām pusēm apskatījis to un gatavojos doties tālāk, otrā krastā atkal parādās jau sastaptais puisis un vaicā: “Jūs esat slēpņotājs?“ “Nē”, es atbildu”. “Vienkārši?” puisis vaicā. “Jā”, seko mana atbilde. Ar to arī dialogu beidzam. Acīmredzot, “vienkārši” gājējs šim puisim nav tik interesants kā “slēpņotājs”.

Trepes iezis

Aiz kokiem sāk vīdēt Raibās klintis, kas ir Raunas lielākais smilšakmens atsegums. Tās ir ietvērušas diezgan garu Raunas posmu, un tieši vienā no Raunas līkumiem slejas visiespaidīgākais klinšu posms. Šo noteikti būtu vērts apmeklēt ar laivu. Arī kreisajā krastā, pa kuru soļoju es, pamanu dažus atsegumus, par kuru nosaukumu gan man nav nekādas informācijas, tomēr tie ir gana skaisti, lai dokumentētu atradumu.

Raibās klintis

Kad jau labu laiku esmu bridis Raunas krastus, nokļūstu vietā, kur Raunā ieplūst Vaive. Te nu atvados no Raunas, lai tālāk gar Vaivi dotos uz Vaives dzirnavām, kur noslēgsies nepieradinātākais mana šīs dienas pārgājiena posms. Pirmais lēmums ir jāpieņem jau pavisam drīz, jo esmu Vaives kreisajā krastā, bet soļošanai piemērotāks ir tās labais krasts. Upe šeit nav īpaši dziļa, tomēr nolemju nepārbaudīt zābaku ūdensizturību, tā vietā izvēloties pāri upei pārkritušu koku. Šis noteikti nav no izaicinošākajiem “tiltiem”, jo blakus aug daži sīkāki koki, kas nāk talkā upes šķērsotājiem.

Vaives labajā krastā uzeju kārtējos pēdu nospiedumus un sekoju tiem. Ceļš kļūst platāks, ir manāmi arī auto riepu nospiedumi. Vispirms palūkojos uz MAPS.ME ieteikto ceļu, kas ved gar “Kalna Līču” mājām. Ceļa galā redzama zīme, kas vēsta, ka iebraukt drīkst tikai ar saimnieka atļauju. Par kājāmgājējiem nekas nav teikts, tomēr nolemju, ka labāk turēšos tuvāk upei, nevis iešu gar “Kalna Līčiem”. Ja jau varēju nosoļot visu gabalu no dzelzceļa tilta līdz Vaivei gar Raunu, tad šis nelielais posms gar Vaivi noteikti ir man pa spēkam.

Atliek tikai labi ieskrieties, kad Vaive jau atlīdzina manu uzticību. Tās kreisajā krastā redzams pamatīgs atsegums. Vietām tas, šķiet, mēdz reizi pa reizei nobrukt. Aiz lielās klints ik pa brīdim seko mazākas. Aiz vienas no tādām, šķiet, mežā slēpjas arī lielāks atsegums.

Lielākais no Vaives lejteces iežiem

Drīz jau kļūst dzirdams troksnis, kas vēsta par šosejas tuvumu. Krāšņu klinti Vaive ir pietaupījusi atvadām. Tā slejas tepat netālu no ceļa, kas ved uz Priekuļiem un Cēsīm. Tieši šai klintī ir iecirsti arī divi pagrabi, kas redzami no ceļa, bet šodien izvēlos papriecāties par klints nesamaitāto pusi, un pēc tam doties uz to, kas nu palicis no Vaives dzirnavām. Pēc piecu stundu un piecpadsmit kilometru gājiena esmu nonācis vietā, no kuras tālāk jau pārvietošos pa lielākiem un mazākiem ceļiem.

Atsegums netālu no Vaives dzirnavām

Vaives dzirnavu ēkas tikai daļēji saglabājušās. Ēkas lielākais gals ir bez jumta. Apstaigāju dzirnavu apkārtni, apskatot gan aizsprostu, gan tiltiņus, gan arī pie dzirnavām redzamos iežus.

Nolemju, ka šis brīdis ir jāatzīmē ar karstu tēju, tāpēc ceļu slapjo un dažādiem gružiem nobirušo somu nost no pleciem un nobaudu divas krūzītes karsta dzēriena. Stāvvietā pie dzirnavām stāv vientuļš Audi. Lai Audi nav pavisam skumji, pēc brīža, kad jau dodos tālāk, stāvvietā iebrauc arī kāds vecāks pāris ar Volkswagen Golf mašīnīti.

Vaives dzirnavās

Tā kā šodien maksimāli izvairos no šosejas posmiem, uz Priekuļiem un Cēsīm dodos nevis pa šoseju, kā to darīju pirms divām nedēļām, bet paeju nedaudz uz Raunas pusi un nogriežos pa labi aiz pieturas “Vaives dzirnavas”.

Sniegots ceļš gar dažām mājām ved uz meža pusi. Ja “Kalna bitēs” var manīt rosību un dzirdēt motorzāģa rūkšanu, tad “Lejas bitēs” lielākā ēka, kas slejas divu stāvu augstumā, izskatās pamesta, bet nedaudz tālāk var manīt šķietami jaunāku celtni. Nevienu dzīvu radību gan te nemana. Pie “Lejas bitēm” man jālec nost no ceļa, jo no aizmugures strauji tuvojas Ford Ranger džips.

Pamazām sāk snigt. Te nu bija laika prognoze, ka sniegs Cēsīs gaidāms tik vakarā, bet, iespējams, ka viss ir pareizi, jo vēl jau es neesmu Cēsīs.

Ceļš aizvijas mežā. Uz tā manāmi Ford riepu nospiedumi, bet pamats zem kājām nav pavisam sablīvēts, tā kā te soļoju, te brienu. Kad esmu jau kādu gabalu mežā, ieraugu, ka iepriekš redzētais Ford nu dodas uz manu pusi. Paeju nost no ceļa, lai palaistu Ford garām, bet arī tas nobrauc ceļa malā. Domāju, kas nu būs.

No džipa izkāpj puisis un vaicā, vai pa šo ceļu var nokļūt Priekuļu biatlona trasē. Saku, ka vietējais gan neesmu, bet, jā, šis ir ceļš uz biatlona trasi. Puisis ieminas, ka tālāk ceļu aizšķērsojis nokritis koks, kas izskaidro to, kāpēc viņš brauca man pretī. Tad viņš turpina sarunu ar meiteni, kas sēž pasažiera sēdeklī. Kad jau dodos tālāk, no džipa izveļas vispirms viens, tad otrs mazs šunelis. Abi riedami skrien man pakaļ. Mazākais ir īpaši nešpetns un, šķiet, tūlīt pārbaudīs manu zābaku izturību pret suņu kodumiem. Gan puisis, gan meitene, kas sēdēja tam blakus, mēģina sasaukt suņus, un pamazām tiem izdodas tos pārliecināt, ka mani ēst nevajadzētu.

Kad noiets vēl kāds gabaliņš pa meža ceļu, pamanu arī kritušo koku un vietu, kur Fords ticis griezts apkārt. Ceļu ir aizšķērsojis tikai pats koka gals, bet pavilkt to malā nebūtu iespējams. Man gan tas nav šķērslis. Kāpju pāri un jau pa krietni mazāk iebrauktu ceļu virzos tālāk. Labajā pusē aiz kokiem pavīd Vaives līkumi.

Šķērslis, kas Ford Ranger lika griezties atpakaļ

Nonāku pie Cēsu – Madonas šosejas un tās otrā pusē pamanu norādi uz biatlona trasi. Vairāki auto tieši iegriežas ceļā, kas ved uz to. Arī es pāreju pāri šosejai un soļoju apskatīt vietu, kur slēpo un šauj. Ceļa malā manāms brīdinājums par rollerslēpotājiem, tomēr pieļauju, ka ziemas sezonā tie šeit nav sastopami.

Snieg arvien pamatīgāk, kad sasniedzu slēpošanas trasi. Nevienu biatlonistu ar plinti plecos gan te nemanu, bet bariņš entuziastu izmanto iespēju paslēpot. Uzmetu aci trasei un meklēju, kurp man jādodas tālāk, lai sasniegtu Priekuļus. Autostāvvietā Ford Ranger nemanu, tā kā jaunieši, iespējams, vēl meklē ceļu uz to.

Vaive pie slēpošanas-biatlona kompleksa “PRIEKUĻI”

Izrādās, ka mans ceļš ved augšup visai stāvā kāpumā. Man pa priekšu kalnā kāpj meitene ar suni. Kad tuvojos, meitene, šķiet, cītīgi kārto savus apavus, bet viņas kombinezonā tērptais šunelis arvien satrauktāk reaģē uz to, ka nepazīstams puisis pielavās tā saimniecei, kamēr tā ir visai amizantā pozā. Šis šunelis gan ir saitē, tāpēc man klāt netiek, un arī tā saimniece savu uzdevumu ir veikusi un var atkal izslieties. Pasveicinu, paeju abiem garām un turpinu ceļu augšup. Kurš izdomāja te ierīkot tik pamatīgu kāpumu? Ja nebūtu tik daudz koku, šeit varētu atklāt kalnu slēpošanas trasi.

Par laimi arī lielais kāpums reiz beidzas. Tālāk ceļi jau lēzenāki. Brīžiem tie rotāti tikai apavu nospiedumiem, brīžiem manāmas arī slēpju pēdas. Kāds slēpotāju pārītis tieši dodas man pretī.

Priekuļos iesoļoju pa Izmēģinātāju ielu. Uzmetu aci nelielam stadionam, kas atrodas tepat ceļa malā, un tad atkal nākas mukt, jo no mugurpuses tuvojas kāds sportisks autovadītājs. Tālāk gan viss mierīgi. Kad nogriežos uz Dārza ielu, pamanu veikalu “Top” un nolemju, ka laiks atgūt kaut ko no zaudētās enerģijas. Tieku pie banāna un Mangaļi Isotonic dzēriena, kas sola manam organismam palīdzēt atgūties pēc ilgstošas fiziskas slodzes.

Pa Priekuļu ielām sasniedzu gājējiem un velosipēdistiem izbūvēto celiņu, kas ved uz Cēsīm, un tālāk jau mans uzdevums ir pavisam vienkāršs. Arī šoreiz secinu, ka Priekuļu pusē šis celiņš tiek labāk uzturēts, nekā otrpus šosejai, kur sākas Cēsis. Cēsu aktīvās atpūtas parks “Karjers” šobrīd pavisam kluss, jo visas aktivitātes paredzētas vasaras sezonai.

Cēsīs gluži uz staciju vēl nedodos, jo nolemju izmest līkumu līdz Ruckas muižai. Pa ceļam pamanu Vaives ielas kamaniņu trasi, kur bariņš ragaviņu sporta entuziastu šļūc no kalniņa.

Vaives ielas kamaniņu trase Cēsīs

Ruckas parks ir kluss un mierīgs, arī muižas ēkās rosību nemana. Muiža un tai apkārt esošais parks ir valsts aizsargājams kultūras piemineklis.

Ruckas muiža

No Ruckas muižas līdz Cēsu stacijai ir pavisam īss soļojums. Noprotu, ka arī šoreiz pagūšu tieši uz autobusu, kas 16:00 dodas Rīgas virzienā. Pielieku soli un pieturā nonāku vēl pirms autobusa pienākšanas. Šodien nosoļoti 27-29 kilometri (atkarībā no tā, vai tic pulsometram, vai Endomondo).

Autobusā iekārtojos pašā priekšā, bet citkārt varbūt nevajag tā darīt, jo ļoti labi redzams, cik briesmīgi vietām ir mūsu ceļi. Posmā aiz “Sēnītes” labu brīdi ir tikai bedres, starp kurām vietām manāms arī asfalts. Autobusa riteņi ir gana plati, un arī šoferis mēģina iespējami apbraukt bedres, tāpēc incidenti izpaliek.

Tagad tik jāsagaida nākamā sestdiena. Maršruts jau zināms, bet par to pēc nedēļas 😊

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s