Lai arī prātā jau virkne gatavu un vēl neizstaigātu pārgājienu maršrutu, ideja kārtējai pastaigai rodas negaidot. Ieraudzījis publikāciju par Aucē atklāto vides objektu “Vēzis”, sameklēju tā atrašanās vietu kartē, un, sākot pētīt, ko vēl iespējams apskatīt Aucē un tās tuvumā, pamazām virknējas maršruts. Iepriekš šai pusē staigājis neesmu, tāpēc Auce, Lielauce, Īle un Pokaiņu mežs būs man kas jauns. Pārgājiena noslēgums Dobelē, kuru gan vairākkārt esmu apciemojis, bet tāpat ceru pilsētā ieraudzīt arī ko jaunu. Paredzams, ka distance tuvosies 50 kilometru atzīmei, tātad pastaiga jāparedz visu dienu.
Tā kā jauns futbolists ārstē sasisto ceļgalu un nepiedalīsies turnīrā, kuram par godu esmu ņēmis brīvu piektdienu, 20. septembri, ir arī skaidrs, kurā dienā notiks iecerētais pārgājiens.
Izaicinājumu rada loģistikas izplānošana. Secinu, ka no Rīgas uz Auci iespējams nokļūt vien pēcpusdienā, jo pirmais autobuss ceļā no Rīgas autoostas dodas 13:50. Aucē ir vismaz pāris iespēju nakšņošanai, bet dienu pirms paredzētā pārgājiena ieplānots pasākums ar darba kolēģiem, tāpēc pēdējais autobuss no Rīgas, kas atiet 18:00, arī nav risinājums.
Smadzenes aktīvi rosās, domājot dažādus risinājumus, un nolemju paskatīties, cikos kursē autobusi no Dobeles uz Auci. Pirmais autobuss no Dobeles uz Auci ir jau 5:45 no rīta, Aucē ierodas 6:35, bet saule 20. septembra rītā lec 7:10. Ideāli!
Dobelē ir arī krietni lielāka naktsmītņu izvēle, un no Rīgas kursē vēlāki autobusi, tātad esmu atrisinājis pārvietošanās jautājumu. Rezervēju sev numuriņu viesnīcā “Dobele”, kas gan arī prasa nelielu piepūli, jo sākotnēji izrādās, ka kāds rezervējis visu viesnīcu uz manis izvēlēto nedēļas nogali. Kā man norādīts, zvanu uz viesnīcu 17. septembrī – tuvāk pasākuma dienai. Numuriņš vienai personai atradīšoties. Darīts.
19. septembrī uz pasākumu ar darba biedriem ierodos ar lielu mugursomu. Kopā ar kolēģiem un ne bez padomiem no organizatoru puses izlaužos no istabiņas, kurā brīvprātīgi esam iespundēti, tad pavakariņojam, un es nolemju soļot uz autoostu. Ejot raitā solī, ielūkojos arī “Mobilly” aplikācijā un secinu, ka biļetes uz iecerēto autobusu 19:15 vairs nav nopērkamas. Nospriežu, ka iegādāšos biļeti autobusā.
Autoostā ierodos laikus, bet drīz saņemu atbildi, kāpēc nebija biļešu. Uz Dobeli 19:15 dodas mazais mikroautobuss ar 19 sēdvietām. Ikdienā ik pa brīdim manu šos mikroautobusus pārvietojamies manā apkārtnē, bet tieši šodien biju piemirsis, cik mazi tie var būt. Kad autobusā sakāpuši visi ar biļetēm, kopā ar vēl vienu vīrieti palieku aiz borta.
Biedrs ieminas, ka 21:00 esot lielais autobuss, bet tik ilgi neesmu gatavs gaidīt, jo jāceļas man agri – jau 5:00, tāpēc vēlams laikus likties uz auss. Veru atkal “Mobilly” un ar atvieglojumu secinu, ka uz nākamo mikroautobusu, kas atiet 20:00, biļetes ir pieejamas. Pērku!
Strauji piepildās arī mikroautobuss 20:00, bet šoreiz esmu veiksmīgo biļešu īpašnieku pulkā. Iekārtojos braucienam uz Dobeli un domās jau sāku plānot, ko vēl šovakar jāpaspēj paveikt.
Ap 21:20 ierodos Dobelē. No autoostas līdz viesnīcai mērojams pavisam īss gabals, bet esmu paredzējis iegriezties arī “Rimi”, lai sagādātu ko ēdamu pārgājiena dienai. Dzeramo ūdeni esmu atvedis sev līdzi no Rīgas.
Ar banānu ķekaru un buljona pīrāgiem pirkumu maisā, soļoju uz viesnīcu. Tās vestibils tumšs, durvis slēgtas. Administratore te uzturas tikai līdz 19:00, un man ir izsniegti kodi gan viesnīcas ārdurvīm, gan manam 200. numuriņam. Veiksmīgi atveru kā vienas, tā otras durvis.
Sakārtojis inventāru nākamās dienas startam un pārliecinājies, ka modinātājs likts uz 5:00 piektdienas rītā, dodos pie miera. Pārgājiens būs garš, tāpēc jākrāj spēkus.
Par to, kā pagāja mana pastaiga Dobeles novadā, lasiet šeit.
Indulis raksta 