Pārcilājot savas pārgājienu idejas, atkal un atkal lūkojos uz iecerēm Latvijas ziemeļaustrumos, kur līdz šim esmu viesojies ļoti reti. Secinājis, ka dienā ir tikai viens autobuss, kas savieno Rīgu ar Gaujienu, kurā oficiālu naktsmītni atrast neizdodas, nolemju sameklēt kontaktinformāciju, ko man savulaik devusi viena no Smiltenes novada pašvaldības darbiniecēm, un noskaidrot, vai izredzes ir labākas nekā sākotnēji šķiet.
Man atsaucas Indra, kas ir ar mieru uzņemt vienu ceļotāju. Kad naktsmītnes jautājums atrisināts, varu precīzāk vīt savu maršrutu, jo zinu, ka sākt pārgājienu varēšu kaut ar saullēktu.
Pamazām rindojot dažādas pieturas, maršruts sasniedz aptuveni sešdesmit kilometru garumu, bet paturu prātā, ka katrs solis uz vienu vai otru pusi no pamata maršruta pagarina distanci, un manā maršrutā iecerētas vairākas dabas takas. Pārgājiena finišu ieplānoju Smiltenē.
Piektdienā, 20. martā, agrāk noslēdzis darba dienu, īsi pēc 15:00 stāvu uz Rīgas Starptautiskās autoostas perona, lai sāktu ceļojumu uz Gaujienu. Kad autobuss 15:30 sāk kustību, ziņoju Indrai, ka viesis ir devies ceļā.
Saule pamazām riet un Smiltenes pusē sagādā satriecoši skaistu gaismas izrādi man un citiem autobusa pasažieriem. Gluži vai jālūdz autobusa vadītājam apstāties, lai varētu izbaudīt skatu.
Gaujienā ierodos jau tumsā. Izmetis loku caur vietējo veikalu un pasveicinājis pulciņu jauniešu uz divriteņiem, soļoju uz “Ausmām”, kur mani jau gaida saimnieki – Indra un Juris.
Indra ierāda man istabu, tad abi ar Juri dodas uz Api pēc tur pakomātā piegādāta sūtījuma, atstājot māju manā uzraudzībā. Vakara sabiedriskā daļa sanāk pavisam īsa, jo, kad saimnieki atgriezušies, drīz jau man jāliekas uz auss, lai varētu celties pirms pieciem no rīta.
Par to, kā man veicās pārgājienā Ziemeļvidzemē, lasiet šeit.
Kad top skaidrs jaunākā dēla komandas spēļu un turnīru plāns 2025. gadam, ieraugu, ka ikgadējais turnīrs Rojā paredzēts no 4. līdz 6. augustam. Daudz nedomājot, plānoju atvaļinājumu, kā arī palūkojos savā pārgājienu maršrutu ideju sarakstā, jo zinu, ka jau dažus gadus realizāciju gaida maršruts no Kolkas līdz Mazirbei un atpakaļ.
Nolemju pārgājienu veikt dienu pirms dēla turnīra, lai pēc tam mierīgi sekotu futbola spēlēm. Starts arī šoreiz plānots vēlāk par saullēktu, jo uz Kolku nolemju doties ar auto pārgājiena dienas rītā, nevis nakšņot kaut kur ciemā.
Tā kā maršruts kaldināts jau sen, tad lielu plānošanu tas neprasa. Īsi gan palūkojos, vai iecerētajā distancē nav palicis kas iepriekš nepamanīts. Pēc tam tikai jāseko laika prognozēm, lai zinātu, kādu apģērbu izvēlēties. Jo tuvāk pārgājiena dienai, jo skaidrāks kļūst, ka gaidāms silts laiks, lietus, kam tik ļoti iepaticies šovasar apciemot Latviju, varētu iet man secen.
Par to, kā man veicās pārgājienā Lībiešu krastā, lasiet šeit.
Pārlūkojot ierakstus “Threads” aplikācijā, uzduros Ulda Stīpnieka aprakstam par 55 kilometru pārgājienu no “Laimas” pulksteņa Rīgā līdz “Laimas” pulkstenim Siguldā. Es, protams, zināju par abu pulksteņu eksistenci, bet jāatzīst, ka līdz šim nebiju aizdomājies, ka tie atrodas pārgājiena attālumā viens no otra. Ideja pārgājienam nu ir rokā, atliek tikai izvēlēties maršrutu.
Ātri vien secinu, ka Ulda 55 kilometri būs bijuši visai taisnā līnijā. Kad salieku mani interesējošos pieturas punktus kartē, noprotu, ka mani sagaida 60 līdz 70 kilometru pastaiga.
Ja Uldis gāja no Rīgas uz Siguldu, tad es lemju doties pretējā virzienā, jo izaicinošākie posmi varētu būt Siguldas pusē, kā arī transportu uz mājām man – rīdziniekam – vieglāk pēc finiša būs atrast Rīgas pusē. Neatkarīgi no tā, cikos finišēšu.
Jūlijā dienas vēl gana garas, tāpēc esmu drošs, ka pārgājiens ir pieveicams dienas gaismā. Lai varētu doties ceļā ar saullēktu, jāatrod vien naktsmītni Siguldā, jo vilcienu, kas Siguldā nogādātu pirms 5:00 no rīta, nav.
Izskatījis dažādas iespējas, pamanu viesu nama “Livonija” piedāvājumu, kas cenu ziņā ir krietni draudzīgāks par citu Siguldas naktsmītņu piedāvātām iespējām. Prasību man ir visai maz – vajadzīga vien vieta, kur ieiet dušā un izgulēties. “Livonija” arī ir visai draudzīgā, nepilnu 900 metru pastaigas attālumā no mana pārgājiena starta punkta – Siguldas “Laimas” pulksteņa.
12. jūlijā kāpju vilcienā Rīga – Sigulda, kas 17:26 dodas ceļā no Rīgas. Siguldā ierodos īsi pēc 19:00 vakarā un, apciemojis vietējo “Elvi”, lai sagādātu ko brokastīm, dodos uz savu naktsmītni, lai laikus liktos uz auss.
Mani sagaida viesu nama saimniece, kas piesēdusi saulītē pagalmā. Kad esam norēķinājušies par nakšņošanu, man tiek parādītas iespējas noglabāt ko garšīgu ledusskapī un uzvārīt tēju, bet jau zinu, ka tās man nebūs aktuālas. Mans plāns paredz iespējami ātrāk iemigt.
Istabiņas logu atstāju atvērtu, tāpēc pa Pulkveža Brieža braucošās automašīnas un kāds basketbola entuziasts otrpus ielai sākotnēji pārbauda manu spēju ieslīgt miegā, tomēr drīz visi šie trokšņi nozūd tālumā. Modinātāju esmu licis uz 3:45 no rīta.
Par to, kā man veicās pārgājienā no “Laimas” pulksteņa līdz “Laimas” pulkstenim, lasiet šeit.
Tuvojoties starptautiskajam jauniešu futbola turnīram Dobrecova Cup, kas no 13. līdz 15. jūnijam notiks Liepājā, nolemju uz Liepāju doties ātrāk par dēla komandu un izstaigāt kādu maršrutu, ideju kuram jau labu laiku atpakaļ deva dēla komandas biedra mamma. Kādā sarunā laukuma malā, kamēr puiši trenējās, tā ieminējās par iešanu gar Papes ezeru.
Izpētījis iespējas, nolemju pārvērst šo pārgājienā uz Liepāju, par starta punktu izvēloties Rucavu un izsoļojot arī caur Papi. Ja sākotnēji pētu, cikos ir agrākais autobuss no Liepājas uz Rucavu, un apsveru iespēju nakšņot Liepājā, tad drīz nolemju, ka saule jūnijā lec jau pirms pieciem no rīta, tāpēc būtu grēks startā ierasties tikai septiņos. Man izdodas atrast naktsmītni Rucavā, un plāns nu top skaidrs. Ar pirmajiem saules stariem došos ceļā no Rucavas uz Liepāju.
Kad maršruta sākuma un beigu punkti skaidri, atliek aizpildīt tā viduci. Rūpīgi pētu dažādas kartes un tūrisma informācijas centru sniegtos aprakstus, lai saprastu, ko vērts aplūkot pa ceļam. Atzīmēju arvien jaunus punktus un drīz saprotu, ka mani gaida viens no garākajiem vienas dienas pārgājieniem, ko līdz šim esmu veicis. Jūnija vidū dienas gan ļoti garas, tāpēc laika man pietiks.
Tā kā Liepājā plānoju uzturēties ilgāku laiku, jo Dobrecova Cup ilgst trīs dienas, man jāved līdzi arī lietas, kas pārgājiena laikā nebūs nepieciešamas, bet ļoti noderēs pēc tam, piemēram, ikdienas apavi, lai manas kājas varētu atpūsties no pārgājienu zābakiem. Viesnīca “Līva” nepiedāvā manu glabāšanu, tāpēc meklēju citas iespējas un uzduros Omniva piedāvājumam glabāt sūtījumus pakomātos. Tas lieliski der, un Omniva pakomāts ir pavisam tuvu viesnīcai “Līva”.
11. jūnijā ar pirmo autobusu no Rīgas dodos ceļā uz Liepāju un īsi pēc 9:00 esmu pilsētā, kurā piedzimst vējš. Liepāja mani sagaida ar apmākušos laiku. Prognozes liecina, ka arī pārgājiena dienā debesis lielākoties klās mākoņi. Autoostā iegādājos biļeti uz autobusu Liepāja – Rucava, kas aties pulksten 12:00. elektroniski biļetes šai maršrutā iegādāties nav iespējams. Līdz mana autobusa atiešanai vēl gandrīz trīs stundas, sniedzot man iespēju gan nogādāt mantas glabātuvē, gan izmest loku pa Liepāju.
Pa Rīgas ielu naski soļoju pilsētas centra virzienā, tad pāri Tramvaja tiltam un pa Lielo ielu līdz tirdzniecības centram “Kurzeme”, kuram līdzās vīd noskatītais pakomāts. Vispirms “Art Hotel Roma” ieejas galerijā salieku visu glabāšanai paredzēto vieglā mugursomā, tad dodos uz pakomātu. Tā kā kaut ko glabāt pakomātā mēģināšu pirmoreiz, dodu iespēju divām sievietēm, kas ieradušās vēlāk par mani, paņemt to sūtījumus, tad ķeros pie darba.
Nelāgs pārsteigums ir, ka lielie nodalījumi šai pakomātā nav pieejami, tomēr viss noslēdzas veiksmīgi, jo mana soma iespraucas arī vidēja izmēra nodalījumā. Aizveru durvis, un drīz saņemu īsziņu, ka šai pakomātā mani gaida sūtījums.
Ar krietni tukšāku mugursomu plecos dodos uz savu iecienītāko no Liepājas pārtikas veikaliem – Jūras ielas “top!”. Te nodrošinos ar ēdienu vakariņām un brokastīm, kā arī iepērku ūdens krājumus pārgājienam. Mugursoma atkal pilna un smaga, bet tās saturs man noderēs ceļā.
Dodos atpakaļ uz Liepājas autoostu, lai tur sagaidītu transportu, kas nogādās mani Rucavā. Pasažierus šai maršrutā pārvadā ar mikroautobusu, kas drīz top visai pilns, pagūstot pasažierus uzņemt arī virknē pieturu Liepājas ielās. Priecājos, ka biļeti esmu iegādājies laikus. Ar savu lielo mugursomu klēpī mierīgi sēžu līdzās logam un vēroju ainavas, kas slīd garām.
Rucavas centrā autobusa vadītājs izlaiž mani un citus, kas mērojuši visu ceļu līdz Rucavai. Daļu ceļabiedru esam pazaudējuši pa ceļam. Izmantoju iespēju mazliet apskatīt Rucavu, lai pārgājiena rītā jau skaidri zinātu, kas noteikti iekļaujams maršrutā. Secinu, ka virkne objektu lieliski iekļausies manā ceļā caur ciemu.
Soļoju uz viesu māju “Bajāri”, kur nakšņošu pirms pārgājiena. Viesu mājas saimniece nav sastopama, bet pa telefonu izstāsta, kur varu atrast istabiņas atslēgu. Kad paveru durvis, mani sveic silta gaisa vilnis. Istabas stūrī esošā krāsniņa ir iekurināta.
Noceļu somu no pleciem, sakārtoju ekipējumu tā, lai nākamajā rītā viss uzreiz pa rokai, un tad iekārtojos krēslā, lai iestiprinātos. Plānoju visai agri doties pie miera, bet pēc ēšanas jāatvēl vēl dažas stundas, lai organisms paspētu pievarēt manu pusdienu un vakariņu kombināciju.
Laiku pavadu, pārskatot iecerēto maršrutu, meklējot, vai būtu vēl kas, ko noteikti jāpievieno tam, tad jau ap septiņiem vakarā liekos uz auss. Pastaiga prasīs daudz spēka.
Par to, kā man veicās pārgājienā no Rucavas uz Liepāju, lasiet šeit.
Janvāra noslēgumā izstaigājis Liepājas nocietinājumu līniju Karostas pusē, visai drīz nolemju, ka ar zinošu pavadoni te varētu apskatīt un uzzināt daudz vairāk, tāpēc jau februārī sāku saziņu ar Liepājas tūrisma nozares pārstāvjiem, lai atrastu gidu, kas būtu gatavs doties ceļā ar saullēktu un pavadīt mani vairāk nekā 30 kilometru garā pastaigā. Pārgājiens varētu notikt pavasarī, kad dienas gaismas vairāk, bet koku lapotnes vēl tikai sākušas zaļot.
Karostas apmeklētāju centrs piedāvā gidu Andri, kas gan vēlētos maršrutu veikt uz velosipēdiem. Man noteikti nav iebildumu, ka gids pārvietojas uz diviem riteņiem, bet pats dotu priekšroku ierastajam pārgājiena režīmam, tāpēc ceru vienoties ar Andri, ka vismaz es maršrutu veicu kājām.
Sazvanos ar gidu, izrunājam plānu, kā arī vienojamies par datumu pārgājienam. Tā kā jaunākajam dēlam 26. aprīlī gaidāmi iestājeksāmeni, izvēlos šo dienu pārgājienam, jo visas maija sestdienas jau aizņemtas ar dēla futbola spēlēm Latvijas čempionātā.
Aprīlī tūrisma sezona vēl oficiāli nav sākusies, tāpēc jāvienojas ar maršrutā paredzētajiem muzejiem, ka varēšu tos apciemot. Karostas un Neatkarības kara muzejā, kas atrodas Redanā, mani ievedīšot Andris. Sazinos ar Kara muzeju, lai noskaidrotu iespējas apciemot Cietokšņa bateriju Nr.2. Mārtiņš no Kara muzeja ir gatavs palīdzēt un iesaka sazināties ar Juri Raķi, kura atbildībā ir baterija Nr.2, droši atsaucoties uz viņu. Juri zina arī katrs kārtīgs Liepājas gids, un drīz mums ir zaļā gaisma Cietokšņa baterijas Nr.2 apmeklējumam.
Nedēļu pirms pārgājiena uzzinu, ka būs gida maiņa, jo Andrim nav izdevies atrast aizstājēju darbā, bet viņš ir vienojies ar Agni, ka tas pavadīs mani pārgājienā. Sazvanos ar Agni, un ātri nonākam pie kopsaucēja. Agnis gatavs gan agrāk piecelties, gan visu distanci veikt kājām.
Vienojamies, ka 26. aprīlī tiekamies 7:00 Brīvības ielas un 14. novembra bulvāra stūrī.
Uz Liepāju dodos jau 25. aprīlī, kad iesildīšanās nolūkos veicu īsu pastaigu pa pilsētu. Pagūstu noskatīties arī virslīgas spēli futbolā starp FK “Liepāja” un SK “Super Nova”, kas noslēdzas ar neizšķirtu 2:2. Liepājā ieeja šādā spēlē ir par brīvu, vien jāļauj apsardzei pārliecināties, ka neienesu stadionā ko bīstamu.
Nakšņošanai esmu izvēlējies jau pārbaudītu vērtību – viesnīcu “Līva”, kas atrodas Liepājas centrā. Tā kā pārgājiena dienā celšos ļoti agri, izdodas vienoties, ka tikšu pie brokastu paciņas, ko plānoju turpat savā viesnīcas numurā arī notiesāt.
Modinātāju lieku uz 4:30 no rīta. Līdz sarunātajai tikšanās vietai veicami aptuveni 5,5 kilometri, ko plānoju soļot kājām, tāpēc jāparedz nedaudz vairāk par stundu ceļā.
Par to, kā pagāja mans pārgājiens gida pavadībā, lasiet šeit.
Kārtējā pārgājiena maršruta meklējumos pētu vilcienu staciju nosaukumus. Gribu nokļūt vietā, kur nekad iepriekš neesmu viesojies.
Īpašu uzmanību pievēršu Rīgas – Gulbenes maršrutam. Vilcienu kustība šai virzienā sestdienās gan ir visai trūcīga – viens vilciens uz Gulbenes pusi un viens arī atpakaļ.
Jau iepriekš savā karšu aplikācijā esmu atzīmējis Cesvaines pili, tāpēc ātri tieku pie viena maršruta galapunkta. Tagad tikai jāizspriež, cik tālu varu tikt laikā, kas man atvēlēts starp vilcieniem turp un atpakaļ.
Galu galā otru maršruta galapunktu atzīmēju Madonā, kura apkārtnē arī var atrast virkni interesantu vietu. Distance varētu būt garāka par trīsdesmit kilometriem, tātad īpaši slaistīties nevarēšu atļauties. Nojaušu, ka Vidzemes augstienes takas varētu būt ar kāpumiem un kritumiem.
Mans maršruts nu ir gatavs. Šoreiz modinātāju arī varēšu likt vēlāk – uz kādiem sešiem no rīta, jo vienīgais vilciens uz Cesvaini atiet 8:31, kad saule jau sen uzaususi.
Par to, kā man veicās pārgājienā no Cesvaines uz Madonu, lasiet šeit.
Kad top zināms, ka jaunākajam dēlam 1. un 2. februārī gaidāms futbola turnīrs Liepājā, sāku kaldināt plānus pārgājienam Liepājas pusē. Ieplānoju uz Liepāju doties dienu agrāk, lai pirms jauno futbolistu atbalstīšanas kārtīgi izstaigātos.
Jau sen manā potenciālo pārgājienu sarakstā tapis ieraksts “Liepāja pa nocietinājumu līniju”. Tā kā janvāris ir visai silts, spriežu, ka silta diena, kad kokiem nav lapu un zāle piekļāvusies ciešāk zemei, ir lielisks brīdis pastaigai pa vecajiem fortiem.
Plānojot maršrutu, sazinos arī ar Liepājas reģiona tūrisma informācijas biroju, lai precīzāk noskaidrotu atsevišķu objektu pieejamību. Dažos nocietinājumos šobrīd izvietotas muzeju ekspozīcijas, kas pieejamas par maksu un tikai noteiktos laikos.
Secinājis, ka plānotais maršruts ir salīdzinoši īss, bet dienas gaismas janvāra beigās jau kļūst arvien vairāk, lūkojos kartē un meklēju iespēju maršruta pagarinājumam. Grobiņa! Pilsēta, kas ir ļoti tuvu Liepājai un kuru es gan iepriekš esmu apciemojis, tomēr iepazinis visai pavirši.
Viens aiz otra kartē rindojas objekti, ko vēlos apskatīt Grobiņā. Kad pilnais maršruts gatavs, spriežu, ka gan Grobiņas, gan Liepājas posmi būtu katrs sava pārgājiena vērti, jo virkni interesantu objektu šoreiz izlaidīšu.
Secinu, ka maniem plāniem lieliski pieskaņoti arī autobusi. Ar pirmo autobusu no Rīgas Grobiņā ieradīšos īsi pēc saullēkta – ap 9:00 no rīta.
Par pārgājienu no Grobiņas uz Liepāju lasiet šeit.
Redzot, cik lieliski laikapstākļi paredzami oktobra vidū, sāku kaldināt pārgājiena plānus. Pārskatu dažādu maršrutu ideju uzskaitījumu un redzu virkni vietu, kuras būtu lieliski apmeklēt zeltainā rudenī, bet nolemju koncentrēties uz tādām, ko iespējams ar sabiedrisko transportu sasniegt pirms saullēkta.
Jau 5:40 no rīta ceļā dodas autobusi Rīga – Valmiera. Tā kā savulaik esmu atzīmējis virkni interesantu apskates vietu Straupes pusē, nolemju doties turp. Vēl tikai jāizspriež, kurp došos tālāk no Straupes. Kājām sasniedzami gan Limbaži, gan Sigulda un Cēsis. Nolemju pārgājienu noslēgt Cēsīs, nu atliek vien salikt pieturas punktus ceļā starp Straupi un Cēsīm.
Rēķinu, ka manā rīcībā būs desmit stundas dienas gaismas. Tātad visai droši varu pieveikt vismaz 40 kilometru.
Sazvanījis Vējiņu pazemes ezerus, noskaidroju, ka pašus ezerus apmeklēt varu ne ātrāk par pavasari, jo alās jau ziemo sikspārņi, tomēr saimniece atļauj izstaigāt apkārtni. Sazvanu arī Straupes zirgu pastu, lai pārliecinātos, ka viens gājējs agrā rīta stundā neradīs saimnieku satraukumu. Gūstu apstiprinājumu, ka iet varu droši, galvenais nelīst objektos, kur notiek būvniecība. Tā vienu pēc otras atzīmēju pieturvietas.
Autobusa biļeti iegādājos laicīgi. Lai arī mikroautobusus starp Rīgu un Valmieru neesmu novērojis, vēlos būt drošs, ka man atradīsies vieta iecerētajā autobusā.
Par to, kā man veicās pastaigā Cēsu novadā, lasiet šeit.
Indulis raksta 