Kokneses zviedru skanstis un citi labumi

Iedvesmu kārtējam pārgājienam gūstu, pētot Kokneses karti dažādā palielinājumā. Pirmās pamanu vietas, kurās norādīti arheoloģijas pieminekļu apzīmējumi ar pievienotiem uzrakstiem “Zviedru skansts”.

Kad sāku tuvāk pētīt kartēs redzamo, ieraugu vēl vairākas vietas, kurās atzīmētās līnijas atdarina skanstu nocietinājuma kontūras, liecinot, ka arī tur varētu būt saskatāms kas no Kokneses 17.gadsimta militārā mantojuma.

Atzīmējis visas iespējamās skanstu atrašanās vietas kartē, ķeros pie nākamā jautājuma. Apzinos, ka skanstis var būt privātīpašumos vai citās vietās, kur apmeklētāji nav gaidīti, tāpēc rakstu vēstuli Kokneses tūrisma informācijas centram, lai noskaidrotu iespējas parastam cilvēkam apskatīt kādreizējo nocietinājumu paliekas.

Lauma no Kokneses TIC dara zināmu, ka sūdzības par privātīpašnieku liegumu skatīt skanstis līdz šim neesot saņēmuši. Rodas jautājums, vai sūdzējusies ir otra puse – privātīpašnieki, bet tas paliek pie manis.

Idejas turpina rosīties manā galvā, un vaicāju Laumai, vai būtu kāds vietējais, kam būtu interese pavadīt mani skanstu maršrutā. Koknesietis noteikti gan labāk zinātu to, kur un kā skanstīm piekļūt, gan spētu vienoties ar citiem vietējiem par skanstu apmeklējumu. Par maršruta izveidi Lauma iesaka sazināties ar vietējo gidi Spodru.

Spodra apstiprina, ka esmu noskatījis visas tās vietas, kur skanstis varētu būt redzamas, un min, ka vislabāk skanstis skatāmas pie kafejnīcas “Panna” un Baznīcas kapos, kas izveidoti uz vēsturiskās skansts.

Gide pastāsta par gadījumiem, kad Koknesē viesojies vēsturnieks Urtāns, kurš arī pētījis šīs skanstis, un min vēl virkni vietu, kuras būtu vērts apskatīt un par kurām tai būtu interesanti stāsti.

Kad iespējamie skanstu apskates punkti atzīmēti un zinošu cilvēku apstiprināti, ķeros pie vēl pamatīgākas kartes izpētes, lai skanstu maršrutu papildinātu ar citiem interesantiem objektiem. Vienu tādu objektu zinu uzreiz, jo vēlos klātienē skatīt brūža drupas Pērses labajā krastā, kuras iepriekš esmu redzējis tikai caur Kokneses pilsdrupu logu ailēm. Lauma e-pastā min, ka pie tām var nokļūt, izbraucot cauri Bilstiņiem un nokāpjot lejā pa kalnu.

Atzīmēju vēl dažus punktus kādreizējās Bilstiņu muižas teritorijā, Kokneses mācītājmuižu otrpus Rīgas – Daugavpils šosejas, un saraksts ar objektiem, kurus iepriekš neesmu skatījis, man ir gatavs. Spodras iedvesmots, pievienoju iespējamajam maršrutam arī atsevišķus iepriekš skatītus objektus, kurus būtu vērts apciemot vēlreiz.

Par to, kā pagāja mana diena Koknesē un Kokneses pagastā, lasiet šeit.

Zelta rudens Aizkraukles novadā

Oktobra sākumam sinoptiķi sola tik lieliskus laikapstākļus, ka vienojos ar jaunākā dēla komandas biedra tēvu par puikas nogādāšanu treniņā un plānoju garāku rudens pastaigu.

Siguldas klasiku apguvu jau pirms gada, tāpēc šoreiz lemju par labu Daugavas ielejas apciemojumam. Savulaik distanci no Kokneses uz Skrīveriem esmu mērojis, bet citā gadalaikā. Padomā ir arī daži nelieli maršruta jauninājumi, lai iepazītu ko iepriekš neredzētu.

Būtiskākais jauninājums ir Kalnaziedu pilskalna apciemojums. Iepriekš nesekmīgi meklēju taku uz to, bet tagad esmu bruņojies ar vietējo tūrisma nozares darbinieku padomiem par to, kā nokļūt pilskalnā, tāpēc izredzes uz sekmīgu iznākumu ir visnotaļ labas.

Gluži katru maršruta cilpu kartē nevelku, tāpēc vien aptuvens aprēķins vēsta, ka soļošu vismaz 40 kilometru. Nodrošinos ar karstu dzērienu un ko uzkožamu enerģijas atjaunošanai pārgājiena laikā, bet paredzu arī veikalu apmeklējumus, jo maršrutā būs trīs pilsētas – Koknese, Aizkraukle un Skrīveri.

Tieku pie iespējas pagulēt nedaudz ilgāk, jo pats agrākais vilciens, kas var mani nogādāt Koknesē, no Rīgas atiet 07:31 no rīta. Modinātāju lieku uz 05:40 sestdienas, 2. oktobra rītā.

Par Aizkraukles novadā piedzīvoto lasiet te.

Jau otrais pārgājiens Kokneses pusē. Šoreiz uz Pļaviņām.

Vēl gatavojot pirms nedēļas veiktā pārgājiena Koknese – Skrīveri maršrutu, esmu piefiksējis, ka ir virkne interesantu vietu arī uz otru pusi no Kokneses – Pļaviņās un pa ceļam uz tām. Tad nu nav daudz jālauza galvu par to, kurp doties šai nedēļas nogalē.

Visvieglāk top maršruta daļas no Kokneses līdz Likteņdārzam un no Stukmaņu muižas līdz Pļaviņām, jo tur ir skaidri redzami ceļi un takas. Arī posmam starp Klintaines karjeru un Daugavu navigācija uzrāda vismaz taku. Bet nokļūšana no Likteņdārza līdz Pastmuižas Velnakmenim un no Rīteru dolomīta atseguma līdz Klintaines dabas liegumam jau liek gan paša galvai kūpēt, gan lūkot pēc palīdzības Kokneses novada un Pļaviņu novada tūrisma informācijas centros, jo vēlos iespējami izvairīties no iešanas gar Daugavpils šoseju. Ir gan skaidrs, ka pavisam šoseju izslēgt neizdosies.

Santa no Kokneses īpaši iepriecināt nevar. No Likteņdārza līdz Velnakmenim nav ceļa, tur ir vai nu īpašumi, vai aizaudzis. Tad nu top pirmais posms gar šoseju.

Ar Zaigu no Pļaviņu TIC sarakste izvēršas pamatīgāka. Jautājumu man ir daudz, un Zaiga cenšas rast atbildes uz tiem visiem, nepieciešamības gadījumā vēršoties arī pie Klintaines pagasta vadības. Top skaidrs, ka no Rīteru dolomīta atseguma līdz Klintaines dabas liegumam gar Daugavu neviens gājis nav, bet var mēģināt. Niknu saimnieku tai apkārtnē neesot. Zaiga arī palīdz sadzīt rokā 2011.gadā Klintaines un Pļaviņu pusē izveidotā velo, nūjošanas un slēpošanas maršruta karti.

Kamēr sarakstos ar Zaigu, turpinu pētīt kartes un aprakstus, un paralēli aktuālajam nejauši top vēl viens maršruts Pļaviņu novadā. Šoreiz tas ir apļveida – ar startu un finišu Pļaviņu dzelzceļa stacijā, bet sīkāk par to kādu citu reizi, kad ķeršos pie maršruta realizācijas dabā.

Zaiga gan nevar palīdzēt ar Klintaines dabas lieguma kartēm, tāpēc sazinos ar Dabas aizsardzības pārvaldi, lai noskaidrotu, vai viņi var ko ieteikt par takām un apskates objektiem Klintaines dabas liegumā. Mana vēstule nonāk pie neizsakāmi atsaucīgas Dabas aizsardzības pārvaldes darbinieces. Aldai neizdodas atrast kartes pārvaldes saimniecībā, tāpēc viņa pati rada karti, kurā iezīmē takas un apskates objektus ar dažādiem praktiskiem komentāriem. Aldas rakstītais liek aizdomāties par to, kā Klintainē atgriezties arī pēc mēneša: “Klintaine ir ļoti skaista teritorija, īpaši maijā, kad sāk ziedēt Daugavas vizbuļi un meža silpurenes, kas Daugavas krastā konkrētajā teritorijā aug īpaši bagātīgi.”

Laika prognozes nedēļas nogalei ir visai iepriecinošas, solot pavasarīgu laiku. Lai kādas būtu prognozes, esmu apņēmies iet sestdienā, lai svētdiena man paliek atpūtai pēc pārgājiena.

Ar Santas, Zaigas un Aldas palīdzību maršrutu esmu salicis. Izskatās, ka tie ir vairāk kā 40 kilometri. Un, protams, ir arī nezināmais – vai izdosies tikt no Rīteriem līdz Klintaines dabas liegumam gar Daugavu, vai kādā brīdī būs jāiet ārā uz šoseju? Par to, kā man veicās, lasiet šeit.

Uz Koknesi un Daugavas ieleju

Šīs nedēļas pārgājiena maršruts tik viegli nedodas rokās. Pārskatu savu “darāmo darbu sarakstu”, ļauju skatienam slīdēt pa Latvijas karti, meklējot savu īsto, bet maģiskais klikšķis kā nenāk, tā nenāk. Ir neskaitāmas vietas, ko vēlos apciemot, bet kāda gaida putnu sezonu, cita vijolīšu laiku, kādu plānots iet kopā ar dažiem domubiedriem, vēl cita gaida vasaru. Kura būs tā īstā tieši šim laikam – agram, visnotaļ slapjam pavasarim?

Lūkoju, kur vēl Latvijā atrodamas kādas klintis, atsegumi, līdz uzduros informācijai par Cepļa dolomīta atsegumu Daugavas krastā starp Aizkraukli un Skrīveriem. Turpat relatīvi netālu ir arī Koknese, un nu beidzot manas acis iemirdzas.

Seko radošs process ar objektu meklēšanu un attālumu mērīšanu. Viena pēc otras kartē tiek atzīmētas dažādas interesantas vietas un objekti, un, darbu noslēdzot, to skaits pārsniedz divdesmit. Nolemju pārgājienu sākt Koknesē, soļot uz Aizkraukli un tad caur dabas parku “Daugavas ieleja” no Aizkraukles doties uz Skrīveriem. Jau veicu arī atzīmes citiem pārgājieniem tai pusē, jo interesanti objekti ir gan augšpus Kokneses, gan lejpus Skrīveriem, bet vajag vairāk par vienu dienu, lai apgūtu tos visus.

Sazinos arī ar Aizkraukles novada TIC. Inese padalās ar ieteikumiem, kā labāk sasniegt Cepļa dolomīta atsegumu, kā arī iesaka tai pusē pabūt svētdien, 17.martā ap 15:00, jo tad, iespējams, sastapšu kādu Daugavas ielejas raganu lidināmies. Jau meklējot apskates objektus, biju pamanījis, ka Aizkraukles pusē vērojama izteikta raganu rosība, bet šai gadījumā spriežu, ka ap 15:00 es jau būšu pagājis garām gan atsegumam, gan raganu izklaides vietai.

Svarīgāk par iespēju sastapt kādu no Daugavas ielejas raganām man ir izbaudīt pašu pārgājienu, tāpēc, tuvojoties nedēļas nogalei, pastiprināti sekoju līdzi laika prognozēm. Manis iecienīto sestdienu sinoptiķi neatlaidīgi sola visai lietainu, arī svētdiena nav daudz skaistāka, tomēr ir lielākas izredzes izvairīties no lietus. Piektdienas vakarā vēl pēdējo reizi dodu iespēju sestdienai sevi pierādīt, tomēr prognozes nav uzlabojušās, tāpēc lemju iet svētdienā. Tad gan man nav, kur sprukt, arī tad, ja prognozes mainās man par sliktu. Ir jāiet!

Tas, protams, ir pluss vienas dienas pārgājieniem vienatnē, ka varu elastīgi reaģēt uz dažādu apstākļu maiņu, jo nav citu biedru, ar kuru plāniem jārēķinās, nav nekādu rezervāciju.

Veicu izmaiņas arī inventārā. Tā kā sniega īsti vairs nav un brist pa upēm neesmu plānojis, ūdensnecaurlaidīgie “Zamberlan” tiek pie atpūtas. Šim pārgājienam izvēlos krietni vieglākos “Berghaus” zābakus, kas ir mani uzticamie sabiedrotie jau kopš piedzīvojumiem Lielbritāniajs kalnos pirms gandrīz desmit gadiem.

Tā kā pirmais vilciens uz Koknesi ir tikai 07:40, ierastais brīvdienu modinātājs 04:20 tiek izslēgts, un tā vietā izvēlēts cits – 05:30. Svētdienā taču vajag ilgāk pagulēt 😊

Par to, kā man veicās raganu apdzīvotajā Daugavas ielejā un ne tikai tur, lasiet šeit.

Kokneses pilsdrupas