Plānojot kārtējo pastaigu, atceros sarunu, kas pirms aptuveni pusotra gada notika ar Daugavas senlejas raganām. Tolaik apvaicājos raganām par Aizkraukles muižu un Karikstes akmeni, un atbildē saņēmu ieteikumu minētās vietas apciemot vizbuļu ziedēšanas laikā. Tāpat raganas minēja, ka muižas apkārtnē esot vairāki dižozoli.
Vizbuļi sāk ziedēt aptuveni tagad – aprīļa vidū, tāpēc nosūtu Aizkraukles pagasta iemītniecei Gunai jautājumus par konkrētākām iecerēto apskates objektu atrašanās vietām. Guna ir gatava ne tikai pastāstīt, kur tie atrodas, bet pati aizvest mani turp un visu parādīt, tāpēc sāku likt kopā maršrutu pastaigai Aizkraukles pagastā.
Ar Gunu esam vienojušies tikties pie kādreizējās Aizkraukles muižas. Nolemju, ka šoreiz ceļā došos ar vilcienu, tāpēc starts manam pārgājienam būs Aizkraukles dzelzceļa stacijā. Brīdi palauzījis galvu par to, vai finiša līniju likt Skrīveros, vai tomēr tai pašā Aizkrauklē, lemju par labu otrajam variantam, kas dos man iespēju Daugavas ieleju apskatīt gan no augšas, gan no upes malas.
Guna ir minējusi, ka izvedīs mani pa ceļu, pa kuru baronese devusies uz baznīcu. Pāri septiņām gravām. Katram gadījumam izpētu arī alternatīvus maršrutus, jo gravu dziļums var būt dažāds, tāpēc lieti noderētu zināt arī vieglāku ceļu. Septiņas gravas gan izklausās pārāk aizraujoši, lai laistu garām iespēju vismaz pamēģināt.
Noskaidrojis, ka tikšanās 8:00 svētdienas rītā Gunai ir pieņemama, izvēlos pašu pirmo vilcienu no Rīgas uz Aizkraukli, kas no Rīgas atiet 5:08. Tas dos iespēju maksimāli izmantot dienas gaismu. Tā gan solās būt visai pelēcīga, jo tieši pārgājienam izvēlētajā datumā – 16. aprīlī – solīts apmācies un brīžiem lietains laiks.
Ziemassvētku vecītis dodas savā ikgadējā pārgājienā. Šoreiz Aizkraukles novadā, caur dabas parku Daugavas ieleja soļojot no Aizkraukles uz Skrīveriem. Sīkāk par vecīša piedzīvoto lasiet šeit
Aizkraukles pilsdrupās. Foto: Raivo Freimanis
Ieskats vecīša pārgājienā. Paldies Raivo Freimanim par video.
Oktobra sākumam sinoptiķi sola tik lieliskus laikapstākļus, ka vienojos ar jaunākā dēla komandas biedra tēvu par puikas nogādāšanu treniņā un plānoju garāku rudens pastaigu.
Siguldas klasiku apguvu jau pirms gada, tāpēc šoreiz lemju par labu Daugavas ielejas apciemojumam. Savulaik distanci no Kokneses uz Skrīveriem esmu mērojis, bet citā gadalaikā. Padomā ir arī daži nelieli maršruta jauninājumi, lai iepazītu ko iepriekš neredzētu.
Būtiskākais jauninājums ir Kalnaziedu pilskalna apciemojums. Iepriekš nesekmīgi meklēju taku uz to, bet tagad esmu bruņojies ar vietējo tūrisma nozares darbinieku padomiem par to, kā nokļūt pilskalnā, tāpēc izredzes uz sekmīgu iznākumu ir visnotaļ labas.
Gluži katru maršruta cilpu kartē nevelku, tāpēc vien aptuvens aprēķins vēsta, ka soļošu vismaz 40 kilometru. Nodrošinos ar karstu dzērienu un ko uzkožamu enerģijas atjaunošanai pārgājiena laikā, bet paredzu arī veikalu apmeklējumus, jo maršrutā būs trīs pilsētas – Koknese, Aizkraukle un Skrīveri.
Tieku pie iespējas pagulēt nedaudz ilgāk, jo pats agrākais vilciens, kas var mani nogādāt Koknesē, no Rīgas atiet 07:31 no rīta. Modinātāju lieku uz 05:40 sestdienas, 2. oktobra rītā.
Kad kājām pieveikts ceļš no Aizkraukles (Pļaviņu HES mājvieta) līdz Jumpravai, kam seko Jumpravas – Ogres pārgājiens (ietverot Ķeguma HES), ir skaidrs, ka jāveic arī noslēdzošais posms Daugavas HES maršrutā – no Ogres līdz Rīgas HES.
Doles sala jau sen ir manā darāmo darbu sarakstā, bet līdz šim neesmu atradis, kā iepīt to kādā no maršrutiem, savukārt, pa pašu Doles salu sanāk visai pieticīgs pārgājiena maršruts. Maršrutam līdz Rīgas HES Doles sala ir lielisks papildinājums.
Pētot kartes un novadu tūrisma informāciju, pamazām atzīmēju kartē punktus, kuros ir vērts pabūt. Noslēgumā izveidojas labs saraksts ar dabas un vēstures objektiem.
Nezināms paliek pārgājiena finišs, jo pastāv vairāki varianti, un izvēli es plānoju izdarīt jau pārgājiena laikā, izvērtējot savas sajūtas. Labā ziņa, ka tik tuvu Rīgai pēc manis var atbraukt ar auto, tāpēc finišu nav obligāti jāpiesaista kādai dzelzceļa stacijai un vilcienu atiešanas laikiem. Protams, pastāv arī iespēja aizsoļot līdz Doles vai Dārziņu dzelzceļa stacijai.
Dēlam atsākas futbola treniņi, tāpēc sestdienas nu man jāatvēl citiem mērķiem. Katru dienu pārbaudu, kādu laika prognozi sola svētdienai, 31.maijam, un tieku pat ļoti iepriecināts. Meteo.lv sola, ka diena būs skaidra un saulaina.
Par to, kā man veicās pārgājienā no Ogres līdz Doles salai, lasiet šeit.
Jau ilgāku laiku esmu domājis par to, kā pārgājiena maršrutā ievīt mana tēva dzimto pilsētu – Lielvārdi. Lai arī pilsētā esmu viesojies katru gadu jau kopš bērnības, vēlos to apskatīt mierīgā pārgājiena solī un, iespējams, ieraudzīt ko tādu, ko iepriekš neesmu pamanījis.
Iedvesmu man dod pārgājiens no Aizkraukles uz Jumpravu, kura laikā intereses pēc vērtēju iespējas pagarināt maršrutu līdz Lielvārdei. Tā kā Jumpravā uznāca lietus, šāda iespēja palika tikai idejas līmenī, bet MAPS.ME iezīmētais maršruts liecināja, ka ir varianti.
No Jumpravas atgriežos 19.maijā, un nākamā diena, kad sola labu laiku, kā arī nav jāved dēlu uz treniņu, ir piektdiena, 22.maijs, tāpēc laika plānošanai ir maz. Tas gan nav šķērslis, jo dažs pārgājiena maršruts top viena vakara laikā.
Pieķeros idejai par pārgājienu no Jumpravas līdz Lielvārdei, lai turpinātu pirms dažām dienām iesākto. Kartē noskatu vairākus apskates objektus Dzelmēs, Kaibalā un Lielvārdē. Saprotu, ka šai posmā daudz soļošu gar šoseju, jo starp šoseju un Daugavu paralēla ceļa nav, savukārt, otrpus šosejai tie būtu visai lieli līkumi.
Lai kā mēru, nonāku pie atziņas, ka vairāk par 20-25 kilometriem nesanāk. Aizkraukles – Jumpravas pārgājiens ir palicis bez sāpīgām sekām, tāpēc jūtos gatavs kam izaicinošākam. Sāku meklēt iespējas pagarināt maršrutu tālāk par Lielvārdi, joprojām paliekot Daugavas labajā krastā.
Pievienoju maršrutam arī objektus Ķegumā un Ogrē, pa vidu iekļaujot Ciemupes apmeklējumu. Ogrē sākotnēji lūkojos Pārogres virzienā, kur mani ieinteresē dendroloģiskais parks “Lazdukalni”. Pirms dažām dienām atgriezies no Skrīveru Dendroloģiskā parka, vēlos novērtēt Ogres piedāvājumu.
Ogre mana radara uztveršanas zonā ir nokļuvusi jau iepriekš, tāpēc kartēs ir atzīmēti daži apskates objekti, bet vēl turpinu pētīt novada piedāvājumu un pamanu, ka Brīvības ielas malā atrodams Siguldas Mednieku namiņa lāča radagabals – lācītis Ēriks. Maksimālā programma tagad paredz finišu Ogres dzelzceļa stacijā, un maršruts sola 50 kilometru piedzīvojumu, kas ļoti priecē.
Nolemju pieturēties pie nesen pārbaudītas vērtības – pirmā vilciena, kas uz Aizkraukles pusi no Rīgas atiet 5:10 no rīta. Tas dos man ļoti daudz dienas gaismas, pieļaujot improvizāciju un nelielus līkumus, ja pārgājiena gaitā radīsies tāda iedvesma.
Risinājumi ir arī sliktākiem scenārijiem, jo vilcieni starp Aizkraukli un Rīgu kursē gana bieži un ilgi, dodot iespēju izstāties kā Lielvārdē, tā Ķegumā vai Ciemupē, ja būs tāda nepieciešamība.
Par piedzīvoto ceļā no Jumpravas pie lācīša Ērika lasiet šeit.
Ideju par to, ka
man būtu vērts apciemot arī Daugavas kreiso krastu iepretim Koknesei, jau martā
man piespēlē kādreizējais kolēģis Aleksejs pēc tam, kad pamanījis mani Kokneses
ielās. Paiet gan kāds laiks, kamēr top maršruts, jo tas nav gatavs tik viegli doties
rokās.
Atkal un atkal
pavadu laiku pie kartes, domājot par maršruta variantiem. Šeit Daugavu
iespējams šķērsot vien dažās vietās – pār Pļaviņu HES un Jēkabpilī. Tad nu
nolemju, ka maršruts veidosies starp Aizkraukli un Jēkabpili un tā finišā varu
sastapt Alekseju.
Kad apgabals
maršrutam iezīmēts, jau vieglāk noteikt arī konkrētus apskates objektus.
Viennozīmīgi sarkana atzīme kartē tiek likta pie Staburaga, tāpat vēlos apciemot
Sēlpils pusi. Jūlijā beidzot ziņoju Aleksejam, ka aptuvenais maršruts man ir
gatavs un varam plānot konkrētus datumus.
Paredzu, ka
starts būs no Jēkabpils agrā rītā, tāpēc jāieplāno arī nakšņošana. Kad datumi
kļūst zināmi, top arī rezervācija viesnīcā “Daugavkrasti”.
Vērojot maršrutu
un izsverot visus “par” un “pret” atsakos no aptuveni 20 kilometru loka, kas
tiktu mests vien ar mērķi atrast trīs interesantus akmeņus, no kuriem precīzu
atrašanās vietu gan zinu tik vienam. Pašiem akmeņiem ar roku neatmetu, iekļaujot
tos nākotnes darāmo darbu sarakstā, vien secinu, ka šoreiz maršrutu plānošu
taisnāku. Aptuvenais garums – 60 kilometru. Pēc “Simtiņa” tas liekas
salīdzinoši maz, tomēr trīsciparu skaitli kilometru ailītē drīzāk redzu kā
atsevišķu izaicinājumu, nevis ikdienu.
Sazinos arī ar
Salas novadu, lai noskaidrotu, kas vēl apskatāms manis iecerētajā maršrutā, kā
arī precizētu piekļuvi atsevišķiem jau noskatītiem objektiem. Jolanta sagādā
man gan papildus informāciju, gan iesaka vēl, ko apskatīt. Nu jau maršruts mani
tik ļoti priecē, ka nevaru sagaidīt, kad to realizēšu dzīvē.
Uz Jēkabpili
dodos vakarā ar Jēkabpils Autobusu parka busiņu. Neatceros, kad pēdējoreiz
braucu tik mazā autobusā, jo šim ir vien 31 sēdvieta. Atbildi par nelielo
sēdvietu skaitu sniedz vēl mazākais pasažieru skaits. Šķiet, ka piektdienas
vakarā Jēkabpils nav starp populārākajiem galamērķiem.
Nav ne jausmas,
kur šai nedēļā bijusi autovadītāju apliecību izpārdošana, bet, vērojot uz ceļa
notiekošo, saprotu, kāpēc uz tik šķietami vienkārša un pārskatāma ceļa, kā
Tīnūžu – Kokneses šoseja, ik pa brīdim kāds pamanās salocīt auto dzelžus.
Daudzi steidz uz sev vien zināmiem un neapšaubāmi svarīgiem pasākumiem, tāpēc
vairākas reizes manu auto vien sprīdi no frontālas sadursmes. Kāds motociklists
spiests strauji patverties uz ceļa nomales, jo pretim braucošā auto pilots
nolēmis apdzīt tam priekšā braucošos.
Kad autobuss
iebrauc Jēkabpilī, saule jau riet aiz Daugavas. Virkne krāšņu skatu šoreiz
paliek vien manā redzes atmiņā, jo caur autobusa logu tie pārāk strauji paslīd
garām. Izkāpis no busa, vispirms dodos uz netālo tirdzniecības centru “Sēlija”,
lai “Rimi” iepirktu produktus vakariņām, brokastīm un nākamās dienas
pārgājienam. Pirkumu grozā sagulst āboli, banāni, salātiņi, maize, pīrādziņi.
No veikala soļoju
uz “Daugavkrastiem”, ik pa brīdim apstājoties, lai palūkotos uz saulrieta
gaismu spēlēm debesīs virs Jēkabpils. Viesnīcā ierodos ap pulksten 21:00
vakarā.
Viesnīcas administratore,
šķiet, vēl iepazīst tehnoloģijas, kas nodotas tās rīcībā, jo, neskatoties uz
manu mēģinājumu vienkārši nopīkstināt karti uz karšu termināla, tā izņem to no
manām rokām un liek iekšā terminālā. Tik tad, kad norēķins jau veikts,
administratore sāk pētīt karti un vaicā, vai tad šī būtu tā pīkstināmā karte.
Administratorei daru zināmu, ka prom došos ap 5:30 no rīta. Tā kā viesnīcas durvis tiek atvērtas no pulksten 6:00, tā ieplāno, ka būs vien jāceļas man par godu. Kad viss saskaņots, tieku aizvests uz savu numuriņu, kur tad varu gan pavakariņot, gan sagatavoties gaidāmajam pārgājienam. Uz auss liekos laicīgi – ap 23:00, lai tieku pie vismaz sešām stundām miega.
Indulis raksta 