2021. gada rudenī notika pirmais pārgājiens, ko organizēju saviem darba biedriem. Atsauksmes bija pozitīvas, un pieprasījums pēc aktivitātes atkārtojuma kopš tā laika ik pa brīdim tika darīts man zināms.
Laiks nākamajam pārgājienam pienāk 2024. gada pavasarī. Meklējot aktīvākiem un ne tik aktīviem biroja darbiniekiem piemērotu pārgājiena garumu un norises vietu, izskatu vairākus variantus, bet galu galā palieku pie pārbaudītas vērtības – pārgājiena no Aizkraukles uz Skrīveriem caur dabas parku “Daugavas ieleja”. Paredzamais distances garums nepārsniegs 20 kilometru.
Tikai pastaiga būtu par garlaicīgu, tāpēc sazinos ar savām senajām paziņām no Raganu lidlauka un vienojos par pārsteigumu pārgājiena dalībniekiem. Vēl viens pārsteigums tos gaidīs galamērķī – Skrīveru Pārtikas Kombinātā, kur tiem tiks ekskursija, kas apvienota ar konfekšu gotiņa ietīšanas apmācību. Par vakariņu pagatavošanu un piegādi vienojos ar kafejnīcu “Panna”.
Kolēģu balsojumā par piemērotāko datumu pārgājienam atzīts 11. maijs. Vēl tikai jācer, ka laika prognozes būs mums labvēlīgas. Jo tuvāk pasākumam, jo labākas kļūst mūsu izredzes. Lai kā lietainais 10. maija rīts mēģinātu iebiedēt pārgājiena dalībniekus, prognozes 11. maijam ir lieliskas – gaidāma vēsa, bet saulaina diena.
No sākotnējiem teju pieciem desmitiem pārgājiena dalībnieku līdz pasākumam iztur trīsdesmit. Vairākiem interesentiem bērni saķer kaut ko no pavasara sezonas piedāvājuma, citus pašus skar veselības likstas vai citi neparedzēti pasākumi. Man jākonkurē arī ar Latvijas un Francijas hokeja spēli, kā arī Dona dalību Eirovīzijas dziesmu konkursa finālā.
Par to, kā man un trīsdesmit darba biedru grupai veicās pārgājienā, lasiet šeit.
Pamazām esmu radījis virkni vienas dienas maršrutu ideju, kuras vēlos realizēt, bet brīdī, kad apjaušu, ka ar vilcienu varu nokļūt Ludzā, visas iepriekš radītās idejas tiek liktas pie malas, un es veru vaļā informāciju par Latvijas senāko pilsētu un to, ko apskatīt tās apkārtnē.
Ludza manos plānos bija pavīdējusi jau iepriekš, domājot par vietām, ko vēlos apciemot Latgalē, un, lai arī ceļā pavadāmas četras stundas, vilciens ir gana ērts pārvietošanās līdzeklis. Noteikti mans iecienītākais sabiedriskā transporta veids.
Sava pārgājiena maršrutu veidoju, izmantojot dažādus pastaigu un pārgājienu maršrutus, ko izveidojuši Ludzas tūrisma nozares pārstāvji. Tā kā nekad iepriekš neesmu pabijis šai pilsētā, itin viss liekas interesants un aizraujošs.
Sākotnēji esmu nolēmis uz Ludzu doties 28. martā, lielo pārgājienu veikt 29. martā un dienu vēlāk atgriezties Rīgā, bet laika prognozes vieš pēdējā brīža korekcijas manos plānos, jo lielākā daļa sinoptiķu neatlaidīgi sola, ka tieši piektdiena, 29. marts būs Lieldienu nedēļas lietainākā diena. Gribu, lai mana pirmā tikšanās ar Ludzu ir iespējami skaistāka, tāpēc rīkojos.
Sazvanos ar viesnīcu “Lucia”, kurā esmu rezervējis naktsmītni, un vienojos, ka mana uzturēšanās viesnīcā sāksies un beigsies dienu agrāk nekā rezervēts. Atsakos arī no iespējas startēt kārtējā mūzikas minēšanas spēles “Melomaniaki” posmā, jo tai laikā man jau jāsēž vilcienā. Dienā ir tikai divi vilcieni no Rīgas uz Ludzu, tāpēc manevru iespējas ierobežotas.
27. martā noslēdzu darba dienu un dodos uz Rīgas centrālo dzelzceļa staciju. Vilciens Rīga – Zilupe jau gaida perona malā. Vēl pēdējais zvans par darba tēmu, tad kāpju vilcienā un pievēršos Ludzai un paredzētajam pārgājienam.
Lai arī nākamā diena ir darba diena, daudz cilvēku jau šodien dodas ārpus Rīgas. Sēžu atjaunotos vilciena vagonos, kur tablo pavēsta pieturas un paredzamo pienākšanas laiku, vilciena ātrumu, temperatūru vilcienā un ārpus tā, kā arī to, ka vilcienā pieejams bezmaksas wi-fi. Jaunās, caurspīdīgās vagonu durvis gan ir izaicinājums dažiem pasažieriem, kāda sieviete mēģina iziet tām cauri, durvis neatverot, bet viss beidzas vien ar negaidītu pārsteigumu un nelielu būkšķi.
Ja ekrānos minētie vilciena pienākšanas laiki pieturvietās ir visai precīzi, tad bezmaksas wi-fi, šķiet, ir tik populārs, ka to jau izķēruši citi pasažieri. Kamēr ārā vēl gaišs, labprāt vēroju ainavas aiz loga, bet, kad satumst, tad lūkoties uz savu atspulgu logā vairs nav izklaidējoši.
Gaisa temperatūra vagonā sākotnēji 19,5 grādi, tad tā pamazām kāpj un sasniedz jau 21,5 grādus, bet tad, vagonam pamazām tukšojoties, arī temperatūra atkal krīt, sasniedzot 20 grādu atzīmi, un gaiss vagonā kļūst svaigāks.
21:00 vakarā ierodamies Ludzā. Vienlaikus ar mani izkāpj vēl pulciņš cilvēku. Daudzus no tiem pie Ludzas dzelzceļa stacijas sagaida, iesēdina automašīnās un aizved uz mājām pilsētā vai ārpus tās. Esmu viens no retajiem, kas kājām soļo uz pilsētas centra pusi. Aši apsteidzu kādu puisi, kas uzreiz pēc izkāpšanas no vilciena ilgojos tikt pie cigaretes, tad jau raitā, vienmērīgā solī pa Stacijas ielu eju uz savu viesnīcu.
Pēc deviņiem vakarā Ludzā vēl kūsā dzīvība. Laukumā pie Ludzas novada domes novietotas divas automašīnas ar pavērtām durvīm un bagāžniekiem. Skan skaļa mūzika, cilvēki, šķiet, dejo vai iesaistījušies kādās sportiskās aktivitātēs.
Pēc mirkļa no kādas šķērsielas parādās motorollers, kura priekšējais lukturis gan nodzisis. Skaļi rūkdams, motorollers aiztrauc man garām pa Stacijas ielu, atstājot aiz sevis spēcīgu izplūdes gāzu aromātu.
Kad nokļūstu viesnīcā, ar darbinieci vienojamies, ka 5:45 no rīta tā atslēgs man viesnīcas ārdurvis. Ceru no rīta sagaidīt saullēktu. Brokastis tik agri man arī jānodrošina pašam, bet mugursomā ir gan ēdiens, gan dzēriens, tā kā paēdis būšu.
Noregulēju modinātāju uz 5:00 no rīta un liekos uz auss. Mani gaida aizraujoša pastaiga.
Par to, kā man veicās pārgājienā Ludzā un tās apkārtnē, lasiet šeit.
Ir kāda pārgājiena iecere, ko loloju jau labu laiku, – no Kandavas nokļūt Rendā. Versijas, pa kuru pusi Abavai un cik tuvu upei to darīt, ir dažādas. Esmu runājis ar vietējo taku zinātājiem un atzīmējis vairākas idejas.
Ņemot vērā cienījamo attālumu, ko jāsoļo, arvien rūkošo dienas garumu un ierobežotas iespējas nokļūt no Rendas atpakaļ Kandavā, ja vien nevienojos par kādu individuālu transporta risinājumu, spriežu, ka pieturēšos pie lielākiem ceļiem un takām, lai solis raitāks.
Laikapstākļi šogad augustā nelutina. Šķiet, ir piegādāts viss lietus, kas bija aizkavējies vasaras sākumā, un vēl mazliet, tomēr beidzot ieraugu nedēļas nogali, kurā varētu mēģināt doties iecerētajā maršrutā. Sazinos ar viesu namu “Pils” Kandavā, lai tiktu pie naktsmītnes, jo plānoju startēt ar saullēktu. Juta, ar kuru vienojos par numuriņa rezervāciju, ir gatava izlīdzēt arī ar transportu atpakaļ no Rendas, tāpēc nu zinu, ka gadījumā, ja pēdējo autobusu nokavēju, man ir arī “plāns B”.
Tuvojoties pārgājiena dienai, mainās, protams, arī laika prognozes, un drīz kļūst skaidrs, ka sausā cauri netikšu. Tad nu lemju, ka būšu pavisam elastīgs savos plānos. Divi punkti kartē ir nosprausti – Kandava un Renda, bet, cik tālu iešu starp tiem un pa kurieni, lai paliek lemšanai uz vietas, kad sastapšos ar reālo situāciju trasē.
Par to, kā man veicās pārgājienā Abavas senlejā, lasiet šeit.
Dundagas apkārtnei esmu paredzējis vairākus maršrutus, tāpēc, kad izkalts lielais loks caur Mazirbi, ķeros pie īsāka maršruta darināšanas.
Netālu no Dundagas ir unikālais Liepniekvalka alu labirints, ko vēlos apciemot un kārtīgi apskatīt. Atliek vienīgi izprātot, pa kuru ceļu doties uz to un pa kuru – atpakaļ. Kartē ieraudzījis Pāces pilskalnu, spriežu, ka maršrutā noteikti iekļaujama arī Pāce.
Pieņēmis, ka Mazirbes aplis būs prasījis gana daudz spēka, ar kilometrāžu esmu piesardzīgs, tāpēc izvēlos taisnāko ceļu no alām atpakaļ uz Dundagu, lai tad Dundagā vēl apskatītu virkni interesantu objektu.
Par to, kā man veicās pārgājienā Dundagā un Dundagas pagastā, lasiet šeit.
Jaunākā dēla treniņnometne Rojā ir lielisks pamudinājums man aizdomāties par pārgājienu Ziemeļkurzemē. Dundaga un tās apkārtne jau labu laiku ir manā pārgājienu darāmo darbu sarakstā. Ja nu kāda ārkārtas situācija, būšu vien īsa brauciena attālumā no dēla, bet citādi Rojas pusē rādīties neplānoju.
Tā kā pārgājienu maršruti var ietvert Slīteres Nacionālā parka teritoriju, sazinos ar Dabas aizsardzības pārvaldi (DAP), lai noskaidrotu, ko drīkstu un ko nedrīkstu darīt. Saņemu ieteikumu izmantot jau izstrādātos maršrutus, jo tad, ja nolemšu iemīt jaunas takas, tās rakstiski jāsaskaņo ar DAP, jo pastāv iespēja, ka manās pēdās seko vēl citi gājēji. Par laimi Slīteres Nacionālā parka teritorijai ir gana daudz maršrutu un dabas taku, tāpēc šoreiz jaunus ceļus nemeklēšu.
Atrodu arī naktsmītni par gluži pieņemamu cenu. Plānoju viesu namā “Jūras sapņi” nakšņot trīs naktis. Maršruti un to secība atkarīgi arī no laikapstākļiem. Esmu drošs, ka pašu pirmo vēlos realizēt garāko no iecerēm – Dundaga – Mazirbe – Dundaga.
29. jūnijā noslēdzu darba dienu, sēžos automašīnā un dodos uz Dundagas pusi. Īsi pirms 21:00 vakarā sasniedzu viesu namu, kura saimnieks tieši tai brīdī pļauj zālāju. Saimnieks ierāda man istabiņu, un bāzes nometne tuvāko dienu aktivitātēm ir gatava.
Sastopu kādu pāri, kas arī mitināsies “Jūras sapņos” un apvaicājas, vai esmu sportists. Top skaidrs jautājuma iemesls. Nedēļas nogalē Rojas pusē gaidāmas orientēšanās sacensības “KĀPA 2023”, uz kurām ieradies arī šis pāris. Minu, ka man ir savi pastaigu plāni, kuru maršruti visticamāk ar orientieristu trasēm nekrustosies.
30. jūnijam nokrišņi netiek solīti, bet diena varētu būt visai karsta. Iecerētais pārgājiens būs izaicinošs, bet pieveicams.
Par to, kā man veicās ceļā no Dundagas uz Mazirbi un atpakaļ, lasiet šeit.
Lai arī maijā jau biju pārgājienā pa Bauskas novadu, savā pārgājienu darāmo darbu sarakstā joprojām esmu atstājis Bauskas apkārtni. Nolemju, ka laiks palūkoties uz vietām, kur nekad iepriekš neesmu viesojies. Šoreiz izvēlos soļot uz dienvidiem no Bauskas gar Mūsas kreiso krastu.
Iepazinies ar iecerētajā maršrutā apskatāmajiem objektiem, secinu, ka būs, ko redzēt, jo te atrodamas dažas kādreizējās muižas, Mūsas trase un arī atpūtas komplekss “Miķelis”, kurā esot skatāma viena no Baltijā lielākajām privātajām seno spēkratu kolekcijām. Esmu drošs, ka arī daba sniegs man krāšņus skatus.
Izpētījis, ka Bauskā iecerētajā nedēļas nogalē gaidāms festivāls “Zobens un Lemess”, bet “Miķelī” – pludmales volejbola turnīrs, secinu, ka no pasākumiem brīva ir svētdiena, 11. jūnijs. Laika prognozes izvēlētajai dienai arī lieliskas.
Rīcības plāns nemainīgs. 4:00 modinātājs, ap 5:00 starts, lai jau 6:00 Bauskā sāktu pārgājienu. Pat autostāvvietu plānoju izmantot to pašu, ko iepriekš, – līdzās Bauskas rātsnamam.
Par to, kā man veicās pārgājienā uz dienvidiem no Bauskas, lasiet šeit.
Apsverot kārtējā pārgājiena maršrutu, pieķeros Talsiem – pilsētai, kurā iepriekš esmu pabijis tikai caurbraucot uz dēla nometnēm un turnīriem Rojā. Viss, ko esmu manījis par Talsiem, liek domāt, ka pašā pilsētā un tās apkārtnē ir ļoti daudz skaistu vietu, ko apskatīt. Nu jau Talsu deviņi pakalni varētu būt man pa spēkam, tāpēc laiks ķerties pie kartes.
Atvēris MAPS.ME, pamazām lieku kartē punktus ar vietām, kuras vēlos apciemot. Visvairāk atzīmju pašos Talsos, bet lūkojos arī uz Talsu apkārtni. Iespējas te tik plašas, ka ātri kļūst skaidrs – ar vienu pārgājienu būs par maz, lai visu apskatītu. Nolemju koncentrēties uz 30-40 kilometru maršrutu.
Romantiskais nosaukums Bruņinieku pils liek maršrutā iekļaut Dižstendi, līdz kurai, spriežot pēc kartes, var nokļūt pa veloceliņu, kas, protams, priecē, jo būšu drošā attālumā no auto plūsmas.
Pārējo apļa daļu zīmēju pa dabas parku “Talsu pauguraine”, lai apskatītos pakalnus arī ārpus Talsu pilsētas. Te gan arī vietām nākas īsināt distanci, lai iekļautos iecerētajā maršruta garumā. Būs materiāls arī turpmākajiem pārgājieniem.
Tā kā kaut kur uz ilgāku laiku jāatstāj auto, sazvanu Talsu TIC, lai noskaidrotu, kur Talsu pilsētā vislabāk un drošāk atstāt auto. Saņemu ieteikumu automašīnu novietot netālu no Talsu Tautas nama, kas lieliski iekļaujas manā maršrutā, jo ir līdzās Talsu ezeram.
Par to, kā man veicās Talsos un to apkārtnē, lasiet šeit.
Pārskatot pārgājienu maršrutu ideju sarakstu, apstājos pie ieraksta “Bauskas apkārtne”, mēģinādams atcerēties, uz kuru pusi no Bauskas biju iecerējis doties. Pirms trim gadiem aizsoļoju no Iecavas līdz Bauskai, šoreiz lemju veidot apļveida maršrutu.
Obligātās pieturvietas ir skaidras – pati Bauska, Mežotne, Rundāle, bet maršrutā ir vēl dažas vietas, kas piesaista manu interesi, tāpēc sazvanu Bauskas Tūrisma informācijas centru, lai apvaicātos par vienu no tām – Jumpravmuižas parku. Iepriekš šai parkā esošās mākslīgās pilsdrupas esmu skatījis tikai no pretējā Lielupes krasta, tāpēc labprāt iepazītu tās tuvāk.
Saņemu ieteikumu sazināties ar pašu parka saimnieci, kas izrādās ļoti atsaucīga, ieminas, ka ieeja ir par 2 eiro ziedojumu un es droši varot iet parkā jau agri no rīta. Piesaka tikai, lai kārtīgi aiztaisu vārtiņus, citādi viņas zirgi varot aizklīst pie kaimiņiem.
Vēl Bauskas TIC apvaicājos par iespējām uz ilgāku laiku novietot auto. Bauskas TIC darbiniece iesaka man stāvlaukumu līdzās Bauskas rātsnamam.
Uzzinu arī, ka Bauskā manis iecerētajā 20. maijā notiek ZZ čempionāta fināls, tāpēc spriežu, ka Bauskā man jābūt tik agri, lai paspēju pilsētu apskatīt pirms ļaužu pūļu ierašanās.
Atrodu virkni jaunu apskates objektu pašā Bauskā, jo, lai arī pilsētā esmu viesojies vairākkārt, ir vietas, kur līdz šim neesmu iegriezies.
Kad esmu salicis visu kopā, secinu, ka distance tuvosies 40 kilometriem. Tas ļoti atkarīgs no tā, cik daudz nostaigāšu pa pašu Bausku.
Esmu nolēmis, ka pienācis laiks mazliet vairāk izaicināt sevi, tāpēc par nākamo pārgājiena norises vietu izvēlos Siguldu, no kuras tehnisku iemeslu dēļ labu laiku esmu turējies pa gabalu.
Vēlos palodāt pa vietām, kas savulaik jau apmeklētas – Viešu pilskalnu, Iežu grāvi, mazliet pamainot iepriekš izmantotos maršrutus, lai, iespējams, atklātu sev ko jaunu, iepriekš neredzētu. Pārlūkojot dažādas kartes, atrodu vēl kādu objektu, kas lieliski iekļaujas manā pārgājiena plānā, jo Turaidas apkārtnes meži slēpj Turaidas ķieģeļu cepļa drupas.
Kad pārgājiena maršruts jau šķiet skaidrs, Siguldas ierakstos sociālajos tīklos ieraugu ziņas par ziedošiem soliņiem par godu Imanta Ziedoņa 90 gadu jubilejai un GNP 50 gadu jubilejas foto rāmi Paradīzes kalnā. Nu man ir interese izstaigāt arī Siguldas pilsētu, tāpēc atgriežos pie kartēm, lai saplānotu savu pastaigu.
Nolemju, ka pasākuma starts būs Siguldas centrā, kur sameklēšu ziedošos soliņus, pa ceļam apskatot arī citas vietas, tad izmetīšu līkumu līdz Paradīzes kalnam un noslēgumā došos uz Gaujas labo krastu, lai apciemotu jau sākotnēji iecerētās vietas.
Izvēloties starp auto un vilcienu, šoreiz lemju par labu automašīnai, jo agrākais vilciens no Rīgas uz Siguldu ir 6:46, kas man šķiet pārāk vēlu. Braucot ar auto es tai laikā jau būšu Siguldā.
Modinātājs tiek likts uz 4:00 no rīta.
Par to, ko man izdevās izstaigāt un apskatīt Siguldā, lasiet šeit.
Indulis raksta 