Atbilde uz jautājumu, kur esmu pazudis un kāpēc nav jaunu ierakstu un aprakstu, ir tāda, ka pamazām atgūstu savu veselību. Nekas traks, vien pārāk daudz lietus un vēja Valmierā.
Šobrīd nedaudz malā nolikti gan pārgājieni, gan skrējieni, bet gan vienu, gan otru aktivitāti noteikti vēl turpināšu 🙂 Ideju ir daudz, un ar nepacietību gaidu, kad tās realizēšu.
Kamēr atpūšos, ir tapuši apraksti trim septembrī aizvadītiem skrējieniem, un tos atradīsiet šeit
Jūlija pirmā nedēļas nogale ir viena no tām šogad, kad nav jādomā, kurp doties, vien par to, kā pavadīt tur laiku, jo “Stirnu buka” sezonas ceturtais posms ieplānots Alūksnē.
Diezgan laicīgi jau top plāns, ka attālumu līdz Alūksnei varam samazināt, apciemojot Ilzes radus Rankā un uz Alūksni dodoties no turienes. Sacensību dienā tas ļaus ilgāk pagulēt.
Esmu noskatījis maršrutu pārgājienam pēc skrējiena, bet laika prognozes ir nepielūdzamas un saka, ka pārgājiena plānus man jāatliek kādai citai Alūksnes apmeklējuma reizei. Neskatoties uz to, nodrošinos ar ekipējumu arī gadījumam, ja notiek brīnums, un nolemju rīkoties atbilstoši situācijai uz vietas.
Pavisam nelielu pārgājienu ieplānoju arī pirms skrējiena, lai izlocītu kājas, kā arī apgūtu dažas vietas, kas neiekļuva lielajā maršrutā, jo tas, savukārt, ņemot vērā to, ka skrējiena starts 16:00 man jāplāno tā, lai ar tumsu esmu atpakaļ automašīnā. Tātad pārgājienam, ja tāds vispār notiks, varu atvēlēt ne vairāk kā četras stundas.
Par to, kā man veicās Alūksnē, lasiet šeit.
Ieskatoties šīs sezonas skrējienu kalendārā, nav šaubu, ka 8.jūnijā būšu Saldū, kur paredzēts “Stirnu buka” sezonas 3.posms. Atliek vienīgi saprast, ko ieplānot dienas pārgājiena sadaļai pēc tam, kad skrējiens pieveikts. Nakšņot Saldū neplānoju, jo mana skrējiena starts ir 12:00, un uz to varu lieliski paspēt ar pirmo autobusu no Rīgas. Arī atpakaļ ir gana regulāra autobusu satiksme.
Ar apskates objektiem Saldus pilsētā ir gana vienkārši – luterāņu baznīca, “Medus piliens”, Kapelleru nams, Rozentāla muzejs un Cieceres dabas taka. Pievienoju tiem arī Saldus pilskalnu, kurā līdz šim neesmu pabijis, un kas iekļauts arī “Stirnu buka” trasē ar “Kalnu karaļa” sprinta posmu.
Skaties, kā gribi, bet arī ar apskates objektu bagātību maršruts neiznāk īpaši garš. Tad nu sāku lūkoties uz to, ko piedāvā Saldus apkārtne. Virkne interesantu vietu, piemēram, Ezere, ir par tālu nelielam pēcpusdienas pārgājienam. Tad palūkojos Sātiņu dīķu virzienā, kas sola ūdeņus un putnu pārbagātību, kā arī torni, no kura to visu vērot. Tomēr arī šis virziens kaut kā nesasilda sirdi.
Atceros, ka skatu tornis ir arī pie Cieceres ezera, un top mana pārgājiena gala versija – soļojums pa Saldus pilsētu, tad līdz Cieceres ezera skatu tornim un gar Cieceres ezeru uz Brocēniem. Distance nav īpaši gara, bet solās būt skaista.
Par manām sekmēm “Stirnu bukā” un tam sekojošajā pārgājienā lasiet šeit.
Amber Race Trail Run taku skrējiens bija pamanīts jau kādu laiku atpakaļ, un aprīlī beidzot noformēju savu pieteikumu sacensībām. Starp 9, 18 un 29 kilometru distancēm izvēlos 9 kilometrus, kas ir vistuvāk manis ierastajiem 10+ kilometriem. Ir interese pamēģināt ko atšķirīgu no lielajiem “Stirnu buka” un “Skrien Latvija” seriāliem. Sacensības paredzētas 26.maijā, dodot man vēl mēnesi saplānot pārējās aktivitātes Salacgrīvas pusē.
Tā kā jaunākajam dēlam 26.maijā paredzēta ekskursija, man jālūko sabiedriskā transporta iespējas, jo ekskursija ir uz Tērveti, kas ir pavisam nepareizā virzienā, ja ir vēlme nokļūt Salacgrīvā. Tā kā uz skrējieniem un pārgājienos itin bieži dodos ar vilcienu vai autobusu, šāda plānošana nesagādā piepūli.
Nezināmais vēl ilgāku laiku ir sacensību starta laiks. Kad tas beidzot tiek publiskots, kļūst skaidrs, ka ar pirmo autobusu no Rīgas ieradīšos tikai neilgi pirms skrējiena, tāpēc sāku meklēt naktsmītni Salacgrīvas pusē. Meklējumi apstājas pie vietas, kas dēvēta par “Family House Room”.
Plānojot citas aktivitātes, nolemju apskatīt gan dažas vietas Salacgrīvā, kuras apmeklēju pagājušā gada maijā, kad Salacgrīvā noslēdzu pārgājienu no Burtniekiem uz Salacgrīvu, gan tuvāk iepazīt Ainažus. Kartē vienu pēc otra atzīmēju apskates vērtas vietas. Pārgājiena garums būs salīdzinoši pieticīgs, bet arī atpakaļceļā man jārēķinās ar sabiedriskā transporta pieejamību, tāpēc aizrauties nevaru.
25.maijā noskrienu 10 kilometrus “Olaines apļos” un dodos uz Salacgrīvu. Divi skrējieni divās dienās, bet par enerģijas trūkumu būtu grēks sūdzēties.
Pa ceļam vēroju, cik koši saulriets iekrāso mākoņus un debesis, un saprotu, ka brīdī, kad izkāpšu Salacgrīvā, no šī krāšņuma maz vairs būs palicis, tāpēc tveru visu, ko varu saglabāt savā redzes atmiņā. Pirmais, ko daru, izkāpis no autobusa, ir soļojums uz tiltu pār Salacu, lai notvertu kaut nedaudz no saulrieta.
Salacas promenādē skan mūzika. Šķiet, tur notiek kāda zaļumballe. Mūziķi izpilda populāras dažādu latviešu mākslinieku dziesmas. Jauniešu bariņi dodas uz ostas pusi, bet es soļoju pretējā virzienā, lai uzmeklētu savu naktsmītni.
Kad izvēlos vienu no diviem tālruņa numuriem, kas redzami pie vārtiņiem, atbild man mītnes saimnieks. Tieku iepazīstināts ar visu, ko mītne piedāvā, bet labi apzinos, ka ļoti maz ko izmantošu, jo mans mērķis ir vien izgulēties un labi agri doties atkal ceļā.
Arī šeit var dzirdēt no balles vietas skanošo mūziku, bet tas neliedz iemigt saldā miegā.
Par skrējienu un tam sekojošo pārgājienu lasiet šeit.
Tuvojoties “Stirnu buka” seriāla šī gada otrajam posmam Tērvetē, pamazām plānoju arī to, vai un ko darīt pēc sacensībām. Kartē vienu pēc otra iezīmēju dažādus iespējamos apskates objektus. Par to secību un apmeklējumu vispār lemšu jau pēc skrējiena finiša, kad zināšu, cik daudz no manis palicis pāri. “Zaķa” distancei, ko skriešu, organizatori sola aptuveni 13 kilometrus pa Tērvetes mežiem un pakalniem.
Tērvete piedāvā gan vēsturiskas, gan izklaidējošas apskates vietas, kā arī dabas objektus. Es mēģinu atrast arī tādas vietas, ko iepriekš neesmu skatījis, un pamazām izdodas, jo atzīmēta tiek gan Māla krauja, kas dēvēta par Tērvetes Staburagu, gan Tērvetes ūdenskrātuve.
Jau labu laiku pirms sacensībām nobriest lēmums no Rīgas izbraukt pavisam agri, lai automašīnu ērti novietotu Tērvetes dabas parka apmeklētājiem paredzētajā stāvlaukumā. Kad noskaidroju, ka no manas dzīvesvietas līdz Tērvetei ir aptuveni stundas brauciens, savu startu nozīmēju uz pulksten 7:00 no rīta.
Laika prognozes sola visai siltu laiku, tāpēc somā iemetu dažus apģērba gabalus, ko uzvilkt mugurā skrējienā un pārgājienā piesviedrēto vietā. Tāpat ielieku arī apavus pārgājienam, jo iepriekšējā pieredze liecina, ka pārgājiens skriešanai paredzētos apavos var beigties visai sāpīgi manām kāju pēdām. Somā iekrīt arī pāris dzēriena pudeles, lai es pavisam neizžūstu karstumā.
Modinātājs tiek likts uz 6:10 sestdienas, 27.aprīļa rītā.
Par to, ko pieredzēju Tērvetē, aicinu lasīt šeit.
Savu iepriekšējo pārgājiena aprakstu noslēdzu ar vārdiem, ka 30.martā pārgājiena vietā gaidāms skrējiens, bet nākamo pārgājienu plānoju uz aprīļa pirmo nedēļas nogali. “Stirnu buka” pirmais posms, kas šogad notiek Carnikavā, neatlaidīgi tuvojas, bet tik pat neatlaidīgi aug mana vēlme pasākt vēl ko, tāpēc sāku pētīt iespējas.
Nav ne jausmas, cik daudz manī būs palicis spēka pēc skrējiena, tāpēc potenciālo maršrutu kombinēju tā, lai tajā būtu vairākas iespējas nepieciešamības gadījumā mest mieru.
Pati pirmā manā prātā nāk Gaujas ieteka jūrā. Jau acu priekšā redzu, ka tieši tā ir vieta, kur vēlos nofotografēt “Stirnu buka” piemiņas medaļu par pieveikto posmu. Kartē aptuveni nomēru attālumu un secinu, ka turp un atpakaļ no Carnikavas tas būs aptuveni 10 kilometrus garš maršruts.
Desmit kilometri gan nav lielums, kas mani biedētu, tāpēc paplašinu savus meklējumus. Nolemju, ka uz Mangaļsalas molu šoreiz neiešu, jo to, iespējams, sasniegšu tikai tumsā. Palūkojos, kas atrodams otrā virzienā, un ieraugu Garezerus, kurus nekad iepriekš neesmu apmeklējis. Attālumu nemēru, bet “uz aci” kopējais ceļš jau izskatās pavisam piedienīgi. Kartē parādās takas, kas ved gar pašiem ezeriem, tāpēc ceru uz lieliskiem skatiem.
Kā esmu iecerējis, maršruts dod man iespēju arī pārdomāt, jo pieejamas ir Carnikavas, Gaujas un Lilastes stacijas. Lilastes stacija, protams, nozīmē, ka esmu paveicis savu maksimālo programmu šai dienai. Tā nu, bruņojies ar idejām pārgājiena maršrutam, esmu gatavs uzsākt “Stirnu buka” jauno sezonu. Par to, kā pagāja šī diena, lasi šeit.
Indulis raksta 