Ar nelielu līkumu no Liepas uz Cēsīm

Tā kā jūnija beigās notikušais “Simtiņam pa pēdām” vairāk izceļas ar noderīgiem padomiem un teorētiskām zināšanām, bet fiziski pārbauda maz, top doma izmēģināt faktisko “Simtiņa” trasi no Liepas līdz Ozolkalnam, kur ir “Simtiņa” 56 kilometru atzīme, lai noķertu arī fizisko sajūtu šāda garuma pārgājienā, kā arī pārbaudītu ekipējumu un gūtu citas praktiskas atziņas, izbaudot pasākumu uz savas ādas.

Trase šai gadījumā pašam nav jāizdomā, jo “Strēlnieka” puiši ir nodrošinājuši trases aptuveno maršrutu navigācijai derīgā failā. Gan ar piebildi, ka reālā trase var atšķirties.

Tā kā Ozolkalnā paredzu būt vēlu vakarā, jādomā arī par kādu naktsmītni, jo sabiedriskais transports uz Rīgu tad vairs nekursēs. Tieši noskatītajā nedēļas nogalē, 20.jūlijā, Cēsīs notiek pilsētas svētki, tāpēc naktsmītņu piedāvājums ir ierobežots. Izvērtējot iespējas, palieku pie Cēsu pilsētas centrā esošās “Vanadziņa mājas”.

Somu šai reizē kravāju, domājot par to, “ko ņemtu līdzi “Simtiņā””, kā arī lai būtu, ko pārvilkt pēc pārgājiena. Apavu izvēle gan sašaurināta, jo joprojām jūtu labo kāju virs potītes, kuru Pļaviņās paspaidīja zābaka augšmala, tāpēc zābaki šoreiz tiek atstāti mājās, un palieku pie kalnu skriešanai paredzētiem apaviem, kas ir gan ar labu saķeri sološu zoli, gan stiprinātu purngalu.

Protams, tiek noskatīts pirmais vilciens, kas 6:21 no Rīgas atiet uz Valmieru. Laiciņš solās būt saulains, kas gan priecē, gan sola izaicinājumu, ja saulei labpatiks tā sirsnīgāk karsēt.

Par to, kā man veicās, lasiet šeit.

Vasaras pārgājiens līdz Pļaviņu virsotnei

Kad martā publicēju rakstiņu par pārgājienu no Kokneses uz Pļaviņām, man atraksta Andris un dara zināmu, ka raksts ir labs un interesants, bet viņaprāt esmu palaidis garām vienu varenu skatu, ko varot redzēt uzkāpjot Pļaviņu karjera kalnā. Kalnu, protams, esmu pamanījis savu Pļaviņu apciemojumu laikā, bet, jā, tā virsotnē neesmu pabijis un pat nenojautu, ka tāda iespēja varētu būt.

Drīz manā rīcībā ir pat divi jauni maršruti Pļaviņām un to apkārtnei, jo arī Zaiga no Pļaviņu novada TIC ir sniegusi savus komentārus par virkni objektu, kas ir piesaistījuši manu uzmanību. Ir gan jāpaiet gandrīz četriem mēnešiem, līdz es beidzot ķeros pie plāna realizācijas dzīvē.

Tā kā 13.jūlija vakarā gaidāms “Skrien Latvija” seriāla Jelgavas nakts posms, apzinos, ka mājās atgriezīšos vēlu, tāpēc nākamās dienas pārgājienam izvēlos maršrutu, kurā pirmais vilciens ir iespējami vēlu. Tas ir lielākais, ko varu darīt savā labā, jo braukšanu ar otro, trešo vai kādu citu vēlāku vilcienu es sev nepiedotu – pārāk daudz zaudētas dienas gaismas.

Pirmais vilciens uz Daugavpili šeit ir tieši laikā, un es sameklēju datora ekrāna stūrī paslēptos abu Pļaviņu maršrutu aprakstus. Atceroties Andra rakstīto, izvēlos to maršrutu, kurā iekļauts arī Pļaviņu karjera kalns.

Apraksts par manu 14.jūlija piedzīvojumu Pļaviņās meklējams šeit.

Lietaina diena Alūksnē

Jūlija pirmā nedēļas nogale ir viena no tām šogad, kad nav jādomā, kurp doties, vien par to, kā pavadīt tur laiku, jo “Stirnu buka” sezonas ceturtais posms ieplānots Alūksnē.

Diezgan laicīgi jau top plāns, ka attālumu līdz Alūksnei varam samazināt, apciemojot Ilzes radus Rankā un uz Alūksni dodoties no turienes. Sacensību dienā tas ļaus ilgāk pagulēt.

Esmu noskatījis maršrutu pārgājienam pēc skrējiena, bet laika prognozes ir nepielūdzamas un saka, ka pārgājiena plānus man jāatliek kādai citai Alūksnes apmeklējuma reizei. Neskatoties uz to, nodrošinos ar ekipējumu arī gadījumam, ja notiek brīnums, un nolemju rīkoties atbilstoši situācijai uz vietas.

Pavisam nelielu pārgājienu ieplānoju arī pirms skrējiena, lai izlocītu kājas, kā arī apgūtu dažas vietas, kas neiekļuva lielajā maršrutā, jo tas, savukārt, ņemot vērā to, ka skrējiena starts 16:00 man jāplāno tā, lai ar tumsu esmu atpakaļ automašīnā. Tātad pārgājienam, ja tāds vispār notiks, varu atvēlēt ne vairāk kā četras stundas.

Par to, kā man veicās Alūksnē, lasiet šeit.

Simtiņam pa pēdām

30.jūnija pārgājienam man šoreiz itin nekas nav jāizdomā. Tā kā esmu pieteicies dalībai STREELNIEKS.LV rīkotajā “Simtiņā”, tad, protams, izmantoju iespēju iziet vienīgo treniņpārgājienu pirms tā, kura laikā ceru uzzināt vairāk par to, kas sagaida lielajā pasākumā, kā arī gūt vērtīgus padomus un idejas.

Šo pasākumu izmantoju arī jaunu apavu ievalkāšanai, jo pirms dažiem mēnešiem Embūtes purvos bojā gājušo veco zābaku vietā beidzot esmu iegādājies jaunus, vasarai piemērotus, samērā vieglus zābakus.

Kravājot somu, piedomāju pie tās svara, jo “Simtiņa” noteikumi paredz, ka jānes 10% sava svara, neskaitot ēdamo un dzeramo. Kad salieku visu to, ko uzskatu par šim pasākumam nepieciešamu, svara vēl nedaudz pietrūkst. Tad nu aizņemos jaunākā dēla mazās hantelītes, lai iegūtu trūkstošos kilogramus. Esmu aprēķinājis, ka man vajadzētu nest 9 kilogramus.

Par to, kā veicās “Simtiņa” sagatavošanās pārgājienā, lasiet šeit

56 kilometri no Rankas uz Inešiem

Līgo nedēļas nogale, kad paredzamas trīs brīvdienas, protams, nevar palikt bez pārgājiena. Tā kā zināms, ka līgosim Rankā, jau vairākas nedēļas iepriekš pamazām sāku likt kopā iespējamo maršrutu. Lielie pieturas punkti top visai aši – Ranka – Jaunpiebalga – Vecpiebalga. Atliek vien izdomāt, kā aizpildīt posmus starp šiem punktiem.

Darbā sanāk aprunāties arī ar kolēģi Andri, kas reizi pa reizei savā “Instagram” profilā publicē skaistas fotogrāfijas no Rankas apkārtnes, un viņš piedāvā man padarīt mazliet interesantāku pārgājiena sākumposmu. Ar prieku pieņemu šo piedāvājumu, jo tas nozīmē mazāk soļošanas gar auto ceļiem.

Andris ieminas arī par Inešos esošo Vecpiebalgas muižu, un es ķeros pie maršruta mērīšanas kartē, lai saprastu, vai ir iespēja iekļaut arī šo muižu. Saprotu, ka būs jānoiet vairāk kā 50 km, bet izdarāms tas ir, tāpēc kartē tiek likta atzīme arī Inešos.

Kādu brīdi papētu arī citas iespējas, piemēram, finišu Gaiziņkalnā, kas nozīmētu vēl 20-30 kilometrus klāt pie maršruta, bet šo domu noglabāju kādai citai reizei, lai pārējiem ģimenes locekļiem nebūtu gluži nakts vidū jābrauc man pakaļ no Rankas.

Intriģējošs liekas samērā īss posms gar Slieķu ezeru uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāli “Vēveri”. “Vēveros”, protams, var nokļūt pa lielākiem ceļiem, bet tas nozīmētu visai lielu līkumu. Lai arī aplikācijās takas tur nemana, un Google satelītā vien atsevišķās vietās, šķiet, manāms kas ceļam līdzīgs, nolemju, ka tieši šis būs mans maršruts. Cilvēki taču noteikti dodas uz Slieķu ezeru. Nekādu purvu tur nemana, tātad iziet var, neskatoties uz taku esamību vai neesamību.

Andris atsūta maršruta sākuma pieturas punktus. Tos gan nevar atvērt manis lietotās aplikācijās, tāpēc papildinu savu aplikāciju kolekciju ar “Green Tracks”. Kad top skaidrs, ka Andris šai posmā nāks kopā ar mani, saprotu, ka aplikācijas vietā man būs zinošs gids, tāpēc par pārgājiena sākuma posmu un ceļa atrašanu vairs itin nemaz nesatraucos.

Par manām sekmēm Piebalgas pusē aicinu lasīt šeit.

Diena pilsētā ar rītdienu

Skrējieniem pārpilnais grafiks nosaka arī manus plānus 15. un 16.jūnija nedēļas nogalei, jo “Bigbank Skrien Latvija” seriāla ceturtais posms notiek pilsētā ar rītdienu – Ventspilī. Tā kā skrējiena starts ir jau 10:00 no rīta, top skaidrs, ka Ventspilī man jāierodas dienu iepriekš un turpat pilsētā arī jānakšņo.

Ar booking.com palīdzību izdodas operatīvi tikt pie naktsmītnes, un varu pieķerties pasākuma patīkamākajai daļai – pārgājienam. Tā kā skrējiens šoreiz ir svētdienā, nevis sestdienā, kā biežāk ierasts, nolemju pārgājienu veikt pirms skrējiena, tāpēc pērku biļeti jau uz pirmo autobusu Ventspils virzienā.

Kartē pētu Ventspili un tās apkārtni, lai saprastu, kur izritināt mana pārgājiena maršrutu. Pirmie apskates objekti, ko atzīmēju, ir atrodami turpat Ventspils pilsētā, tāpēc nekādu lielo izaicinājumu nesola. Sāku lūkot pēc vietām ārpus pilsētas. Ātri gan nākas atzīt, ka Jūrkalne, Ances meži un citas interesantas vietas ir par tālu vienas dienas pārgājienam, kuru vēlams noslēgt tā, lai tiktu pie gana lielas miega devas nākamās dienas skrējienam.

Manu skatienu piesaista neliels ezers uz ziemeļaustrumiem no pilsētas. Mazliet vairāk papētot pieejamo informāciju, secinu, ka visapkārt Būšnieku ezeram ir izveidots gājējiem un velobraucējiem paredzēts celiņš. Ezers uzreiz iekļūst mana pārgājiena maršrutā.

Turpinu kartes pētījumus un pamanu, ka salīdzinoši netālu ir arī Staldzene un tās stāvkrasts. Ko tādu arī noteikti gribu redzēt, tāpēc vēl tik jāieplāno, kā labāk nokļūt no ezera līdz Staldzenei un vai pēc tam atgriezties pie ezera, vai doties uz Ventspili. Sākotnējais plāns paredz no Staldzenes atgriezties iespējami tuvu vietai, no kuras būšu atstājis ezera krastu.

Tā kā gatavošanās pasākumam man liek atkal un atkal ienirt interneta dzīlēs, saprotu, ka Staldzenes stāvkrasts stiepjas daudz tālāk par Staldzeni, tāpēc neilgi pirms paša pārgājiena veicu vēl vienu maršruta modifikāciju, atzīmējot kartē Kokkalnu – augstāko vietu Staldzenes stāvkrastā.

Ar to gan maršruta tapšana nebeidzas, jo pie Ventspils novada apskates objektiem ieraugu vairākus prāvus akmeņus, viens no kuriem – Grīžu Velna beņķis – izrādās gluži sasniedzamā maršrutā no mana ieplānotā maršruta. Lai arī biļete jau nopirkta līdz Ventspilij, nolemju, ka kāpšu ārā Grīžu autobusa pieturā un savu pārgājienu sākšu tieši ar Velna beņķi.

Maršruta lielie pieturas punkti ir salikti, pārējo atstāju nelielai improvizācijai, ko noteiks gan tas, ko ieraugu pa ceļam, gan pašsajūta un tas, cik ātri virzīšos uz priekšu.

Par manām sekmēm Ventspils apkārtnē lasiet šeit.

Skrējiens un pārgājiens pilsētā, kas piepilda

Ieskatoties šīs sezonas skrējienu kalendārā, nav šaubu, ka 8.jūnijā būšu Saldū, kur paredzēts “Stirnu buka” sezonas 3.posms. Atliek vienīgi saprast, ko ieplānot dienas pārgājiena sadaļai pēc tam, kad skrējiens pieveikts. Nakšņot Saldū neplānoju, jo mana skrējiena starts ir 12:00, un uz to varu lieliski paspēt ar pirmo autobusu no Rīgas. Arī atpakaļ ir gana regulāra autobusu satiksme.

Ar apskates objektiem Saldus pilsētā ir gana vienkārši – luterāņu baznīca, “Medus piliens”, Kapelleru nams, Rozentāla muzejs un Cieceres dabas taka. Pievienoju tiem arī Saldus pilskalnu, kurā līdz šim neesmu pabijis, un kas iekļauts arī “Stirnu buka” trasē ar “Kalnu karaļa” sprinta posmu.

Skaties, kā gribi, bet arī ar apskates objektu bagātību maršruts neiznāk īpaši garš. Tad nu sāku lūkoties uz to, ko piedāvā Saldus apkārtne. Virkne interesantu vietu, piemēram, Ezere, ir par tālu nelielam pēcpusdienas pārgājienam. Tad palūkojos Sātiņu dīķu virzienā, kas sola ūdeņus un putnu pārbagātību, kā arī torni, no kura to visu vērot. Tomēr arī šis virziens kaut kā nesasilda sirdi.

Atceros, ka skatu tornis ir arī pie Cieceres ezera, un top mana pārgājiena gala versija – soļojums pa Saldus pilsētu, tad līdz Cieceres ezera skatu tornim un gar Cieceres ezeru uz Brocēniem. Distance nav īpaši gara, bet solās būt skaista.

Par manām sekmēm “Stirnu bukā” un tam sekojošajā pārgājienā lasiet šeit.

Rēzeknē un Rēzeknes novadā

Šīs nedēļas nogales aktivitātes atkal pakārtotas skrējienam, kas šoreiz notiek Rēzeknē. Izpētot sabiedriskā transporta satiksmi ar šo Latgales pilsētu, secinu, ka vislabāk pilsētā pavadīt divas naktis, lai tad pilnvērtīgi apgūtu dienu starp tām. Rezervēju sev numuriņu viesnīcā “Kolonna”.

Pētot karti un iegūstot informāciju no dažādiem papildus avotiem, nonāku pie plāna pēc skrējiena apiet apkārt Adamovas ezeram. Maršruta tapšanā piepalīdz gan Ligita no Rēzeknes novada TIC, gan Arnis no “Latvijas Finiera” apsaimniekotā Sarkaņkalna, gan Urgu meitenes, kuras ik gadu pirms Līgo rīko nūjošanas pārgājienu apkārt Adamovas ezeram.

Izpētot karti  un nokalibrējot maršrutu ar Arņa un Urgu meiteņu atbalstu, nonāku pie atziņas, ka apiet apkārt Adamovas ezeram var, tikai ieturot cienījamu distanci no tā krasta, jo ap ezeru ir daudz privātīpašumu. Pa vidu noteikti var atrast un izmantot atsevišķas iespējas pieiet tuvāk ezeram.

Gatavojot maršrutu, vēlmju sarakstā iekļūst arī Sarkaņkalns, Škūru kalns (novada augstākā virsotne), divi lieli laukakmeņi – Labvāržu un Purmaļu, divi ezeri – Adamovas un Vizuleits, kā arī divas muižas – Adamovas un Labvāržu.

Sarkaņkalns kartēs ir gana precīzi atzīmēts, atrodu arī kartes, kurās fiksēts Škūru kalns. Te ar informāciju palīdz arī Arnis, un vismaz par kalnu atrašanu esmu gana drošs.

Adamovas muiža ir atzīmēta kartē, tāpēc zinu, ka to atradīšu, bet par Labvāržu muižas atrašanās vietu informācijas trūkst. Arnis ieminas, ka no tās muižas nekas vairs nav palicis. Arī interneta dzīlēs atrodu informāciju, ka šim objektam valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss atņemts. Var atrast arī bildes ar sabrukušo ēku, kas datētas ar 2015.gadu. Nolemju, ka savā objektu sarakstā atstāšu tikai vienu muižu.

Arī Adamovas muižas vietā neko daudz neceru ieraudzīt, jo tai aizsargājama objekta statuss tieši tāpat atņemts, bet vismaz vienai vai divām 19.gadsimtā celtām ēkām tur vēl vajadzētu būt. To nolemju pārbaudīt dabā.

Vissarežģītāk ar akmeņiem. Vienam no tiem – Purmaļu laukakmenim – atrodu GPS koordinātes, bet otram – Labvāržu laukakmenim – ir tikai apraksts. Atrodu gan kādu mazītiņu pagasta kartīti, kurā abi mani interesējošie objekti ir iezīmēti, tā kā vismaz aptuvenas to atrašanās vietas ir zināmas.

Maršruta plānošanu interesantāku padara fakts, ka manis iecienītajā MAPS.ME aplikācijā Vizuleits nav atrodams. Jāsaka, ka nav atrodams arī netālu esošais, bet daudz lielākais Sološu ezers. Tad nu plānošanu veicu vairāku karšu un aplikāciju režīmā. Tāpat rēķinos, ka jābūt gatavam elastīgi reaģēt uz dažādiem iespējamiem pavērsieniem dabā.

Autobusa biļeti iegādājos tikai turpceļam, lai mājupceļu plānotu pēc apstākļiem, bet jebkurā gadījumā tā, ka Rīgā esmu ne vēlāk kā pusdienlaikā. Rēzekne ir interesanta ar to, ka īsti nav izvēles pēcpusdienas reisiem uz Rīgu, toties naktī reisu ir daudz.

Tā kā 31.maijā izlaidumi abiem dēliem, esmu izvēlējies visvēlāko reisu uz Rēzekni, kas no Rīgas atiet 21:20. Viesnīcu jau esmu brīdinājis, ka ieradīšos pēc 1:00 naktī. Rēķinu, ka vismaz 6 stundas miega man sanāks.

Autobusā pasažieru visai daudz. Nav ne jausmas, cik no tiem ir skrējēji, bet tādas vai citādas darīšanas ne vienam vien liek naktī doties uz Rēzeknes pusi. Pa ceļam aizpildās vēl pēdējās brīvās vietas.

Jau Rīgā līst, un lietus vairāk vai mazāk turpinās visu ceļu. Sestdienai gan lietus netiek solīts, un par skrējienu man jebkurā gadījumā bažu nav, bet domāju par to, ka pārgājiena laikā mani gaida brišana pa dažādām vietām, kas lietū var būt kļuvušas visai slapjas.

Esmu radis šādus relatīvi īsus pārbraucienus pavadīt nomodā, bet šai gadījumā mēģinu kaut uz mirkli iemigt, paturot prātā to, ka nākamajā dienā spēka vajadzēs daudz.

Tad, kad liekas, ka nekas nekavēs mierīgu, lietainu braucienu uz Rēzekni, lēkme sākas autobusa pasažierim, kas sēž pa diagonāli aiz manis. Pirmie reaģē pasažieri, kāda sieviete metas skaidrot, kas vīrietim atgadījies, bet tas, šķiet zaudējis samaņu, pa muti nāk putas. Uz saucieniem reaģē arī šoferis, kas kaut kur Jumpravas apkārtnē aptur autobusu degvielas uzpildes stacijā, noskaidro situāciju un izsauc ātro palīdzību.

Pīpētāji dodas uzpīpēt, citi apmeklē degvielas uzpildes staciju. Kamēr gaidām, vīrieša stāvoklis, šķiet, pamazām uzlabojas. Īsu brīdi pirms mediķu ierašanās, tas pat atgūst spēju runāt. Sarunā ar mediķiem noskaidrojas, ka epilepsijas lēkmes šim vīrietim ir jau kādus pāris gadus, nekādu īpašu medikamentu tam nav. Tā kā vīrietis brauc līdz Rēzeknei, tam nav vēlēšanās izkāpt tik tālu no galamērķa, kur nu vēl doties uz Ogri, no kuras ir mediķu ekipāža. Top atteikums, un ar mediķu norādījumu gadījumā, ja lēkme atkārtojas, pasažieri nodot ārstu rīcībā mēs turpinām ceļu. Par laimi lēkme neatkārtojas.

Autobuss Rēzeknē ierodas pusstundu vēlāk par ieplānoto laiku. Viesnīca ir pavisam netālu no autoostas, tāpēc pēc mirkļa jau esmu recepcijā. Ar tur esošo meiteni vēl izrunājam man nākamajai dienai svarīgu tēmu – sabiedriskā transporta pieturas un grafiku. Lai izvairītos no aptuveni astoņu kilometru šosejas posma gan turp, gan atpakaļ, esmu nolēmis uz Adamovu doties ar sabiedrisko transportu.

Iepriekš sarakstē ar “Rēzeknes satiksmi” esmu saņēmis saiti uz rakstu par autobusu kustības izmaiņām, bet pat vietējai iedzīvotājai šīs shēmas īsti nepalīdz. Galu galā saliekam visu informāciju kopā, meitene atzīmē kartē, kur atradīšu pieturu, kurā autobuss noteikti pieturēs jebkurā gadījumā, izdrukā man sarakstu ar man nepieciešamā – 13.autobusa – kustības sarakstiem no pieturas “Tirgus” un no “Adamovas”, un es varu doties uz numuriņu, lai liktos uz auss. Par to, kā pagāja mana diena Rēzeknē un tās apkārtnē, lasiet šeit.

Aktīva diena Salacgrīvas novadā

Amber Race Trail Run taku skrējiens bija pamanīts jau kādu laiku atpakaļ, un aprīlī beidzot noformēju savu pieteikumu sacensībām. Starp 9, 18 un 29 kilometru distancēm izvēlos 9 kilometrus, kas ir vistuvāk manis ierastajiem 10+ kilometriem. Ir interese pamēģināt ko atšķirīgu no lielajiem “Stirnu buka” un “Skrien Latvija” seriāliem. Sacensības paredzētas 26.maijā, dodot man vēl mēnesi saplānot pārējās aktivitātes Salacgrīvas pusē.

Tā kā jaunākajam dēlam 26.maijā paredzēta ekskursija, man jālūko sabiedriskā transporta iespējas, jo ekskursija ir uz Tērveti, kas ir pavisam nepareizā virzienā, ja ir vēlme nokļūt Salacgrīvā. Tā kā uz skrējieniem un pārgājienos itin bieži dodos ar vilcienu vai autobusu, šāda plānošana nesagādā piepūli.

Nezināmais vēl ilgāku laiku ir sacensību starta laiks. Kad tas beidzot tiek publiskots, kļūst skaidrs, ka ar pirmo autobusu no Rīgas ieradīšos tikai neilgi pirms skrējiena, tāpēc sāku meklēt naktsmītni Salacgrīvas pusē. Meklējumi apstājas pie vietas, kas dēvēta par “Family House Room”.

Plānojot citas aktivitātes, nolemju apskatīt gan dažas vietas Salacgrīvā, kuras apmeklēju pagājušā gada maijā, kad Salacgrīvā noslēdzu pārgājienu no Burtniekiem uz Salacgrīvu, gan tuvāk iepazīt Ainažus. Kartē vienu pēc otra atzīmēju apskates vērtas vietas. Pārgājiena garums būs salīdzinoši pieticīgs, bet arī atpakaļceļā man jārēķinās ar sabiedriskā transporta pieejamību, tāpēc aizrauties nevaru.

25.maijā noskrienu 10 kilometrus “Olaines apļos” un dodos uz Salacgrīvu. Divi skrējieni divās dienās, bet par enerģijas trūkumu būtu grēks sūdzēties.

Pa ceļam vēroju, cik koši saulriets iekrāso mākoņus un debesis, un saprotu, ka brīdī, kad izkāpšu Salacgrīvā, no šī krāšņuma maz vairs būs palicis, tāpēc tveru visu, ko varu saglabāt savā redzes atmiņā. Pirmais, ko daru, izkāpis no autobusa, ir soļojums uz tiltu pār Salacu, lai notvertu kaut nedaudz no saulrieta.

Salacas promenādē skan mūzika. Šķiet, tur notiek kāda zaļumballe. Mūziķi izpilda populāras dažādu latviešu mākslinieku dziesmas. Jauniešu bariņi dodas uz ostas pusi, bet es soļoju pretējā virzienā, lai uzmeklētu savu naktsmītni.

Kad izvēlos vienu no diviem tālruņa numuriem, kas redzami pie vārtiņiem, atbild man mītnes saimnieks. Tieku iepazīstināts ar visu, ko mītne piedāvā, bet labi apzinos, ka ļoti maz ko izmantošu, jo mans mērķis ir vien izgulēties un labi agri doties atkal ceļā.

Arī šeit var dzirdēt no balles vietas skanošo mūziku, bet tas neliedz iemigt saldā miegā.

Par skrējienu un tam sekojošo pārgājienu lasiet šeit.

Pārdaugavas muižas un muižiņas lūkojot

Tuvojas Tet Rīgas Maratona 2019 nedēļas nogale, un jau zinu, ka jāstartē gan sestdien paredzētajā Ģimeņu skrējienā, gan svētdienas 10 kilometros. Daudz netrūkst, lai šo pasludinātu par no pārgājieniem brīvu nedēļas nogali, bet tad iešaujas prātā doma, ka savu iknedēļas pārgājienu šoreiz varu ieplānot Rīgā.

Iedvesmu smeļos Facebook manītajos, “Zaļo pārgājienu” organizētajos pārgājienos pa Pārdaugavas muižiņām. Pats esmu no Pārdaugavas un reiz regulāri skatīju pie Rīgas Angļu ģimnāzijas esošo Borherta muižiņu, kā arī Bloka muižiņu netālu no manu brāļu un vēlāk arī manu dēlu apmeklētā bērnudārza, tāpēc nu atliek tikai paplašināt apmeklējamo objektu skaitu.

Apzinos, ka muižu ēkas var būt apdzīvotas, ka iedzīvotājiem varētu būt iebildumi pret puisi, kas ar fotoaparātu rokās lodā gar to sētām, tāpēc nolemju pieturēties pie divām pārbaudītām lietām – pieklājības un cieņas pret vietējo iedzīvotāju prasībām. Pieļauju arī, ka lielākā daļa no tiem apzinās, ka dzīvo vēsturiskās ēkās, kas piesaista tūristu interesi.

Zaļie pārgājieni Pārdaugavas muižiņas iepazīst vairākos maršrutos, bet es plānoju tikai vienu, kura laikā apskatīt visu, ko nu varu sasniegt. Atlasu un MAPS.ME atzīmēju muižiņas no Zaļo pārgājienu maršrutiem. Meklējot informāciju, noder arī Dzintarzīmju lapā esošais Rīgas piļu un muižiņu saraksts.

Kad karte pilna ar sarkaniem punktiem, mazliet jāpalauza galva, kā tos visus sarindot vienotā maršrutā, kā arī, no kurienes sākt pārgājienu, ņemot vērā to, ka pirms tam 11.novembra krastmalā notiek Tet Rīgas maratona Ģimeņu skrējiens.

Kad četratā pieveikti Ģimeņu skrējiena 4,2 kilometri, kā arī redzēts, kā jaunākais dēls visiem pa priekšu noskrien savu 200 metru skrējienu, pievēršos pārgājiena idejas realizācijai. Par manām sekmēm lasiet šeit