Nedaudz savādāks pārgājiens Ķemeru apkārtnē

Šīs nedēļas nogales pārgājiens top nedaudz savādāk, kā ierasts. Tieku pie ceļabiedra. Ceļabiedrs ir man jau sen pazīstams cilvēks, kas lasa manus pārgājienu aprakstus (atzīst gan, ka vairāk viņu interesē tieši raksti par kārtējā pārgājiena tapšanu), kuru ir aizrāvis manis rakstītais par iedvesmu un kurš iepriekš nav gājis pārgājienos, bet nu vēlas sākt. Tā arī gadījies, ka ceļabiedram tieši šobrīd ir nepieciešams izvēdināt galvu.

Pārgājiena norises vietu ļauju izvēlēties ceļabiedram, un tiek nolemts, ka soļosim pa Ķemeru pusi. Tā kā cilvēkam nav ne jausmas, cik daudz un cik ilgi tas var soļot, maršrutu šoreiz veidoju no atsevišķiem posmiem, starp kuriem jāpieņem lēmums, vai turpinām. Ja ejam tālāk, tad pārbraucam uz nākamā posma startu un soļojam atkal kādu gabaliņu. Faktiski mazās pasēdēšanas ar tējas dzeršanu un kādu maizīti, bez kā pārgājienā neiztikt, tiek organizētas auto, kas tai laikā pārvietojas starp diviem punktiem 😊

Lielā Ķemeru tīreļa laipa un skatu tornis, protams, ir objekts numur viens. Tā kā ceļabiedrs zina, cikos mēdzu celties, kad dodos savos pārgājienos, uz jautājumu, cikos startējam, atsūta man ziņu, ka gluži sešos no rīta negribētu doties ceļā. Tāpat rakstveidā atjokoju, ka saule 2.marta rītā lec 07:15. Joks gan ātri kļūst par plānu, un nolemjam ķert saullēktu Ķemeru tīrelī.

Pārējie maršruta posmi arī meklējami turpat Ķemeros un to apkārtnē. Pievienoju divus pavisam īsu taku posmus – Kaņiera pilskalna taku un Cemex putnu vērošanas torni un Niedrāja laipu. Aiz tām seko nedaudz garāks posms – Slokas ezera taka, un saldajā ēdienā garākais posms – nepilnu astoņu kilometru pārgājiens pa Ķemeriem, vairāk vai mazāk pieturoties pie oficiālā maršruta “Ķemeri – vēsturiskais kūrorts”.

Tikai reizi esmu pabijis Ķemeru tīrelī, bet citus objektus iepriekš neesmu skatījis, vai arī tas bijis tik sen, ka nekas vērā ņemams atmiņā nav palicis, tāpēc ceļabiedra izvēlētā pasākuma norises vieta arī man dod iespēju atrast un iepazīt ko jaunu. Debijas reizei cilvēks īpašu apģērbu neiepērk. Iesaku, lai ģērbjas tā, ka ir silti un sausi. Temps plānots rāms un takas lēzenas, tāpēc briesmīga svīšana nedraud.

Tā kā mērķis ir redzēt saullēktu, visu nedēļu sekoju līdz laika prognozēm. Ja laika prognozes pavisam bēdīgas, jāļauj cilvēkam pirms tā pirmā pārgājiena vismaz ilgāk pagulēt. Viedoklis par otrā marta rītā paredzamo mākoņu daudzumu no dienas uz dienu pamainās, bet galu galā ir tieši tik nenoteikts, lai būtu vērts riskēt un celties labi agri.

Vienojamies, ka pēc ceļabiedra ieradīšos 05:45. Atgādinu vēl, lai uzliek modinātāju. Par to, vai saullēktu redzējām un cik posmus pieveicām, lasiet šeit.

Turpinu apgūt Siguldas apkārtni

Lai arī Siguldā ir pabūts vairākkārt, arī tur vēl ir ievērības cienīgas vietas, kuras neesmu apmeklējis, tāpēc savu nedēļas nogales pārgājienu nolemju veikt Siguldas pusē.

Sākotnējais mērķis ir ūdenskritumu apskate. Kartēs esmu manījis gan Daudas ūdenskritumu, gan Ķiparu kaskādi, bet tie īsti nav iederējušies manos līdzšinējos maršrutos. Lai radītu vērā ņemamu maršrutu, ar šiem diviem gan ir par maz. Uz ziemeļiem, ziemeļaustrumiem no tiem ir Nurmižu gravu rezervāts, uz rietumiem – Siguldas pilsēta. Citos virzienos interesanti objekti tuvākajā apkārtnē nav atrodami vai arī ir lieliski paslēpušies.

Tā kā Nurmižu gravu rezervāts plašākai publikai nav pieejams, sāku meklēt apmeklēšanas vērtus objektus uz otru pusi no Siguldas. Esmu sācis ar ūdenskritumu tēmu, un arī nākamais atradums ir ūdenskritums – Kalnabeitu ūdenskritums, kas atrodas tieši pie dzelzceļa līnijas netālu no Kalnabeitu ciema Siguldas pievārtē. Turpinot pētīt karti, uzduros arī Lorupes muižas ēkām, kas gājienu uz Kalnabeitu ūdenskritumu padara vēl pievilcīgāku.

Diezgan daudz kilometru šai gadījumā jāmēro pa pilsētas ielām, tāpēc izšķiros arī par mežonīgāku papildinājumu maršrutam un nolemju no Kalnabeitu ūdenskrituma iet gar Lorupi līdz pat Gaujai. Tas sola labu seguma un reljefa daudzveidību manā maršrutā un arī ātruma kritumu Lorupes posmā, bet dienas kļūst arvien garākas, tā kā par pāragru tumsas iestāšanos nesatraucos.

Mērījumi kartē liecina, ka vēl vairāki kilometri pietrūkst līdz ierastajiem 29-30km. Savus meklējumus turpinu lejup gar Gauju, jo zinu, ka šur un tur lejup pa upi vēl ir atrodamas gan klintis, gan alas. Un tad mans skatiens atduras pie Ziedleju klintīm Gaujas vecupes krastā. Papildinājums pamata maršrutam ir nedaudz virs 3 kilometriem, kas ir gana, lai sasniegtu vēlamos 29-30.

Sazinos arī ar Siguldas novada TIC un Edgaru no 25 wolves, jo viņš ir gan pabijis pie Kalnabeitu ūdenskrituma, gan devies pārgājienā gar Lorupi. Māris no Siguldas novada TIC noteikti ir paraugs daudziem sava amata brāļiem un māsām, jo pat e-pastā jūtama viņa degsme palīdzēt, informācija ir detalizēta un papildināta ar kartēm, kur Māris ar bultām ievilcis ceļu līdz mani interesējošajiem objektiem. Kādā no aprakstiem esmu manījis pieminam privātīpašumus un ne pārāk draudzīgus suņus, bet Māra atbildes dod pārliecību, ka veiksmīgi sasniegšu ūdenskritumu.

Edgars min, ka vasarā Lorupe lielākoties ir ejama gar krastu, bet ziemā nevar zināt, tāpēc nolemju izvērtēt situāciju uz vietas un tad izšķirties par piemērotāko risinājumu. Arī Edgars skaidri norāda ceļu, pa kuru sasniedzams Kalnabeitu ūdenskritums.

Izpētes rezultātā ir tapis interesants maršruts, kas ietver objektus, kurus nekad iepriekš neesmu apmeklējis. Šeit varat lasīt, kā man veicās ar plānu realizāciju.

Dodamies mamutu medībās

Idejai par dalību bērnu un jauniešu organizācijas “Jaunie vanagi” rīkotajās piedzīvojumu sacensībās “Mamutu medības” aizmetņi meklējami bērnu ballītē vēl pagājušā gada oktobra nogalē. Kamēr bērni dauzās, vecāki var papļāpāt savā starpā, un tā nu sarunā Elīna ierunājas, ka ir vēlme startēt piedzīvojumu sacensībās, bet nekādi neizdodas atrast komandas biedrus. Tobrīd stingras vienošanās slēgtas netiek, bet konceptuāli šī ideja tiek pieņemta zināšanai.

Ideja mierīgi čuč līdz 1.decembrim, kad Elīna atsūta ziņu, ka Jaunie vanagi darījuši zināmu 2019.gada sacensību norises laiku un vietu. Komandā jābūt pieciem dalībniekiem, starp kuriem jābūt kā sievietēm, tā vīriešiem. Iepriekš nekad neesmu piedalījies šāda tipa sacensībās, un kur nu vēl ziemā un tumsā, bet kad tad, ja ne tagad, vai ne? 😊 Tad nu atliek tik tāds “sīkums”, kā atrast vēl trīs komandas dalībniekus. Elīna sāk meklēt starp saviem draugiem un paziņām, un es iedarbinu savus kontaktus.

Palūkojoties uz manu paziņu loku, šķiet, ka nokomplektēt var īstu sapņu komandu – meitene, kas ar panākumiem startē ultramaratonos, Latvijas izlases regbists, puisis, kas spēlē futbolu, skrien, brauc ar velo utt., fiziskās sagatavotības treneris, kas arī pats ir fiziski aktīvs, vairāki orientēšanās sporta entuziasti un citi. Tomēr man pamazām jāmācās strādāt ar atteikumiem. Kādam nepatīk tumsa un aukstums, kādam tieši tai laikā grafikā kas cits paredzēts. Galu galā no mana kontaktu loka komandai pievienojas ne vairāk, ne mazāk kā neviens. Elīnai ir līdzīgi panākumi ar saviem radiem, draugiem un paziņām.

Te nu talkā nāk ultramaratoniste, kas savā paziņu lokā atrod pāri, kas ir ieinteresēti startēt. Raksturoti tiek kā “močītāji”, bet būšot ok, jo šoreiz bez ambīcijām. Tas, protams, nomierina, jo abi ar Elīnu esam šādu sacensību debitanti, tāpēc mūsu mērķi noteikti ir pieticīgāki, nekā pieredzes bagātiem “močītājiem”. Savu mērķi zinu skaidri – vēlos pieveikt uzdevumus un veiksmīgi sasniegt finišu, iekļaujoties kontrollaikā.

Tā nu 19.decembrī esam jau četri. Elīna un Indulis apvieno spēkus ar Gunu un Jāni. Turpinām piektā dalībnieka meklējumus. Ultramaratoniste kategoriski neizslēdz iespēju, ka pati varētu pārdomāt un startēt, bet pagaidām palīdz meklēt piekto.

28.decembris. Diena, kad gan man, gan Gunai pieķeras lielais loms. Tad nu nākas salīdzināt, cikos katram no mums paveicies, lai saprastu, kuru kandidātu iekļaujam komandā uzreiz un kurš paliek padomā gadījumam, ja kāds no sākotnējiem dalībniekiem kāda iemesla dēļ izkrīt no ierindas. Pirmais ir bijis Gunas noķertais Eduards. Nu komanda ir pilnā sastāvā. Līdz sacensībām nedaudz vairāk par pusotru mēnesi. 2018.gads noslēdzas ar komandas “Vikingi” pieteikšanu “Mamutu medībām 2019”.

Līdz pat sacensībām komanda ne reizi neredzas pilnā sastāvā. Katrs gatavojas pa savam. Es bradāju pa Vidzemes ceļiem un pakalniem, Eduards ik pa brīdim izmērcējas āliņģī, Elīna priecājas, cik daudz soļu dienā nostaigājusi, un iepērk inventāru. Par abu “močītāju” – Gunas un Jāņa – gatavošanos ziņu nav līdz brīdim, kad divas dienas pirms sacensībām Guna padalās ar kadriem no šļūkšanas sēdus uz lāpstas pa Siguldas kamaniņu un bobsleja trasi. Potenciālajā olimpiskajā disciplīnā viņa līdz lejai tikusi tieši vienā minūtē. Visi pamazām briest lielajam startam 😊

Populāra tēma apspriešanai ir, kādā skatā līst ūdenī, jo pieredzes bagātajiem kolēģiem ir diezgan liela pārliecība, ka no aukstas peldes neizvairīsimies. Pavīd dažādas idejas – no hidrotērpa līdz “pa pliko”. Pirmo gan varētu būt ķēpa stiept līdzi, pēdējais neder kautrīgajiem. Manā prātā arvien vairāk nostiprinās doma, ka nav tur, ko kautrēties, jo pēc tam tāpat slapjās drēbes būs uzreiz jārauj nost. Kā būs dzīvē, rādīs sacensības. Katrā ziņā pelde āliņģi noteikti ir disciplīna, bez kuras es labprāt iztiktu 😊

Jānis pagatavo nelielu video ieskatu tajā, kādu ekipējumu izvēlēties. No saviem iknedēļas pārgājieniem gan secinu, ka zem mugursomas mugura būs slapja jebkurā gadījumā. “Virsotnē” iegādājos gan ūdensnecaurlaidīgus trekinga zābakus, gan vēlāk arī dzelkšņus, ko tiem piestiprināt, jo pārgājienos nāku pie atziņas, ka sniega putrā un, jo īpaši, uz ledus papildus saķere ļoti noderētu.

Jaunie vanagi paviesojas radio NABA un padalās ar nelielu ieskatu tajā, ko gaidīt sacensībās. Āliņģis, kurā būs jāveic arī uzdevums. Nu, šo jau gaidījām. Tad min, ka būšot arī karsta baļļa. Kopumā astoņi lielie kontrolpunkti ar diviem uzdevumiem katrā un astoņi mazie kontrolpunkti. Aptuveni 30 līdz 35 kilometri pa sniegu un tumsu. Radio NABA pārstāvji painteresējas par nolikumā minēto sodu par lamāšanos. Jā, par katru lamuvārdu tiesneši drīkst komandas laikam pielikt vienu soda minūti.

Citkārt mani sods par lamuvārdu lietošanu neuztrauktu, bet āliņģī līdis nekad neesmu, tā kā nezinu, kādi vārdi tādā brīdī nāks pār lūpām. Komandas ietvaros mēģinām izdibināt, vai “sasodīts”, “johaidī” un “i dritvai kociņ” tiktu sodīti. Jānis atzīmē, ka būšot daudz “bitīt matos” 😊

Sekoju arī laika prognozēm. Ja vēl nedēļu pirms sacensībām naktij no 16. uz 17.februāri Seces pusē, kur notiks sacensības, tiek prognozēti -5 grādi, tad tuvāk medībām viss liecina, ka arī naktī temperatūra būs virs nulles. Dienas laikā gaiss varētu sasilt līdz pat +8 grādiem. Nez, ko tas nozīmēs Jauno vanagu iecerētajam āliņģim?

Loģistikas jautājumus arī esam saskaņojuši. Jānis un Guna dosies ceļā no Ikšķiles, savukārt, Eduards no Saldus puses izbrauks caur Rīgu un pa ceļam paķers arī mani un Elīnu. Sacensībām esam gatavi. Par to, kā “Vikingiem” gāja “Mamutu medībās”, lasiet šeit.

Klasisks maršruts, pagatavots Induļa gaumē

Iedvesmu šīs nedēļas nogales pārgājienam dod DELFI. Kad iepazīstos ar viņu ieteikumiem par astoņām klintīm Latvijā, kas jāredz ikvienam, saprotu, ka redzējis esmu tās visas, bet vienai – Spriņģu iezim – iepriekš esmu vistiešākajā nozīmē paskrējis garām, to kārtīgi neiepazīstot. Nolemju, ka šo kļūmi jānovērš.

Tad nu izšķiros par pārgājienu no Līgatnes uz Siguldu, pieturoties EnterGauja izstrādātajam maršrutam, bet iespējami papildinot to ar dažādiem papildus objektiem, kas, izrādās, nav nemaz tik sarežģīti, jo EnterGauja maršrutā nav Spriņģu, Katrīnas un Gūdu klinšu. Man grūti iedomāties, kurš gājējs neizmetīs pavisam nelielu līkumu no oficiālā maršruta, lai skatītu Katrīnas un Gūdu klintis.

Iet virzienā no Līgatnes uz Siguldu izvēlos, ņemot vērā to, ka Siguldā ir krietni lielāka pieejamo vilcienu izvēle, kamēr no Līgatnes vakarpusē ir tikai viens vienīgs vilciens uz Rīgu.

Pētot objektus, kas atrodami maršrutam tuvākajā apkārtnē, acīs iekrīt Sautas kalns, Lauru klintis un Kautraka gravas, bet papildus izpēte arī atklāj, ka visi šie objekti atrodas Nurmižu gravu rezervāta teritorijā. Jānis no Dabas aizsardzības pārvaldes, atbildot uz manu vēstuli, pieklājīgi un nepārprotami norāda, ka tūristiem šo objekti nav paredzēti. Tad nu tos izslēdzu no potenciālā maršruta un koncentrējos uz objektiem, kas neatrodas rezervātu teritorijās. Ja nu nākotnē kādai zinātniskai ekspedīcijai Nurmižu rezervātā būs nepieciešami papildspēki, es labprāt pieteiktos. Kā rakstīju vēstulē Dabas aizsardzības pārvaldei, pret dabu izturos atbildīgi, nemēsloju, klintīs uzrakstus neskrāpēju, sikspārņus alās nebiedēju.

Interesants objekts šķiet Vecandrijāņu klints, kas arī nav pārlieku tālu no mana pamata maršruta, tāpēc arī tās aptuveno atrašanās vietu atzīmēju savā MAPS.ME aplikācijā, lai nejauši nepaskrietu garām.

Tā kā ceļu sākšu no rehabilitācijas centra “Līgatne”, no EnterGauja izstrādātās maršruta versijas pazūd Līgatnes papīrfabrika un tās ciemats. Tāpat atsakos no Līgatnes dabas takām. Gan papīrfabrikas ciematu, gan dabas takas apmeklēju jau pagājušā gada nogalē, tā kā liels zaudējums tas nav.

Apraksts par pārgājienā piedzīvoto atrodams šeit.

Nākamajai nedēļas nogalei paredzēta mazliet savādāka aktivitāte brīvā dabā, kas gan arī prasīs mērot dažus desmitus kilometru. Par to pēc nedēļas.

Elpu iezis

Atgriešanās Priekuļu novadā

Tā kā pirms divām nedēļām manu iecerēto maršrutu caur Priekuļu novadu saīsināja telefona nonākšana “komā”, biju nolēmis, ka šai nedēļas nogalē pabeigšu iesākto. Vēl tik bija jāizdomā, ar ko piepildīt maršrutu.

Nolēmu šoreiz pārgājienu sākt Jāņmuižā, nevis Cēsīs, un kā pirmo apskatīt Kazu iezi Gaujas krastā, līdz kuram pirms divām nedēļām līkumu nemetu.

Dažādos avotos cītīgi pētīju arī, ar ko īpašas ir “Leukādijas”. Kad uzzināju, ka tur dzīvojis un strādājis dzejnieks Eduards Treimanis-Zvārgulis, kura dzejoļi ir kļuvuši par vairāku populāru dziesmu tekstiem, apņēmos iekļaut maršrutā arī šādu kulturālu pieturu.

Ja bija skaidrs, ka Raunas klintis jāmeklē upes krastos, tad par dzelzceļa tiltu pār Raunu pieejamā informācija liecināja, ka tas tiek apsargāts un reizi pa reizei kādam ir gadījusies tikšanās ar tā apsargu. Lai labāk saprastu, ko ar tiltu iesākt un cik tuvu tam drīkst šķērsot dzelzceļu, nosūtīju jautājumu Priekuļu novada tūrisma darbiniecei. Atbildi gan nesaņēmu. Iespējams, pie vainas aizņemtība, iespējams, viņai šķiet, ka es pārāk bieži uzdodu jautājumus par objektiem, kuri nav pieejami vai arī netiek popularizēti. Tad nu nolēmu iet līdz tiltam un tad uz vietas skatīties, kur drīkst un kur nedrīkst iet.

Pirms divām nedēļām Raunas klinšu apskate man gāja secen, tāpēc nebija šaubu, ka šoreiz tās tiek iekļautas maršrutā. Aplikācijās, ko lietoju, precīzas atrašanās vietas gan nebija norādītas, tāpēc mēģināju tās iezīmēt, ņemot vērā citos avotos pieejamos datus. Par Ceipu iezi informācija gan bija ļoti atšķirīga.

Noslēgumā pievienoju arī Vaives upi līdz Vaives dzirnavām un mierīgu pārgājienu līdz Cēsīm pa mazākiem ceļiem, nevis šoseju, pa kuru biju gājis jau iepriekš.

Maršruts tapa ātri un viegli, bet par to, ko no tā izdevās realizēt, lasiet šeit.

Raunas krastos

Kā es gāju Kvēpenes lūkoties

Jau pirms dažām nedēļām zināju, ka šai nedēļas nogalē soļošu pa Kvēpenes pakalniem, jo šo maršrutu faktiski plānoju vienlaikus ar Priekuļu novadam paredzēto, ko realizēju tieši pirms nedēļas. Vajadzīgie pieturas punkti bija atrasti, atlika tikai izvēlēties secību, kādā tos apmeklēt.

Vispirms gan bija jāatdzīvina telefons, kas apklusa Priekuļu novada Garkalnē. Par laimi ar baterijas nomaiņu pietika, lai es atgrieztos pie sakariem. Vienīgais zaudējums bija visas iepriekš veiktās atzīmes MAPS.ME aplikācijā. Par to gan īpaši nepārdzīvoju, jo ir iespēja karti pamazām piepildīt no jauna. Katram gadījumam “bruņojumā” tika iekļauts arī pulsometrs, kas var piefiksēt noieto distanci.

Izvēlējos maršrutu sākt ar Rūsiņa kalna apskati, tad apmeklēt Kvēpenes dižozolu, Kvēpenes pilskalnu un no pilskalna kāpt lejup uz Kvēpenes alu un Kvēpenes svētavotu. Tālāk pa takām uz Raiskuma pusi.

Objektus apskatei izvēlējos pats un šai reizē ar tūrisma informācijas centriem nesazinājos, jo jau internetā pieejamie materiāli bija gana izsmeļoši, lai es justos pārliecināts par savu izvēli.

Kvēpenes maršruts bija precīzi zināms posmā līdz Raiskuma kapu kapličai, bet tālāko risinājumu biju nolēmis izvēlēties uz vietas, jo plānojot nevarēju zināt, cik daudz spēka paņems Kvēpenes pakalni, kas arī bez biezas sniega segas ir gana izaicinoša vieta pārgājieniem.

Papildus izaicinājums bija arī tas, ka šīs bija ugunskristības jauniem trekinga zābakiem, un, protams, nevarēju paredzēt, cik labi tie sadzīvos ar manām kājām, vai saikni izdosies nodibināt uzreiz. “Virsotnes” puiša ieteikums bija nesākt uzreiz ar 30 kilometriem, bet drīzāk izvēlēties 10-15 kilometru distanci, tomēr Kvēpenes maršruts jau tik ļoti bija manās domās un sirdī, ka plānus nemainīju.

Ņemot vērā vairākus nezināmos, iespējas bija šādas:

  1. No Raiskuma kapu kapličas atpakaļ uz Cēsīm
  2. Apkārt Raiskuma ezeram un uz Cēsīm
  3. Apkārt Raiskuma un Auciema ezeriem un uz Cēsīm
  4. Gar Raiskuma, Auciema un Ungura ezeriem uz Stalbi

Par to, kā man veicās un kurš no variantiem tika izvēlēts, lasiet šeit

Par idejām

Ielūkojos biežāk uzdoto jautājumu vācelītē un šoreiz uzdūros jautājumam par to, kur smeļos idejas pārgājieniem. Ja acis un ausis tur vaļā, idejas, protams, nepārtraukti virpuļo mums apkārt un var uzrasties no visdažādākajām pusēm un visneiedomājamākajos veidos, tāpēc šeit runāšu tikai par maniem šobrīd populārākajiem ideju avotiem.

Svarīga piebilde. Lai arī kā idejas rastos, maršrutā ir jābūt kaut kam, ko ir vērts apskatīt. Tas var būt dabas objekts, vēsturiska celtne, muzejs, piemineklis vai kas cits, bet noteikti jābūt kam tādam, kas vienkāršu pastaigu pārvērš emocijām bagātā piedzīvojumā.

Atgriežamies pie jautājuma. Kur es lūkojos, kad man nepieciešamas idejas jaunam pārgājienam?

Kartes

Elektroniski vai papīra formā, bet tieši kartēs visbiežāk atrodu idejas turpmākajiem pasākumiem. Skatiens klejo pa karti, pamana ko interesantu, un tad seko iekšējais dialogs – vai esmu to jau redzējis, vai vēlos to redzēt, kā tam var piekļūt, ko vēl tuvumā ir vērts apskatīt. Seko darbs ar citiem resursiem, piemēram, tūrisma informācijas centru piedāvāto informāciju. Tā karte pamazām piepildās ar punktiem, katrs no kuriem apzīmē ko apskates vērtu. Un tad tikai atliek tos savienot maršrutā. Protams, vienmēr paturot prātā to, ka maršruta garumam jāatbilst manām spējām.

Te arī atbilde tiem maniem Facebook biedriem, kam ir vēlme saprast, kāpēc tik bieži kaut kur “iečekojos”. Reiz Facebook nodrošināja, ka visas “check-in” vietas var glīti apskatīt vienā kartē. Kas, protams, lieliski ļāva saprast, kur ir jau pabūts un kurā pusē vispār neesmu rādījies. Pēdējā laikā gan šī karte strādā ļoti nosacīti (brīžos, kad vispār ko rāda, man no 167 vietām attēlo tikai 15), bet ceru, ka reiz atgriezīsies pilnā apmērā.

Domubiedru grupas

Pārgājieni dabā ir gana populāri, un tikpat populāri ir veidot dažādas domubiedru grupas, kur dalīties pieredzē, apspriest vienam otra piedzīvoto, plānot kopīgus pasākumus utt.

Tad tik vajag ieraudzīt, ka kāds ir pabijis vietā, kur iepriekš neesmu bijis, vai arī tikai gatavojas uz tādu doties, un mans skatiens atkal pievērsīsies kartēm, kā arī mērķtiecīgi nozudīšu interneta dzīlēs.

Interneta portāli un blogi

Ikdienā acīm pārskatu ziņu virsrakstus populārākajos interneta portālos, un, piemēram, DELFI ir pacentušies izveidot veselu sadaļu, kas ir pārpilna ar idejām tuvākiem un tālākiem piedzīvojumiem.

Tāpat ir vērts saglabāt dažādu blogu adreses, kur tiek rakstīts par pārgājieniem. Brīdī, kad tiek meklētas jaunas idejas, atliek tikai ielūkoties kādā no tiem. Piemēram, maniem favorītiem jau pievienoti Betijas un Anetes, Toma un Elzas, Edgara un Lauras un Solveigas blogi.

Gatavie maršruti

Nekautrējos izmantot arī gatavus maršrutus vietām, kur vēlos viesoties. Te var noderēt gan pārgājienu, gan velo maršruti. Pēdējie parasti ir garāki, tāpēc man piemēroti, jo visbiežāk meklēju iespēju dienā nosoļot 20-30km, bet tie arī mēdz būt pa lielākiem ceļiem ar intensīvāku satiksmi, kas, savukārt, nav tik pievilcīgi.

Tāpat arī nekautrējos gatavos maršrutus pielāgot savām vēlmēm un interesēm, jo dažkārt atsevišķas vietas, ko vēlas popularizēt maršruta veidotāji, nav man saistošas, tai pašā laikā ir citas, kas ir netālu no gatavā maršruta un ir man interesantas.

Gatavo maršrutu pluss, neapšaubāmi, ir tas, ka tie skaidri pasaka: “Te var iziet.” Un tas ir ļoti noderīgi brīžos, kad noskaņojums ir vienkārši baudīt pārgājienu un dabu, nevis lauzt savu ceļu. Virkni gatavu maršrutu Gaujas nacionālajā parkā var atrast EnterGauja.

Sūram darbam saldi augļi

Ja iepriekš vispirms kādu dienu vai divas atguvu spēkus pēc pārgājiena un tikai tad sāku plānot nākamo aktivitāti, tad šoreiz maršruts sāk tapt jau uzreiz pēc atgriešanās no Cēsīm. Un top ne tikai maršruts šai sestdienai, 19.janvārim, bet arī idejas vēl vienai pastaigai Cēsu pusē.

Visu nedēļu mans deguns regulāri ciemojas datorā vai telefonā, pētot kartes, aprakstus un citu informāciju, kas palīdzētu padarīt maršrutu pēc iespējas piepildītāku.

Sejas izteiksme gan mainās no priecīgas uz saspringtu, jo maršrutā parādās objekti, kas tūristiem netiek īpaši popularizēti, tāpēc to atrašana prasīs papildus piepūli.

Sākums ir abas māsas – Ērgļu klintis un Ramātu klintis. Kartē ļoti uzkrītoši ir arī Septiņavotu ūdenskritumi, kā arī, iepazīstoties ar dažādu informāciju, acīs iekrīt pie Jāņmuižas esošā Berlīne un pati Jāņa muižas ēka.

Ramātu klintis ir viens no objektiem, uz kuru nav norādes un labiekārtotas takas, tāpēc vienlaikus vairākos virzienos sāku meklēt padomu, kā labāk pie tām nokļūt. Kāds puisis, kas pie klintīm bijis pavisam nesen, atsūta ekrānšāviņu ar savu maršrutu, bet tā mērogs ir tāds, ka minētā bilde tikai apstiprina to, ka Ramātu klintis ir tur, kur tām arī vajadzētu būt. Puisis uz klintīm gājis no Rāmnieku tilta puses, bet es plānoju nākt no Ērgļu klintīm. Uzrunāju vēl kādu aktīvas atpūtas entuziasti, bet viņa pie šīm klintīm nav bijusi, tāpēc palīdzēt nevar. Tad nu cerības uz Priekuļu novada TIC.

Priekuļu novada tūrisma darbiniecei jau svētdienā, 13.janvārī nosūtu vairākus jautājumus. Ne tikai par Ramātu klintīm, bet arī Septiņavotu ūdenskritumiem un klintīm pie Raunas upes. Jā, kamēr plānoju maršrutu, esmu pamanījis, ka ir vairākas klintis Raunas upē pavisam sasniedzamā attālumā no citiem maniem apskates objektiem. Lapa vietas.lv ir noderīga ar to, ka parāda, kādi vēl objekti ir tuvumā tam, ko tu aplūko, un ļauj ar nelielām korekcijām labi papildināt maršrutu. Tā atradu gan klintis, gan citu interesantu informāciju. Uzreiz nolemju, ka objekti, kuru apmeklēšana var nodarīt skādi augiem vai dzīvniekiem, piemēram, Sikspārņu alas vai Spulgsūnu ala, nebūs manā sarakstā.

Ramātu klintis un ūdenskritumi atrodas privātīpašumos, arī Raunas klinšu sasniegšanai, iespējams jāšķērso privātīpašums, tāpēc ceru uz Priekulu novada TIC ieteikumiem. Nekas, ko esmu atradis līdz šim, neliecina, ka piekļuve objektiem būtu liegta, tomēr jāapzinās, ka katram īpašniekam var būt savas specifiskas prasības.

Atbildi uz savu e-pastu saņemu tik trešdienā, kad Priekuļu novada tūrisma darbiniece atgriežas darba ierindā. Tā kā objekti, par kuriem vaicāju, netiek popularizēti, atrodas privātīpašumos un laika līdz manam pārgājienam ir maz, neko daudz palīdzēt gan viņa nevar.

Tad nu ar pamatīgu rūpju rievu pierē ķeros pie maršruta pārplānošanas tā, lai nebūtu jāšķērso neviens pagalms vai tamlīdzīga privāta teritorija, kur cilvēki mēdz biežāk mēdz uzturēties un var nebūt sajūsmā par nelūgtu viesi. Pat tad, ja tas ir tikai viens puisis, nevis vesela tūristu delegācija. Un ar vietējiem suņiem vienoties varētu būt vēl grūtāk.

Dažas modifikācijas maršrutā atrisina iepriekš minēto jautājumu, tai pašā laikā nodrošinot arī to, ka vairākos posmos ceļš būs jālauž pašam, jo taku tur vienkārši nav. Kopējā distance virs 30 kilometriem, kas ir gana labs attālums, tik nevar zināt, kāds būs ceļa segums. Tad nu sūrā darbā tapa tāds maršruts, ka nevarēju vien sagaidīt, kad varēšu to realizēt. Apraksts par to, kā man gāja, šeit.

Skats uz Gauju no Ērgļu klintīm

No Āraišiem uz Cēsīm

Jau kādu laiku atpakaļ par vienu no pārgājienu mērķiem biju noskatījis Āraišus. Kartēs gan mērīju visādi, bet nekāds prātīgais pastaigas garums kā nesanāca, tā nesanāca, tāpēc sāku meklēt iespējas kvalitatīvi pagarināt distanci.

Pirmā ideja bija apiet apkārt Āraišu ezeram, bet, kad jautājumu par šāda pārgājiena iespējām uzdevu Amatas novada TIC, tiku no idejas atrunāts, jo vietām ezera krasts esot purvains un arī pa ledu šo maršrutu veikt neieteica. TIC ieteikums bija palūkoties uz nūjošanas pasākumu maršrutiem, kas ik gadu tiek organizēti Āraišu apkārtnē.

Uzmeklēju nūjošanas maršrutus un secināju, ka tie ietver Kārļus un Ainavu krauju pie Amatas. Kopējā distance jau sanāca pieklājīga, tomēr gar Amatu jau biju soļojis pagājušā gada novembrī, un tikai jau redzēta objekta dēļ soļot turp un atpakaļ īsti nekāroju.

Idejai gan ar roku neatmetu un turpināju pētīt kartes. Viss liecināja, ka Cēsis ir salīdzinoši netālu no Āraišiem, kā arī ir iespēja pievienot maršrutam Sarkanās rakstu klintis, kurām reiz biju paskrējis garām (vai, drīzāk, pārskrējis pāri). Arī Rakšu zooloģiskajā dārzā apmeklētāja statusā sen nebiju viesojies. Tad nu plāns bija gatavs 🙂

Par to, kā man gāja, aicinu lasīt šeit

Livonijas ordeņa pils drupas Āraišos

Nedaudz par iedvesmu

Viens no jautājumiem, ko ir gadījies saņemt no cilvēkiem, – kas iedvesmo kājām doties desmitiem kilometru. Īsā atbilde – šī zeme, tās vēsture, daba un kultūra, un cilvēki, kas te mīt.

Tā sirdi sildošā sajūta, kad aiz kārtējā ceļa līkuma ieraugi pakalnu, kurā lepni plīvo sarkanbaltsarkanais karogs. Aizgrābtība, kad stāvi skatu torņa augšā un tev apkārt plešas Latvijas priežu un egļu meži, saulē mirdz upes un ezeri un, iespējams, tālumā manāma arī jūra.

Braucot ar auto vai pat ar divriteni nevar tā saplūst ar apkārtni, kā to paveic kājāmgājēji. Tikai soli pa solim ejot uz priekšu, tu patiesi dzirdi visu, kas notiek tev apkārt – putnu dziesmas, zvēru balsis, koku lapu čaboņu un ūdens čalošanu. Tikai soļojot, tu patiesi redzi visu, kas notiek tev apkārt – kur aiz kokiem paslēpušās košas klintis, kur pāri ceļam savās gaitās aizlokās zalktis, kur, balto dibenu grozīdama, pļavā ganās stirna. Tikai nesteidzoties, tu vari sajust smaržas – ziedošu pļavu, mežu pēc lietus. Tādos brīžos patiesi sajūti, ka esi maza daļiņa no kā liela un skaista.

Tie, kas paši soļojuši, varēs apliecināt, kā atplaukst ceļā sastaptie cilvēki, kad uzzina, ka tu kājām esi pieveicis jau neskaitāmus kilometrus un pat negatavojies apstāties. Tādā brīdī tu lieliski sajūti, ka spēj dot pozitīvu emociju lādiņu vēl kādam.

Mirklis, kad tavs ceļabiedrs saprot, ka ir pārvarējis sevi, kā arī ieraudzījis daudz skaista, ko ikdienas steigā, pārvietojoties maršrutā starp darbu, veikalu un mājām, viennozīmīgi būtu palaidis garām.

Patiesā sirsnība, ko var sajust sastaptajos cilvēkos. Kāds ir gatavs dalīties stāstos, kur pats ir staigājis jaunībā vai, iespējams, vēl pavisam nesen. Kāds iesaka vēl kādu vietu, ko noteikti vajadzētu apmeklēt. Kāds ar smaidu pasniedz atkal uzpildītu ūdens pudeli.

Cilvēki, kas ar sirdi un dvēseli dara to, kas ir viņiem tuvs – iekopj laukus, audzina bērnus, nodarbojas ar amatniecību, vada veikaliņu vietā, kur vietējiem iedzīvotājiem ļoti tāls ceļš būtu jāmēro līdz kādam lielveikalam, rūpējas par to, lai netiktu aizmirsti tie, kas ir veidojuši mūsu valsti un tās kultūru, un ar prieku pastāsta, kā šeit reiz audzis, dzīvojis, strādājis kāds no mūsu priekštečiem.

Prieks, kad tu vari kādai ģimenei Līgatnes dabas takās parādīt, aiz kuriem krūmiem paslēpies alnis. Kad vari ieteikt tālāko ceļu kādam, kas, tāpat kā tu, ir nolēmis tuvāk iepazīt šo apkārtni. Kad vari ļaut kādam sajust, ka tas, ko viņš vai viņa dara ir patiesi svarīgs, vajadzīgs un novērtēts. Kad kāds uz lauku ceļa sastapts vīrs vai sieva pasmaida par tikko saņemto sveicienu no sveša puiša, kas ar mugursomu plecos soļo garām.

Tie ir brīži, kad pārliecinies, ka labā, patiesi sirsnīgā ir krietni vairāk, nekā reizēm var šķist, lasot aktuālākās ziņas interneta portālos. Un nav jābūt Ziemassvētkiem, lai liktu kādam justies labi, liktu smaidam atplaukt kādā sejā, liktu kādam sajust, ka viss nav tik drūmi, kā, iespējams, vēl pirms mirkļa ir licies.

Katrs pārgājiens noslēdzas ar fizisku nogurumu, bet vienlaikus neizsakāmi lielu pozitīvas enerģijas lādiņu, kas sasniegts, dodot kaut nedaudz gaišuma citiem un ar pateicību pieņemot to, ko citi ir gatavi tev dot.

%d bloggers like this: