No Jēkabpils uz Seci

Ideju par to, ka man būtu vērts apciemot arī Daugavas kreiso krastu iepretim Koknesei, jau martā man piespēlē kādreizējais kolēģis Aleksejs pēc tam, kad pamanījis mani Kokneses ielās. Paiet gan kāds laiks, kamēr top maršruts, jo tas nav gatavs tik viegli doties rokās.

Atkal un atkal pavadu laiku pie kartes, domājot par maršruta variantiem. Šeit Daugavu iespējams šķērsot vien dažās vietās – pār Pļaviņu HES un Jēkabpilī. Tad nu nolemju, ka maršruts veidosies starp Aizkraukli un Jēkabpili un tā finišā varu sastapt Alekseju.

Kad apgabals maršrutam iezīmēts, jau vieglāk noteikt arī konkrētus apskates objektus. Viennozīmīgi sarkana atzīme kartē tiek likta pie Staburaga, tāpat vēlos apciemot Sēlpils pusi. Jūlijā beidzot ziņoju Aleksejam, ka aptuvenais maršruts man ir gatavs un varam plānot konkrētus datumus.

Paredzu, ka starts būs no Jēkabpils agrā rītā, tāpēc jāieplāno arī nakšņošana. Kad datumi kļūst zināmi, top arī rezervācija viesnīcā “Daugavkrasti”.

Vērojot maršrutu un izsverot visus “par” un “pret” atsakos no aptuveni 20 kilometru loka, kas tiktu mests vien ar mērķi atrast trīs interesantus akmeņus, no kuriem precīzu atrašanās vietu gan zinu tik vienam. Pašiem akmeņiem ar roku neatmetu, iekļaujot tos nākotnes darāmo darbu sarakstā, vien secinu, ka šoreiz maršrutu plānošu taisnāku. Aptuvenais garums – 60 kilometru. Pēc “Simtiņa” tas liekas salīdzinoši maz, tomēr trīsciparu skaitli kilometru ailītē drīzāk redzu kā atsevišķu izaicinājumu, nevis ikdienu.

Sazinos arī ar Salas novadu, lai noskaidrotu, kas vēl apskatāms manis iecerētajā maršrutā, kā arī precizētu piekļuvi atsevišķiem jau noskatītiem objektiem. Jolanta sagādā man gan papildus informāciju, gan iesaka vēl, ko apskatīt. Nu jau maršruts mani tik ļoti priecē, ka nevaru sagaidīt, kad to realizēšu dzīvē.

Uz Jēkabpili dodos vakarā ar Jēkabpils Autobusu parka busiņu. Neatceros, kad pēdējoreiz braucu tik mazā autobusā, jo šim ir vien 31 sēdvieta. Atbildi par nelielo sēdvietu skaitu sniedz vēl mazākais pasažieru skaits. Šķiet, ka piektdienas vakarā Jēkabpils nav starp populārākajiem galamērķiem.

Nav ne jausmas, kur šai nedēļā bijusi autovadītāju apliecību izpārdošana, bet, vērojot uz ceļa notiekošo, saprotu, kāpēc uz tik šķietami vienkārša un pārskatāma ceļa, kā Tīnūžu – Kokneses šoseja, ik pa brīdim kāds pamanās salocīt auto dzelžus. Daudzi steidz uz sev vien zināmiem un neapšaubāmi svarīgiem pasākumiem, tāpēc vairākas reizes manu auto vien sprīdi no frontālas sadursmes. Kāds motociklists spiests strauji patverties uz ceļa nomales, jo pretim braucošā auto pilots nolēmis apdzīt tam priekšā braucošos.

Kad autobuss iebrauc Jēkabpilī, saule jau riet aiz Daugavas. Virkne krāšņu skatu šoreiz paliek vien manā redzes atmiņā, jo caur autobusa logu tie pārāk strauji paslīd garām. Izkāpis no busa, vispirms dodos uz netālo tirdzniecības centru “Sēlija”, lai “Rimi” iepirktu produktus vakariņām, brokastīm un nākamās dienas pārgājienam. Pirkumu grozā sagulst āboli, banāni, salātiņi, maize, pīrādziņi.

No veikala soļoju uz “Daugavkrastiem”, ik pa brīdim apstājoties, lai palūkotos uz saulrieta gaismu spēlēm debesīs virs Jēkabpils. Viesnīcā ierodos ap pulksten 21:00 vakarā.

Viesnīcas administratore, šķiet, vēl iepazīst tehnoloģijas, kas nodotas tās rīcībā, jo, neskatoties uz manu mēģinājumu vienkārši nopīkstināt karti uz karšu termināla, tā izņem to no manām rokām un liek iekšā terminālā. Tik tad, kad norēķins jau veikts, administratore sāk pētīt karti un vaicā, vai tad šī būtu tā pīkstināmā karte.

Administratorei daru zināmu, ka prom došos ap 5:30 no rīta. Tā kā viesnīcas durvis tiek atvērtas no pulksten 6:00, tā ieplāno, ka būs vien jāceļas man par godu. Kad viss saskaņots, tieku aizvests uz savu numuriņu, kur tad varu gan pavakariņot, gan sagatavoties gaidāmajam pārgājienam. Uz auss liekos laicīgi – ap 23:00, lai tieku pie vismaz sešām stundām miega.

Par manām gaitām Sēlijas pusē, lasiet šeit.

Daugava pie Vīgantes parka

No Elles līdz Paradīzei

Esmu iecienījis pārgājienos doties vienatnē, bet ir kāds masu pārgājiens, kas piesaista manu interesi, – STREELNIEKS.LV organizētais “Simtiņš”. Pārgājiena maršruts vijas pa manis iecienīto Gaujas nacionālo parku, un noteikumi paredz, ka 24 stundu laikā jāpieveic vismaz 101 kilometrs, uz muguras nesot somu, kas, neskaitot ēdienus un dzērienus, sver ne mazāk kā 10% no paša gājēja svara. Atraktīvs ir arī iespējamais dalībnieku skaits, jo piedalīsies ne vairāk kā 200 gājēju. Līdz šim mans garākais vienas dienas pārgājiens ir bijis 57 kilometrus garš, tāpēc “Simtiņš” solās būt labs izaicinājums – kas tāds, ko atcerēties visu dzīvi.

Kad maija vidū top skaidrs, ka vecākā dēla dzimšanas dienu svinēsim īstajā dienā, un 3. un 4.augusts man ir brīvi, steidzu rakstīt organizatoriem, ka vēlos piedalīties “Simtiņā”. Saņemu atbildi, ka reģistrēšanās pasākumam vēl nav uzsākta, tā kā atliek vien gaidīt. Jāgaida līdz pat 10.jūnijam, kad manā Facebook Messenger parādās paziņojums, ka reģistrācija “Simtiņam” ir sākusies. Jau tai pašā dienā esmu gan aizpildījis reģistrāciju, gan pārskaitījis dalības maksu. Es gribu būt starp tiem 200, kas mērosies spēkiem ar “Simtiņu 2019”.

Jūnija beigās kopā ar pulciņu interesentu izeju “strēlnieku” organizēto “Simtiņam pa pēdām”, bet pārgājiens ir visai īss un tā lielākā pievienotā vērtība ir padomos, ko var iegūt no organizatoriem un citiem dalībniekiem. Ar to man nav gana, tāpēc nolemju pārbaudīt savus spēkus “Simtiņa” trasē, vienlaikus izlūkojot, kur būs jāiet 3. un 4.augustā. Noskatu posmu no Liepas līdz Ozolkalnam Cēsīs, t.i., pirmos 56 “Simtiņa” kilometrus.

Izlūkgājienu veicu 20.jūlijā, kad savu “Simtiņu” iet paši pārgājiena organizatori. Laiciņš ir visai karsts, gājiens nav viegls, bet pieveicu kopumā 62 kilometrus un gūstu virkni vērtīgu atziņu gan par trasi, gan ekipējumu, gan pārtiku. Atziņas glīti iesaiņoju un noglabāju drošā vietā.

Treniņpārgājienā esmu pamocījis muguru, kas kādu nedēļu negrib atlabt. Sākotnēji priecēju darba kolēģus ar to, ka galvas pagriešanai griežos ar visu augumu. Kad “Simtiņš” neatlaidīgi tuvojas, bet mugura īsti neatlabst, nolemju vērsties pie Agitas no “Fizio AZ”, lai kāds no viņas speciālistiem palīdz muguru savest kārtībā. Papildus ar pašu Agitu vienojos par tikšanos dienu pirms “Simtiņa”, lai tulznu profilaksei noteipotu pēdas, kā arī izrotātu plecu zonu, tā ļaujot tai labāk tikt galā ar garā pārgājiena pārbaudījumu. Pateicoties Ludmilai un Agitai esmu tik gatavs “Simtiņam”, cik vien konkrētajos apstākļos varu būt.

Somas saturu jau iepriekš esmu pārdomājis, un arī kravāt sāku to laicīgi. Viena no praktiskajām treniņpārgājiena atziņām ir par nepieciešamību pēc vēl viena laba akumulatora pulsometra un telefona uzturēšanai pie dzīvības, tāpēc apmeklēju veikalu “Virsotne” un iegādājos sava akumulatora dvīņubrāli. Nu esmu drošs, ka abas ierīces izturēs 24 stundu pārbaudījumu.

Pārtiku iepērku, ņemot vērā treniņpārgājienā gūtās atziņas. Nekādu pīrāgu! Tikai banāni, rieksti, āboli un no vārītiem makaroniem pagatavoti salāti. Atstāju arī divus no četriem “snikeriem”, kas jau bija krājumos, lai gan zinu, ka tos visticamāk neaiztikšu. Saņemot dalībnieka numuru veikalā “Ceļotājs”, iegādājos arī dažas enerģijas želejas. Iepriekš tās neesmu uz sevi izmēģinājis, bet tieši tāpat iepriekš neesmu soļojis neko garāku par 57 kilometriem. Varbūt želejas noder.

“Simtiņa” priekšvakarā pie miera dodos jau īsi pēc 20:00, jo modinātājs likts uz 4:20 no rīta. Vēlos tikt pie vismaz astoņām stundām miega pirms ne mazāk kā 24 stundām bez tā.

Par to, vai sasniedzu Paradīzi, lasiet šeit.

Foto: Reinis Strautiņš

Ar nelielu līkumu no Liepas uz Cēsīm

Tā kā jūnija beigās notikušais “Simtiņam pa pēdām” vairāk izceļas ar noderīgiem padomiem un teorētiskām zināšanām, bet fiziski pārbauda maz, top doma izmēģināt faktisko “Simtiņa” trasi no Liepas līdz Ozolkalnam, kur ir “Simtiņa” 56 kilometru atzīme, lai noķertu arī fizisko sajūtu šāda garuma pārgājienā, kā arī pārbaudītu ekipējumu un gūtu citas praktiskas atziņas, izbaudot pasākumu uz savas ādas.

Trase šai gadījumā pašam nav jāizdomā, jo “Strēlnieka” puiši ir nodrošinājuši trases aptuveno maršrutu navigācijai derīgā failā. Gan ar piebildi, ka reālā trase var atšķirties.

Tā kā Ozolkalnā paredzu būt vēlu vakarā, jādomā arī par kādu naktsmītni, jo sabiedriskais transports uz Rīgu tad vairs nekursēs. Tieši noskatītajā nedēļas nogalē, 20.jūlijā, Cēsīs notiek pilsētas svētki, tāpēc naktsmītņu piedāvājums ir ierobežots. Izvērtējot iespējas, palieku pie Cēsu pilsētas centrā esošās “Vanadziņa mājas”.

Somu šai reizē kravāju, domājot par to, “ko ņemtu līdzi “Simtiņā””, kā arī lai būtu, ko pārvilkt pēc pārgājiena. Apavu izvēle gan sašaurināta, jo joprojām jūtu labo kāju virs potītes, kuru Pļaviņās paspaidīja zābaka augšmala, tāpēc zābaki šoreiz tiek atstāti mājās, un palieku pie kalnu skriešanai paredzētiem apaviem, kas ir gan ar labu saķeri sološu zoli, gan stiprinātu purngalu.

Protams, tiek noskatīts pirmais vilciens, kas 6:21 no Rīgas atiet uz Valmieru. Laiciņš solās būt saulains, kas gan priecē, gan sola izaicinājumu, ja saulei labpatiks tā sirsnīgāk karsēt.

Par to, kā man veicās, lasiet šeit.

Vasaras pārgājiens līdz Pļaviņu virsotnei

Kad martā publicēju rakstiņu par pārgājienu no Kokneses uz Pļaviņām, man atraksta Andris un dara zināmu, ka raksts ir labs un interesants, bet viņaprāt esmu palaidis garām vienu varenu skatu, ko varot redzēt uzkāpjot Pļaviņu karjera kalnā. Kalnu, protams, esmu pamanījis savu Pļaviņu apciemojumu laikā, bet, jā, tā virsotnē neesmu pabijis un pat nenojautu, ka tāda iespēja varētu būt.

Drīz manā rīcībā ir pat divi jauni maršruti Pļaviņām un to apkārtnei, jo arī Zaiga no Pļaviņu novada TIC ir sniegusi savus komentārus par virkni objektu, kas ir piesaistījuši manu uzmanību. Ir gan jāpaiet gandrīz četriem mēnešiem, līdz es beidzot ķeros pie plāna realizācijas dzīvē.

Tā kā 13.jūlija vakarā gaidāms “Skrien Latvija” seriāla Jelgavas nakts posms, apzinos, ka mājās atgriezīšos vēlu, tāpēc nākamās dienas pārgājienam izvēlos maršrutu, kurā pirmais vilciens ir iespējami vēlu. Tas ir lielākais, ko varu darīt savā labā, jo braukšanu ar otro, trešo vai kādu citu vēlāku vilcienu es sev nepiedotu – pārāk daudz zaudētas dienas gaismas.

Pirmais vilciens uz Daugavpili šeit ir tieši laikā, un es sameklēju datora ekrāna stūrī paslēptos abu Pļaviņu maršrutu aprakstus. Atceroties Andra rakstīto, izvēlos to maršrutu, kurā iekļauts arī Pļaviņu karjera kalns.

Apraksts par manu 14.jūlija piedzīvojumu Pļaviņās meklējams šeit.

Lietaina diena Alūksnē

Jūlija pirmā nedēļas nogale ir viena no tām šogad, kad nav jādomā, kurp doties, vien par to, kā pavadīt tur laiku, jo “Stirnu buka” sezonas ceturtais posms ieplānots Alūksnē.

Diezgan laicīgi jau top plāns, ka attālumu līdz Alūksnei varam samazināt, apciemojot Ilzes radus Rankā un uz Alūksni dodoties no turienes. Sacensību dienā tas ļaus ilgāk pagulēt.

Esmu noskatījis maršrutu pārgājienam pēc skrējiena, bet laika prognozes ir nepielūdzamas un saka, ka pārgājiena plānus man jāatliek kādai citai Alūksnes apmeklējuma reizei. Neskatoties uz to, nodrošinos ar ekipējumu arī gadījumam, ja notiek brīnums, un nolemju rīkoties atbilstoši situācijai uz vietas.

Pavisam nelielu pārgājienu ieplānoju arī pirms skrējiena, lai izlocītu kājas, kā arī apgūtu dažas vietas, kas neiekļuva lielajā maršrutā, jo tas, savukārt, ņemot vērā to, ka skrējiena starts 16:00 man jāplāno tā, lai ar tumsu esmu atpakaļ automašīnā. Tātad pārgājienam, ja tāds vispār notiks, varu atvēlēt ne vairāk kā četras stundas.

Par to, kā man veicās Alūksnē, lasiet šeit.

Simtiņam pa pēdām

30.jūnija pārgājienam man šoreiz itin nekas nav jāizdomā. Tā kā esmu pieteicies dalībai STREELNIEKS.LV rīkotajā “Simtiņā”, tad, protams, izmantoju iespēju iziet vienīgo treniņpārgājienu pirms tā, kura laikā ceru uzzināt vairāk par to, kas sagaida lielajā pasākumā, kā arī gūt vērtīgus padomus un idejas.

Šo pasākumu izmantoju arī jaunu apavu ievalkāšanai, jo pirms dažiem mēnešiem Embūtes purvos bojā gājušo veco zābaku vietā beidzot esmu iegādājies jaunus, vasarai piemērotus, samērā vieglus zābakus.

Kravājot somu, piedomāju pie tās svara, jo “Simtiņa” noteikumi paredz, ka jānes 10% sava svara, neskaitot ēdamo un dzeramo. Kad salieku visu to, ko uzskatu par šim pasākumam nepieciešamu, svara vēl nedaudz pietrūkst. Tad nu aizņemos jaunākā dēla mazās hantelītes, lai iegūtu trūkstošos kilogramus. Esmu aprēķinājis, ka man vajadzētu nest 9 kilogramus.

Par to, kā veicās “Simtiņa” sagatavošanās pārgājienā, lasiet šeit

56 kilometri no Rankas uz Inešiem

Līgo nedēļas nogale, kad paredzamas trīs brīvdienas, protams, nevar palikt bez pārgājiena. Tā kā zināms, ka līgosim Rankā, jau vairākas nedēļas iepriekš pamazām sāku likt kopā iespējamo maršrutu. Lielie pieturas punkti top visai aši – Ranka – Jaunpiebalga – Vecpiebalga. Atliek vien izdomāt, kā aizpildīt posmus starp šiem punktiem.

Darbā sanāk aprunāties arī ar kolēģi Andri, kas reizi pa reizei savā “Instagram” profilā publicē skaistas fotogrāfijas no Rankas apkārtnes, un viņš piedāvā man padarīt mazliet interesantāku pārgājiena sākumposmu. Ar prieku pieņemu šo piedāvājumu, jo tas nozīmē mazāk soļošanas gar auto ceļiem.

Andris ieminas arī par Inešos esošo Vecpiebalgas muižu, un es ķeros pie maršruta mērīšanas kartē, lai saprastu, vai ir iespēja iekļaut arī šo muižu. Saprotu, ka būs jānoiet vairāk kā 50 km, bet izdarāms tas ir, tāpēc kartē tiek likta atzīme arī Inešos.

Kādu brīdi papētu arī citas iespējas, piemēram, finišu Gaiziņkalnā, kas nozīmētu vēl 20-30 kilometrus klāt pie maršruta, bet šo domu noglabāju kādai citai reizei, lai pārējiem ģimenes locekļiem nebūtu gluži nakts vidū jābrauc man pakaļ no Rankas.

Intriģējošs liekas samērā īss posms gar Slieķu ezeru uz Latvijas Etnogrāfiskā brīvdabas muzeja filiāli “Vēveri”. “Vēveros”, protams, var nokļūt pa lielākiem ceļiem, bet tas nozīmētu visai lielu līkumu. Lai arī aplikācijās takas tur nemana, un Google satelītā vien atsevišķās vietās, šķiet, manāms kas ceļam līdzīgs, nolemju, ka tieši šis būs mans maršruts. Cilvēki taču noteikti dodas uz Slieķu ezeru. Nekādu purvu tur nemana, tātad iziet var, neskatoties uz taku esamību vai neesamību.

Andris atsūta maršruta sākuma pieturas punktus. Tos gan nevar atvērt manis lietotās aplikācijās, tāpēc papildinu savu aplikāciju kolekciju ar “Green Tracks”. Kad top skaidrs, ka Andris šai posmā nāks kopā ar mani, saprotu, ka aplikācijas vietā man būs zinošs gids, tāpēc par pārgājiena sākuma posmu un ceļa atrašanu vairs itin nemaz nesatraucos.

Par manām sekmēm Piebalgas pusē aicinu lasīt šeit.

Diena pilsētā ar rītdienu

Skrējieniem pārpilnais grafiks nosaka arī manus plānus 15. un 16.jūnija nedēļas nogalei, jo “Bigbank Skrien Latvija” seriāla ceturtais posms notiek pilsētā ar rītdienu – Ventspilī. Tā kā skrējiena starts ir jau 10:00 no rīta, top skaidrs, ka Ventspilī man jāierodas dienu iepriekš un turpat pilsētā arī jānakšņo.

Ar booking.com palīdzību izdodas operatīvi tikt pie naktsmītnes, un varu pieķerties pasākuma patīkamākajai daļai – pārgājienam. Tā kā skrējiens šoreiz ir svētdienā, nevis sestdienā, kā biežāk ierasts, nolemju pārgājienu veikt pirms skrējiena, tāpēc pērku biļeti jau uz pirmo autobusu Ventspils virzienā.

Kartē pētu Ventspili un tās apkārtni, lai saprastu, kur izritināt mana pārgājiena maršrutu. Pirmie apskates objekti, ko atzīmēju, ir atrodami turpat Ventspils pilsētā, tāpēc nekādu lielo izaicinājumu nesola. Sāku lūkot pēc vietām ārpus pilsētas. Ātri gan nākas atzīt, ka Jūrkalne, Ances meži un citas interesantas vietas ir par tālu vienas dienas pārgājienam, kuru vēlams noslēgt tā, lai tiktu pie gana lielas miega devas nākamās dienas skrējienam.

Manu skatienu piesaista neliels ezers uz ziemeļaustrumiem no pilsētas. Mazliet vairāk papētot pieejamo informāciju, secinu, ka visapkārt Būšnieku ezeram ir izveidots gājējiem un velobraucējiem paredzēts celiņš. Ezers uzreiz iekļūst mana pārgājiena maršrutā.

Turpinu kartes pētījumus un pamanu, ka salīdzinoši netālu ir arī Staldzene un tās stāvkrasts. Ko tādu arī noteikti gribu redzēt, tāpēc vēl tik jāieplāno, kā labāk nokļūt no ezera līdz Staldzenei un vai pēc tam atgriezties pie ezera, vai doties uz Ventspili. Sākotnējais plāns paredz no Staldzenes atgriezties iespējami tuvu vietai, no kuras būšu atstājis ezera krastu.

Tā kā gatavošanās pasākumam man liek atkal un atkal ienirt interneta dzīlēs, saprotu, ka Staldzenes stāvkrasts stiepjas daudz tālāk par Staldzeni, tāpēc neilgi pirms paša pārgājiena veicu vēl vienu maršruta modifikāciju, atzīmējot kartē Kokkalnu – augstāko vietu Staldzenes stāvkrastā.

Ar to gan maršruta tapšana nebeidzas, jo pie Ventspils novada apskates objektiem ieraugu vairākus prāvus akmeņus, viens no kuriem – Grīžu Velna beņķis – izrādās gluži sasniedzamā maršrutā no mana ieplānotā maršruta. Lai arī biļete jau nopirkta līdz Ventspilij, nolemju, ka kāpšu ārā Grīžu autobusa pieturā un savu pārgājienu sākšu tieši ar Velna beņķi.

Maršruta lielie pieturas punkti ir salikti, pārējo atstāju nelielai improvizācijai, ko noteiks gan tas, ko ieraugu pa ceļam, gan pašsajūta un tas, cik ātri virzīšos uz priekšu.

Par manām sekmēm Ventspils apkārtnē lasiet šeit.

Skrējiens un pārgājiens pilsētā, kas piepilda

Ieskatoties šīs sezonas skrējienu kalendārā, nav šaubu, ka 8.jūnijā būšu Saldū, kur paredzēts “Stirnu buka” sezonas 3.posms. Atliek vienīgi saprast, ko ieplānot dienas pārgājiena sadaļai pēc tam, kad skrējiens pieveikts. Nakšņot Saldū neplānoju, jo mana skrējiena starts ir 12:00, un uz to varu lieliski paspēt ar pirmo autobusu no Rīgas. Arī atpakaļ ir gana regulāra autobusu satiksme.

Ar apskates objektiem Saldus pilsētā ir gana vienkārši – luterāņu baznīca, “Medus piliens”, Kapelleru nams, Rozentāla muzejs un Cieceres dabas taka. Pievienoju tiem arī Saldus pilskalnu, kurā līdz šim neesmu pabijis, un kas iekļauts arī “Stirnu buka” trasē ar “Kalnu karaļa” sprinta posmu.

Skaties, kā gribi, bet arī ar apskates objektu bagātību maršruts neiznāk īpaši garš. Tad nu sāku lūkoties uz to, ko piedāvā Saldus apkārtne. Virkne interesantu vietu, piemēram, Ezere, ir par tālu nelielam pēcpusdienas pārgājienam. Tad palūkojos Sātiņu dīķu virzienā, kas sola ūdeņus un putnu pārbagātību, kā arī torni, no kura to visu vērot. Tomēr arī šis virziens kaut kā nesasilda sirdi.

Atceros, ka skatu tornis ir arī pie Cieceres ezera, un top mana pārgājiena gala versija – soļojums pa Saldus pilsētu, tad līdz Cieceres ezera skatu tornim un gar Cieceres ezeru uz Brocēniem. Distance nav īpaši gara, bet solās būt skaista.

Par manām sekmēm “Stirnu bukā” un tam sekojošajā pārgājienā lasiet šeit.

Rēzeknē un Rēzeknes novadā

Šīs nedēļas nogales aktivitātes atkal pakārtotas skrējienam, kas šoreiz notiek Rēzeknē. Izpētot sabiedriskā transporta satiksmi ar šo Latgales pilsētu, secinu, ka vislabāk pilsētā pavadīt divas naktis, lai tad pilnvērtīgi apgūtu dienu starp tām. Rezervēju sev numuriņu viesnīcā “Kolonna”.

Pētot karti un iegūstot informāciju no dažādiem papildus avotiem, nonāku pie plāna pēc skrējiena apiet apkārt Adamovas ezeram. Maršruta tapšanā piepalīdz gan Ligita no Rēzeknes novada TIC, gan Arnis no “Latvijas Finiera” apsaimniekotā Sarkaņkalna, gan Urgu meitenes, kuras ik gadu pirms Līgo rīko nūjošanas pārgājienu apkārt Adamovas ezeram.

Izpētot karti  un nokalibrējot maršrutu ar Arņa un Urgu meiteņu atbalstu, nonāku pie atziņas, ka apiet apkārt Adamovas ezeram var, tikai ieturot cienījamu distanci no tā krasta, jo ap ezeru ir daudz privātīpašumu. Pa vidu noteikti var atrast un izmantot atsevišķas iespējas pieiet tuvāk ezeram.

Gatavojot maršrutu, vēlmju sarakstā iekļūst arī Sarkaņkalns, Škūru kalns (novada augstākā virsotne), divi lieli laukakmeņi – Labvāržu un Purmaļu, divi ezeri – Adamovas un Vizuleits, kā arī divas muižas – Adamovas un Labvāržu.

Sarkaņkalns kartēs ir gana precīzi atzīmēts, atrodu arī kartes, kurās fiksēts Škūru kalns. Te ar informāciju palīdz arī Arnis, un vismaz par kalnu atrašanu esmu gana drošs.

Adamovas muiža ir atzīmēta kartē, tāpēc zinu, ka to atradīšu, bet par Labvāržu muižas atrašanās vietu informācijas trūkst. Arnis ieminas, ka no tās muižas nekas vairs nav palicis. Arī interneta dzīlēs atrodu informāciju, ka šim objektam valsts aizsargājama kultūras pieminekļa statuss atņemts. Var atrast arī bildes ar sabrukušo ēku, kas datētas ar 2015.gadu. Nolemju, ka savā objektu sarakstā atstāšu tikai vienu muižu.

Arī Adamovas muižas vietā neko daudz neceru ieraudzīt, jo tai aizsargājama objekta statuss tieši tāpat atņemts, bet vismaz vienai vai divām 19.gadsimtā celtām ēkām tur vēl vajadzētu būt. To nolemju pārbaudīt dabā.

Vissarežģītāk ar akmeņiem. Vienam no tiem – Purmaļu laukakmenim – atrodu GPS koordinātes, bet otram – Labvāržu laukakmenim – ir tikai apraksts. Atrodu gan kādu mazītiņu pagasta kartīti, kurā abi mani interesējošie objekti ir iezīmēti, tā kā vismaz aptuvenas to atrašanās vietas ir zināmas.

Maršruta plānošanu interesantāku padara fakts, ka manis iecienītajā MAPS.ME aplikācijā Vizuleits nav atrodams. Jāsaka, ka nav atrodams arī netālu esošais, bet daudz lielākais Sološu ezers. Tad nu plānošanu veicu vairāku karšu un aplikāciju režīmā. Tāpat rēķinos, ka jābūt gatavam elastīgi reaģēt uz dažādiem iespējamiem pavērsieniem dabā.

Autobusa biļeti iegādājos tikai turpceļam, lai mājupceļu plānotu pēc apstākļiem, bet jebkurā gadījumā tā, ka Rīgā esmu ne vēlāk kā pusdienlaikā. Rēzekne ir interesanta ar to, ka īsti nav izvēles pēcpusdienas reisiem uz Rīgu, toties naktī reisu ir daudz.

Tā kā 31.maijā izlaidumi abiem dēliem, esmu izvēlējies visvēlāko reisu uz Rēzekni, kas no Rīgas atiet 21:20. Viesnīcu jau esmu brīdinājis, ka ieradīšos pēc 1:00 naktī. Rēķinu, ka vismaz 6 stundas miega man sanāks.

Autobusā pasažieru visai daudz. Nav ne jausmas, cik no tiem ir skrējēji, bet tādas vai citādas darīšanas ne vienam vien liek naktī doties uz Rēzeknes pusi. Pa ceļam aizpildās vēl pēdējās brīvās vietas.

Jau Rīgā līst, un lietus vairāk vai mazāk turpinās visu ceļu. Sestdienai gan lietus netiek solīts, un par skrējienu man jebkurā gadījumā bažu nav, bet domāju par to, ka pārgājiena laikā mani gaida brišana pa dažādām vietām, kas lietū var būt kļuvušas visai slapjas.

Esmu radis šādus relatīvi īsus pārbraucienus pavadīt nomodā, bet šai gadījumā mēģinu kaut uz mirkli iemigt, paturot prātā to, ka nākamajā dienā spēka vajadzēs daudz.

Tad, kad liekas, ka nekas nekavēs mierīgu, lietainu braucienu uz Rēzekni, lēkme sākas autobusa pasažierim, kas sēž pa diagonāli aiz manis. Pirmie reaģē pasažieri, kāda sieviete metas skaidrot, kas vīrietim atgadījies, bet tas, šķiet zaudējis samaņu, pa muti nāk putas. Uz saucieniem reaģē arī šoferis, kas kaut kur Jumpravas apkārtnē aptur autobusu degvielas uzpildes stacijā, noskaidro situāciju un izsauc ātro palīdzību.

Pīpētāji dodas uzpīpēt, citi apmeklē degvielas uzpildes staciju. Kamēr gaidām, vīrieša stāvoklis, šķiet, pamazām uzlabojas. Īsu brīdi pirms mediķu ierašanās, tas pat atgūst spēju runāt. Sarunā ar mediķiem noskaidrojas, ka epilepsijas lēkmes šim vīrietim ir jau kādus pāris gadus, nekādu īpašu medikamentu tam nav. Tā kā vīrietis brauc līdz Rēzeknei, tam nav vēlēšanās izkāpt tik tālu no galamērķa, kur nu vēl doties uz Ogri, no kuras ir mediķu ekipāža. Top atteikums, un ar mediķu norādījumu gadījumā, ja lēkme atkārtojas, pasažieri nodot ārstu rīcībā mēs turpinām ceļu. Par laimi lēkme neatkārtojas.

Autobuss Rēzeknē ierodas pusstundu vēlāk par ieplānoto laiku. Viesnīca ir pavisam netālu no autoostas, tāpēc pēc mirkļa jau esmu recepcijā. Ar tur esošo meiteni vēl izrunājam man nākamajai dienai svarīgu tēmu – sabiedriskā transporta pieturas un grafiku. Lai izvairītos no aptuveni astoņu kilometru šosejas posma gan turp, gan atpakaļ, esmu nolēmis uz Adamovu doties ar sabiedrisko transportu.

Iepriekš sarakstē ar “Rēzeknes satiksmi” esmu saņēmis saiti uz rakstu par autobusu kustības izmaiņām, bet pat vietējai iedzīvotājai šīs shēmas īsti nepalīdz. Galu galā saliekam visu informāciju kopā, meitene atzīmē kartē, kur atradīšu pieturu, kurā autobuss noteikti pieturēs jebkurā gadījumā, izdrukā man sarakstu ar man nepieciešamā – 13.autobusa – kustības sarakstiem no pieturas “Tirgus” un no “Adamovas”, un es varu doties uz numuriņu, lai liktos uz auss. Par to, kā pagāja mana diena Rēzeknē un tās apkārtnē, lasiet šeit.