Kad svētdienai, 10.oktobrim tiek solīta skaidra, saulaina un samērā silta diena, nekavējoties pārcilāju prātā iespējamos maršrutus pārgājienam svaigā gaisā.
2019.gadā divas reizes paviesojos Pļaviņās, un pēc tam kartē atzīmēju vēl virkni vietu, kuras labprāt apciemotu, bet tad šis maršruts tiek nolikts kaut kur tālāk apziņas plauktiņos un pamazām pārklājas ar putekļiem. Nolemju, ka ir pienācis brīdis notraukt šos putekļus un reiz iecerēto realizēt dzīvē.
Ja daži pieturas punkti ir skaidri jau kopš 2019.gada – Odzienas pils, Vietalvas baznīca, tad vēl daži maršrutu papildina īsi pirms starta, kad pamatīgi izpētu dažādās kartēs rodamo informāciju par vietām, ko ir vērts apmeklēt iecerētā maršruta apkārtnē.
Atsevišķu objektu atrašanās vietas dažādos avotos atšķiras, tāpēc savā MAPS.ME aplikācijā atzīmēju visus variantus, lai tad jau dzīvē pārbaudītu to, kurš no avotiem sniedz precīzāku informāciju.
Sestdienas vakarā lieku modinātāju uz 05:40 svētdienas rītā un liekos uz auss, nepacietībā gaidot jaunatklājumus, ko man dāvās Pļaviņu apkārtne.
Par to, kā man veicās ar iecerētā realizāciju, lasiet šeit.
Oktobra sākumam sinoptiķi sola tik lieliskus laikapstākļus, ka vienojos ar jaunākā dēla komandas biedra tēvu par puikas nogādāšanu treniņā un plānoju garāku rudens pastaigu.
Siguldas klasiku apguvu jau pirms gada, tāpēc šoreiz lemju par labu Daugavas ielejas apciemojumam. Savulaik distanci no Kokneses uz Skrīveriem esmu mērojis, bet citā gadalaikā. Padomā ir arī daži nelieli maršruta jauninājumi, lai iepazītu ko iepriekš neredzētu.
Būtiskākais jauninājums ir Kalnaziedu pilskalna apciemojums. Iepriekš nesekmīgi meklēju taku uz to, bet tagad esmu bruņojies ar vietējo tūrisma nozares darbinieku padomiem par to, kā nokļūt pilskalnā, tāpēc izredzes uz sekmīgu iznākumu ir visnotaļ labas.
Gluži katru maršruta cilpu kartē nevelku, tāpēc vien aptuvens aprēķins vēsta, ka soļošu vismaz 40 kilometru. Nodrošinos ar karstu dzērienu un ko uzkožamu enerģijas atjaunošanai pārgājiena laikā, bet paredzu arī veikalu apmeklējumus, jo maršrutā būs trīs pilsētas – Koknese, Aizkraukle un Skrīveri.
Tieku pie iespējas pagulēt nedaudz ilgāk, jo pats agrākais vilciens, kas var mani nogādāt Koknesē, no Rīgas atiet 07:31 no rīta. Modinātāju lieku uz 05:40 sestdienas, 2. oktobra rītā.
Kaives Senču ozols jau labu laiku pabijis manu pārgājienu mērķu sarakstā, bet tehnisku iemeslu dēļ ideja bija nolikta uz plauktiņa un krāja tur putekļus līdz pat 2021.gada jūnija beigām, kad nolēmu beidzot doties apciemot ozolu.
Maršruts top salīdzinoši viegli, jo ir skaidrs, ka jātiek līdz ozolam un vēlams pēc tam nonākt vietā, no kuras transports nogādās mani Rīgā. Lemju par labu apļveida maršrutam Tukums – Kaives Senču ozols – Tukums.
Lai maršruts interesantāks, plānoju atpakaļ doties pa citu ceļu, nekā tas, pa kuru sasniegšu ozolu. Izpētu arī citus objektus, kas varētu būt apskatāmi pārgājiena laikā. Apkārtnē bijis visai daudz muižu, un to, kas palicis no dažām no tām, varētu būt iespēja skatīt dabā.
Distance aptuveni 35 kilometrus gara. Mazliet izaicinoši, ņemot vērā to, ka labu laiku neesmu soļojis šādus attālumus, bet pārgājienu sākšu gana agri, lai būtu iespēja bez steigas paveikt iecerēto.
Par to, kā man veicās pārgājienā no Tukuma līdz Kaives Senču ozolam un atpakaļ, lasi šeit.
Dienas gaišajam laikam sarūkot arvien īsākam, sarūk arī pārgājienu kilometri tiem, kas vēlas interesantus objektus skatīt dienas gaismā. Tad vēl jo svarīgāk rast tādus transporta risinājumus, kas ļautu iespējami efektīvāk izmantot dienas gaišo laiku.
Cītīgi pētu kartes un vilcienu sarakstus. Gaujas Nacionālo parku esmu biežs viesis, tāpēc šoreiz kāroju ko citu. Interesantas vietas ir Valkas pusē, bet tur visai mazs laika sprīdis starp pirmo vilcienu, kas pienāk Valkā un pēdējo vilcienu no tās uz Rīgu. Ir virzieni, kuros pirmais transports – autobuss vai vilciens – kursē pārāk vēlu. Daļu no īsās dienas būtu jāpavada transportā.
Atceros neseno pārgājienu no Tukuma uz jūrmalu. Toreiz pirmais vilciens no Rīgas bija ļoti agri un Tukumā ierados ar pirmo gaismiņu. Nu jau ap to laiku vēl būs tumšs, bet var plānot maršrutu tā, lai pirmo apskates objektu sasniedzu rītausmā.
MAPS.ME savulaik jau atzīmēta Jaunmoku pils, Vecmoku muižas drupas un vēl daži apskates objekti, kas palika ārpus Tukuma – Jūrmalas maršruta. Velkot maršrutus starp šiem punktiem, secinu, ka ir labas izredzes savirknēt lielu daļu no tiem. Aptuveni 30 kilometru distance arī ar labu rezervi ļauj iekļauties dienas gaismā, kas pieejama vien aptuveni astoņas stundas. Tātad Tukums!
Kad aptuvenais maršruts iezīmēts, papētu sīkāk tā tuvāko apkārtni, lai atrastu vēl kādus interesantus apskates objektus. Tukuma apkārtnē ir daudz kādreizējo muižu, un nu dažas no tām nokļūst manā plānā.
Rīti pamazām kļūst arvien aukstāki, tāpēc sameklēju ko siltāku, ko pavilkt zem vindstopera. Arī zeķes šoreiz būs nedaudz siltākas. Citādi gan palieku pie pārbaudītām vērtībām, jo tempā, kādā parasti soļoju, īsti nesalst.
Laika prognozes svētdienai, 15.novembrim sola apmākušos laiku, bet priecē tas, ka, jo tuvāk nāk nedēļas nogale, jo mazāka varbūtība, ka līs lietus. Saprotu, ka šoreiz zilas debesis noteikti izpaliks, bet arī lietusmēteli visticamāk nevajadzēs.
Sestdienas vakarā uzstādu modinātāju uz 4:00 no rīta un laicīgi liekos uz auss, lai tiktu pie spēcinošas miega devas pirms paredzētās aktivitātes.
Par to, kā mani sagaidīja Tukuma puse, lasiet šeit.
Kad septembra beigās Siguldā noslēdzu pārgājienu no Cēsīm, nospriežu, ka vēlos ko pavisam klasisku – zelta rudens pārgājienu Siguldā. Tveru MAPS.ME aplikāciju, lai sāktu plānot iespējamo maršrutu.
Siguldas pusē esmu staigājis visos gadalaikos un pabijis ļoti dažādās vietās, tāpēc nu ir izaicinājums izlemt, kurus no apskates objektiem skatīt atkal, kuriem doties garām un kas varētu būt jaunatklājums.
Virkne manu pārgājienu domubiedru ir viesojušies vietā, ko mēdz dēvēt par Melnupītes kanjonu. Es šai vietā vēl neesmu pabijis. Redzētie foto attēli liecina, ka vieta ir ļoti skaista, tāpēc nolemju padarīt to par galveno sava pārgājiena mērķi, pārējo maršrutu tad pielāgojot tam, kā veiksies Melnupītes kanjonā, cik daudz laika un spēka man būs atlicis pēc tā apskates.
Lielu jautājuma zīmi lieku iepretim Blusu alas un Iežu grāvja nosaukumiem, kur paviesojos pavasarī. Tie ir visai netālu no Melnupītes kanjona, tai pašā laikā atceros, ka “Virsotņu” saimnieki bija skaidri norādījuši, ka svešus gājējus savā pusē nealkst sastapt, tāpēc man ļoti jādomā, kā izvīt maršrutu, lai nestaigātu turp un atpakaļ pa vienu un to pašu ceļu.
Spriežu, ka noteikti apciemošu Turaidu, kuras pilī pavasarī viesoties nevarēju, jo muzejrezervāts apmeklētājiem bija slēgts. Vēl vienu pieturas punktu lieku vietā, kur Gauju šķērso kājinieku tilts. Visu pārējo nolemju brīvi improvizēt.
Pārgājienam esmu noskatījis svētdienu, 25.oktobri, kad dienas laikā lietu nesola, bet zinu, ka līs naktī uz svētdienu, tāpēc gatavojos tam, ka būs jābrien dubļus. Paredzu kājās aut vieglos La Sportiva zābakus.
Par to, kā man veicās rudens El Classico Siguldā, lasiet šeit.
Pēc dažiem garākiem pārgājieniem uz rietumiem un dienvidaustrumiem no Rīgas nolemju, ka labprāt apskatītu Gaujas Nacionālo parku rudenī. Sākotnējā ideja par Siguldu vai Cēsīm rudenī ātri attīstās par gājienu no Cēsīm uz Siguldu. Takas dažādos virzienos un versijās lielākoties jau izstaigātas iepriekš, bet šī kļūst par īpašo – rudens versiju.
Ņemot vērā izvirzīto mērķi, jāsāk nodarboties ar augstāko matemātiku, rēķinot noejamo attālumu, manu iespējamo ātrumu un dienas garumu. Rudens spiež arvien saīsināt distanci, ja vēlies visu apskatīt dienas gaismā.
Ņemot vērā to, ka no stacijām, kas no Rīgas puses ir tālāk par Siguldu, nedēļas nogaļu vakaros ir tikai viens vilciens uz Rīgu, par pārgājiena starta vietu izvēlos Cēsis, lai būtu mazāk stresa pārgājiena finišā, zinot, ka vēl daži vilcieni būs pieejami.
Nākamā dilemma par pārgājiena startu. Pirmais vilciens no Rīgas svētdienas rītā Cēsīs ierodas 08:21, kas ir gandrīz stundu pēc saullēkta. Kad septembra noslēdzošajai nedēļas nogalei meteorologi apsola lieliskus laikapstākļus, nolemju, ka negribu zaudēt ne minūti no dienas gaismas, un sāku meklēt iespējas Cēsīs nokļūt uz 7:00 no rīta.
Apvaicājos paziņu lokā tiem, kam ir tāda vai citāda saikne ar Cēsīm, bet tik agram svētdienas rītam karieti atrast neizdodas. Tad nu lemju atbalstīt Cēsu tūrisma industriju un apmesties kādā no Cēsu viesnīcām. No piedāvātajām iespējām izvēlos HOTEL CĒSIS, jo viesnīcas atrašanās vieta sakrīt ar iecerēto pārgājiena starta vietu – Maija parku.
Sestdienai, 26.septembrim jau iecerēta kāda erudīcijas aktivitāte, kas var prasīt visai daudz laika, tāpēc izvēlos uz Cēsīm doties ar autobusu, nevis pēdējo vilcienu, lai vismaz kādu brīdi pabūtu arī mājās. Pārāk vēlu startēt arī nevaru, jo modinātājs tiks likts jau uz 6:00 no rīta un pirms 50 kilometru pārgājiena es labprāt izgulētos.
Autobuss uz Cēsīm pamazām piepildās pasažieriem. Izrādās, ka netrūkst tādu, kas sestdienas vakarā alkst nokļūt Cēsīs vai vismaz izkļūt ārā no Rīgas.
20:30 dodamies ceļā. Ceļš līdz pat Cēsīm aizrit domās par gaidāmo pārgājienu. Kad autobusa šoferis sāk kārtot salonu, pamanu, ka esmu palicis vienīgais no pasažieriem, tveru somu, lecu ārā no autobusa un dodos uz savu naktsmītni.
No autoostas līdz viesnīcai ejams vien simbolisks gabaliņš. Ap 22:30 vakarā Cēsu ielās vēl var manīt ļaudis, kas vienatnē, pa pāriem vai nelielos bariņos dodas savās sestdienas vakara gaitās. Pie kafejnīcas “Pagrabiņš”, kas atrodas viesnīcas ēkas pagrabā arī vēl manāma dzīvība.
Viesnīcas reģistratūrā precizēju, ka rīt brokastis mani gaidīs līdzi ņemšanai paredzētā iesaiņojumā, jo oficiālās brokastis pirms 7:00 vēl netiek pasniegtas. Meitene, kas mani reģistrē, apsola no rīta sagādāt arī brokastis. Variantu tās ņemt līdzi uz numuriņu jau šovakar ātri noraidu, jo mana istabiņa nebūs aprīkota ar ledusskapi un savā pārgājienā pārāk ātras kājas nekāroju.
Numuriņā sagatavoju apģērbu pārgājienam un, daudz nedomājot, liekos uz auss. Visas sajūtas vēsta, ka rīt gaidāms lielisks piedzīvojums.
Par to, ko sastapu un ieraudzīju rudenīgajās Gaujas Nacionālā parka takās, lasiet šeit.
Savos pārgājienos bieži izmantoju pirmos vilcienus no Rīgas, kas mani var nogādāt dažādās Latvijas vietās. Pētot dažādu virzienu pasažieru vilcienu gala stacijas, secinu, ka interesanta vieta apmeklējumam būtu Tukums.
Tukums ir ērti sasniedzams ar vilcienu, un, jo tuvāk Jūrmalai pēc tam nokļūstu, jo plašākas vilcienu izvēles iespējas nokļūšanai mājās.
Lai arī Tukums un Tukuma apkārtne piedāvā tik daudz apskates vietu un objektu, ka tur varētu pavadīt arī visu dienu, šoreiz lemju, ka pēc iepazīšanās apļa Tukumā, savu maršrutu plānošu uz Jūrmalas pusi.
Lemju, ka minimālā programma būtu sasniegt Ķemeru dzelzceļa staciju. Ja spēka gana, tad varu tēmēt uz Sloku vai kādu Rīgai vēl tuvāku staciju.
Maršrutā iekļauju gan Durbes pili, gan Šlokenbekas muižu. Kā vienu, tā otru iepriekš neesmu apciemojis, tāpēc tās lieliski iederēsies manā pārgājienā. Ceļu plānoju tā, lai iespējami mazāk soļotu pa lielām šosejām.
Laika prognoze svētdienai, 20.septembrim ir lieliska, tāpēc, daudz nedomājot, iegādājos vilciena biļeti uz Tukumu un kravāju somu pārgājienam.
Gaidāms gan arī neliels iesildīšanās pārgājiens, jo tik agri no rīta (pirmais vilciens no Torņakalna atiet 5:49 no rīta) nav sabiedriskā transporta, kas mani varētu nogādāt Torņakalna stacijā. Iespēja agrā rītā iepazīt tuvāko apkārtni.
Par to, kā man izdevās iecerēto realizēt dzīvē, lasiet šeit.
Kādā no reizēm, kad acīm skenēju Latvijas karti, pamanu, ka Ropažos atrodamas pilsdrupas. Atzīmēju tās pie interesantiem apskates objektiem, bet tālāku plānošanu atlieku uz kādu citu reizi, un atzīme pamazām “pārklājas putekļiem”.
Putekļus notraukt liek atziņa, ka nekad neesmu viesojies Lielo Kangaru dabas liegumā, un nu jau man ir divas būtiskas atzīmes Ropažu novadā. Kā vēsta ģeometrijas pamati, starp diviem punktiem var novilkt taisni.
Nu jau ļoti apzināti sāku meklēt, ko vēl piedāvā Ropažu novads, un pamazām sarkanu punktu kartē kļūst arvien vairāk. Vēl tikai jāizdomā, kā risināt loģistikas jautājumus, jo transports no Rīgas uz Ropažiem ir visai reta parādība, jo īpaši, ja Ropažos vēlies nokļūt agrā svētdienas rītā.
Tā kā zinu, ka ir pieejami agri vilcieni uz Valmieras pusi un Aizkraukli, kļūst skaidrs, ka pārgājiena starts tiks dots kādā no stacijām, kas atrodamas tuvāk Ropažiem vienā vai otrā dzelzceļa līnijā. Vienu atzīmi lieku Vangažos, bet otru – Ogrē.
Pārdomāju arī ceļu atpakaļ un secinu, ka dienas beigās vairāk vilcienu ir no Ogres uz Rīgu, tāpēc par mana pārgājiena starta vietu kļūst Vangaži.
Maršruts solās būtu tuvu 50 km atzīmei, bet precīzāk kļūs skaidrs jau pārgājiena laikā, jo ir virkne vietu, kur pieejami alternatīvi maršruti.
Sagaidījis nedēļas nogali, kad tiek solīts pārgājienam piemērots laiks, kravāju mugursomu un lieku modinātāju uz 4:20 svētdienas rītā. Mugursomā tiek likts arī lietus mētelis, jo paredzams, ka pēcpusdienā mani varētu skart pa kādam lietus mākonim.
Par to, kā man veicās pārgājienā no Vangažiem uz Ogri caur Ropažu novadu, lasiet šeit.
Pētot apskates objektu sarakstus Siguldas tūrismam veltītajā mājaslapā, esmu kartē atzīmējis vietas, kurās vēl neesmu paviesojies. Secinu, ka lielākoties tās ir uz dienvidiem, dienvidrietumiem no Siguldas, ārpus Gaujas Nacionālā parka teritorijas.
Nolemju, ka jāizveido pārgājiena maršruts šo vietu apskatei, un jau apsveru dažāda garuma maršrutus, kad nākas uz brīdi šo plānu nolikt malā.
Vasara pamazām tuvojas savai izskaņai, kad notraucu putekļus no sava pārgājienu ideju saraksta un drīz vien apstājos tieši pie Siguldas novada, jo aktuāls ir samērā īss maršruts, kas nepārsniegtu 30 kilometru atzīmi un ļautu saprast, uz ko šobrīd esmu spējīgs.
Atkal aplūkojot karti, nolemju, ka starts manam pārgājienam būs vienu staciju pirms Siguldas – Egļupē. Tas ļauj nelielā maršrutā iepīt virkni interesantu dabas objektu – Mežmuižas avotus, Černausku ozolu, Ezernieku karsta kritenes un citus. Maršruta kopgarums varētu būt 20 – 25 kilometru robežās, tā beigu daļā nolemju improvizēt atkarībā no savām sajūtām.
Pārgājienu ieplānoju augusta pēdējā svētdienā, kad tiek solīts mākoņains laiks bez nokrišņiem. Kājās plānoju aut vieglus zābakus, jo iepriekšējo dienu lietus noteikti būs manāms takās, pa kurām soļošu. Somā tiek likta arī sausu drēbju kārta. Pašsajūta ir laba, un ar nepacietību gaidu pārgājiena startu. Par to, ko ieraudzīju Siguldas novadā, lasiet šeit.
Indulis raksta 