Indulis raksta

Pavasaris jau pilnā plaukumā, tuvojas garās Lieldienu brīvdienas, un es nolemju, ka pienācis laiks realizēt idejas, kas tapušas jau gada sākumā. Patiesībā vēl senāk, jo vēlme apciemot ar kuršu valdnieku Induli saistītās vietas Embūtē manī dzimusi jau pirms daudziem gadiem, savukārt, to, ka pastāv Ķeru pilskalns un Induļa kaps, uzzināju pavisam nejauši, pirms kādiem 17 gadiem (jā, tas varētu būt 2002.gads) datorā pētot Latvijas karti programmā “JS Latvija”. Kad gada sākumā atgriezos pie šiem plāniem, uzgāju arī informāciju par dabas liegumu “Ruņupes ieleja”, kuru tā laika Priekules tūrisma darbu organizatore Dace ieteica apmeklēt tieši pavasarī, kad kokiem vēl nav izplaukušas lapas un zied vizbulītes.

9.aprīlī sāku aktīvu saraksti ar Embūtes un Priekules TIC, lai precīzi saplānotu maršrutu, kā arī atrastu naktsmītni. Tāpat tiek nolemts, ka šoreiz man pievienosies Ilze un pārvietosies ar velosipēdu.

Dina no Embūtes TIC ar naktsmītni pati palīdzēt nevar, jo Lieldienu brīvdienās telpas jau rezervējusi kāda grupa, bet iesaka sazvanīties ar Ivetu, jo, iespējams, varam rast naktsmītni Bakūzes muižā netālajā Vībiņu ciemā, kā arī Iveta zinot Induļa kapu un citas vietas Embūtes pagastā. Dina arī pati iesaka viņasprāt interesantākos apskates objektus Embūtē, ko tad salīdzinu ar savu jau tapušo apskates vietu sarakstu. Visizaicinošāk var būt sasniegt Induļa kapu, kas ir Vēres kalnā, nedaudz uz ziemeļiem no Embūtes. Dina ieminas, ka bez gida to būs grūti atrast, un pašai tai dienā jāpavada grupa, tāpēc nevarēs palīdzēt. Lai arī velo nomu Embūtes TIC vairs nepiedāvā, Dina apsola vienu riteni nodrošināt. Tā kā startēsim pirms Embūtes TIC darba laika sākuma, Dina apsola riteni pieslēgt TIC sētas pusē un atslēgu paslēpt tikai viņai un mums zināmā vietā.

Priekulē tūrisma darbu nu jau organizē Inga, nevis Dace, un saņemu ieteikumus gan potenciālajām naktsmītnēm, gan velo nomai. Inga arī pievieno dažādus materiālus, kas palīdzēs atrast Ķeru pilskalnu, un iesaka vēl vairākus iespējamos apskates objektus, kas iekļaujas manis iecerētajā maršrutā. Interesējos par iespējām uzkāpt baznīcas tornī, Dzirnavu ūdenskritumu un Zviedru vārtiem. Tā kā man ir interese Priekules Zviedru vārtus apskatīti arī no iekšpuses, Inga apsola mani un Ilzi pie tiem sagaidīt. Ingas priekštece Dace gada sākumā jau bija minējusi, ka Ruņupes ielejas apskatei paredzētās gājēju un velo takas pagaidām vairāk ir rodamas uz papīra, nekā dzīvē, tā kā pārgājiena Ruņas upes sadaļu sagaidu, atvērts visam iespējamajam.

Maršrutu idejas top veiksmīgi, un zvanu Ivetai, lai uzzinātu par iespējām nakšņot Bakūzes muižā. Iveta ar prieku atsaucas, jo, lai arī muižas telpas šobrīd tiek remontētas, tādi trakie viņai patīkot, tāpēc es varēšot pārnakšņot muižā un ēdienreizes gatavot kopā ar viņas dēlu, kas tur mitinās. Iveta arī var parādīt Induļa kapa vietu, bet arī viņai manis izvēlētajā dienā ir grupa, tāpēc iespējams, ka norādījumi kapa atrašanai tiks doti attālināti. Sākotnējā ideja par vienu nakti tiek mainīta uz divām naktīm, jo nolemju, ka labāk pirmo dienu sākt jau pārgājiena režīmā, nevis automašīnā ceļā no Rīgas. Bakūzes muiža kļūst par bāzes nometni manam un Ilzes aktīvās atpūtas pasākumam. Galu galā Ivetas dēlam parādās darīšanas ārpus muižas, un abi ar Ilzi tur mitināsimies divi vien.

Divi būtiski jautājumi parādās tad, kad top skaidrs, ka taisnākais ceļš no Embūtes uz Vēres kalnu ved gar Lankas un Dzeldas upju krastiem. Pirmais – vai gar šo upju krastiem ir iespējams iziet. Otrais – ko šai laikā darīt Ilzei, jo ir skaidrs, ka ar velosipēdu tur neizbraukt.

Kartēs redzams, ka vietām upju krasti ir visai purvaini, tāpēc mēģinu izdibināt, kādas ir iespējas gar tiem iet. Ivetai ir pazīstami pārgājienu organizatori no “Pēdu Deldētājiem”, kas arī mēdz dažādas aktivitātes organizēt Embūtes pusē. “Pēdu Deldētāji” kādu gabalu gar Lanku ir gājuši, bet gluži līdz Vēres kalnam nav tikuši, tomēr nolemju, ka ir vērts mēģināt, jo redzu, ka Vēres kalnu var sasniegt arī pa ceļu, bet tas būtu līkums, kā arī savos pārgājienos vēlos iespējami mazāk iet pa vienu un to pašu ceļu turp un atpakaļ, tā vietā iespējami dažādojot maršrutu. Lankas un Dzeldas krasti sola piedzīvojumu.

Otru būtisko jautājumu palīdz atrisināt Iveta, kas piekrīt, ka Ilze var pievienoties viņas vestajai grupai, kas arī dosies meklēt Induļa kapu, bet soļos pa ceļu, nevis purvu. Es plānoju startēt 8:00, bet Ivetas grupa tik 10:30, tā kā man ir pāris stundu handikaps. Ilzei gan gluži divas stundas jāgaida nebūs, jo savu maršrutu sāksim ar Embūtes dabas taku, Induļa pilskalnu un vēl virkni objektu tepat Embūtes pievārtē. Tad es nozudīšu brikšņos, bet Ilze dosies atpakaļ uz Embūtes TIC, kur sagaidīs Ivetu un tās grupu. Plānojam, ka vai nu Vēres kalnā, vai pa ceļam no tā Ilzi tad sastapšu un tālāk pa maršrutu varēsim doties kopā

Vēl kāda interesanta sakritība. Kad 11.aprīlī ar taksometru dodos no darbavietas uz tirdzniecības centru “Domina”, lai saņemtu numuru dalībai “Skrien Latvija” Liepājas posmā, uzsāku sarunu ar taksometra šoferi Intu, kas savā laikā ir gājis gan Santjago ceļu, gan izmēģinājis spēkus GR 20 trasē Korsikā. No Korsikas gan ir ļoti dažādas atmiņas, ieskaitot vakaru, kad pēdējais ieradās nometnē, apēda to, ko nu grupas biedri bija atstājuši, un pēc neveiksmīgiem mēģinājumiem vējā un lietū uzsliet telti apsēdās uz savas somas, apsedzās ar telti un tā arī nosēdēja visu nakti. Kāpēc Intu pieminu šai aprakstā? Izrādās, ka reiz viņam piederējis Kurzemes augstākais kalns Krievukalns, kas arī iekļauts manā Embūtes maršrutā. Kalnu Ints pirms 15 gadiem pārdevis, bet par Embūtes pusi saka, ka pārgājienam tā būs lieliski piemērota, jo īpaši tad, ja patīk kāpt augšup un lejup, jo apkārtne ir visai kalnaina.

Maršruti ir tapuši, pasākuma praktiskā puse noorganizēta, un 18.aprīļa vakarā abi ar Ilzi sēžamies auto un dodamies uz Bakūzes muižu. Laiciņš ir lielisks, un viss liecina, ka arī pārgājiena dienās saulīti redzēsim. Skrundā nodrošināmies ar pārtiku turpmākajām divām dienām un griežam nost no Rīgas – Liepājas šosejas Embūtes virzienā.

Iveta ir aizvedusi ēdienu vīriem uz lauka, tāpēc muižā sagaidīt mūs nevar un telefoniski sniedz instrukcijas, kā mums iekļūt ēkā. Saulei pamazām laižoties zemāk, piebraucam pie muižas vārtiem. Uzraksts uz viena no vārtu stabiem vēsta, ka laikā no 1940. līdz 2009.gadam šeit atradusies Embūtes skola. Tālāk parka koku ieskauta mūs sagaida 19.gadsimta vidū celtās Bakūzes muižas galvenā ēka – balta, garena divstāvu celtne. Novietojam auto pie muižas galvenās ieejas, tveram savas ceļa somas un dodamies iepazīt un iekārtot savu mītni.

Iveta atvēlējusi mums visai plašas telpas muižas otrajā stāvā, kur rodams viss nepieciešamais – virtuve, guļamistaba un ļoti plaša vannas istaba. Iveta priecājas, ka šeit atpūsties ļauj visai vājš mobilā telefona zonas pārklājums, bet mums ir svarīgi tikt gan pie aktuālākās laika prognozes, gan citas informācijas mūsu pasākumam, tāpēc sāku meklēt Wi-Fi. Ātri noskaidroju, ka tāds te ir, bet vēl tik jāsaprot, kā tīklam pieslēgties. Meklējumi atgādina kaut ko no populārajiem “escape room” risinājumiem, kad ierobežotā telpā starp visdažādākajiem priekšmetiem tev jāatrod īstie, kas palīdzēs izkļūt no slēgtās telpas. Mūsu gadījumā “izlaušanās” gan tikai virtuāla, un tikai informācijas pasaulē, bet ne mazāk svarīga.

Virtuves zonā atrodas neliels plauktiņš, uz kura redzams gan vecs zobens, gan kādas senlaiku pistoles aprūsējušais metāla korpuss, gan šķiltavas un virkne citu sīkumu. Tieši šeit ieraugu mazu plāksnīti ar Wi-Fi paroli, un mēs varam noskaidrot, ka rītu mums sola visai vēsu, bet dienas laikā gaidāma saule.

Pie durvīm atskan klauvējiens, un klāt ir arī Iveta, kas izstāsta visu būtisko, kas mums būtu jāzina, mitinoties muižā, kā arī ir atnesusi vēl dažus informatīvus materiālus, kas ļaus papildināt iecerēto maršrutu. Ar Ivetas palīdzību kartē lieku gan punktu, kur meklējams vecs mūra tiltiņš, gan tādu, kur meklējamas Dinsdurbes kungu kapličas drupas. Vēlreiz saskaņojam plānus nākamajai dienai, un Iveta atstāj muižu mūsu pārziņā. Iveta man aizdod kāda skolnieka darināto sējumu par Embūtes kultūras pieminekļiem, kurā A5 formāta laminētās lapās apkopota informācija par visiem svarīgākajiem Embūtes un tās apkārtnes apskates objektiem.

Saule jau norietējusi, un muižas dīķī spoguļojas gandrīz pilnu briedumu sasniegušais mēness, kad pavakariņojam, sakārtojam somas pirmajai mūsu piedzīvojuma dienai un dodamies pie miera. Modinātājs uzlikts uz 6:10 no rīta.

Par mūsu dienu Embūtē lasiet šeit.

Apraksts par dienu Priekules pusē rodams šeit

Sirsnīgs paldies Dinai no Embūtes TIC, Ingai no Priekules TIC un Ivetai no Bakūzes muižas par atsaucību un palīdzību šo divu dienu pārvēršanā par lielisku piedzīvojumu!